Es esmu pie tiem, kuri uzskata, ka muzeja ēka pašreizējā izskatā un dramatiski kontroversiālajā situācijā pret visu apkārtējo bardaku ir vērtība pati par sevi. Es to redzu kā pieminekli visām Rīgas ciešanām kopš okupāciju sākuma, visiem postījumiem un zaudējumiem, un liekulīgajām atjaunošanām. Tā sen ir pāraugusi savu oriģinālo un pat jauno saturu un kā simbols ir kļuvusi vēl iedarbīgāka. Melna mīnusa zīme uz ikoniskā Vecrīgas silueta fona, kliedzošs kontrasts visā tajā pēcpadomju kiča situācijā. Neviens tik efektīgu okupācijas pieminekli tagad nevarētu uzprojektēt pat ar visām atļaujām un visiem labajiem nodomiem.
Man ir kauns par nesmalkjūtīgajiem argumentiem no abām pusēm, tomēr es nepiekrītu nacionālistiskajai tēzei, ka būtu kāds vienots priekšstats par tautas patiesību. Starp latviešiem pašiem bija gan okupanti, gan cietušie, un kolaboracionisti, un disidenti pat vēl šodien. Okupācijas muzeja turētāji saka – tādās telpās, kādas ēkā ir tagad, viņi nevar nedz strādāt, nedz adekvāti prezentēt priekšstatu par okupācijas nodarījumiem. Tas tiesa. Tajā pašā laikā viņi noraida priekšlikumus darboties kur citur, piemēram, Stūra mājā, vai vēl kaut kur. Viņi saka – muzejs iznīks, pārlikts kādā neitrālākā vietā. Un es tam piekrītu. Strēlnieku laukuma ēka ar savu modernistisko brutālismu ir uztraucoša un vilinoša. Vēsturiski skandaloza. Tūristi grib paskatīties, kas atrodas tik neiederīgā, visam pierastajam, banālajam un izklaidējošajam it kā tik šķērsi pāri pārvilktajā strīpā. Man ir grūti tam visam iztēloties atbilstošāku saturu par Okupācijas muzeju.
Ēkas iekšpuse ir dramatiskā situācijā. Viss vērtīgais ir čaula. Taču muzeja turētāji vērtību saskata laikam tikai ļoti centrālajā novietnē. Trimdinieks Birkerts jau 2001. gadā uzdāvināja muzejam piebūves skici un nosauca to par Nākotnes māju. Projekts ir vājš. Jau Birkerta skice diskreditē monumentālo situāciju, bet pabeigtā projekta risinājumi to degradē galīgi. Projekta virzītāji blakus tam, ka pamatoti aizstāv savu ilgo gadu darbu, sašut arī par to, ka iebildumi parādījušies tikai tagad, kad šovasar faktiski jāsākas pārbūves darbiem un vilciens izskatās neapturams. Ir pieņemts Okupācijas muzeja likums, ir piešķirts finansējums. Šķietamie strīda ķīlnieki muzejnieki šad tad diskusiju karstumā izmet, ka vai tik mēs, oponenti, neesam šajā strīdā kāda interešu konflikta vai nenovīdības, vai komerciālu iemeslu vadīti. Taču situācija ir mainījusies. Gan sabiedrība ir kļuvusi mazliet izglītotāka, gan arhitekti ir šo to sadzirdējuši pēc visiem būvniecības skandāliem un traģiskajiem gadījumiem, un procesos ir iesaistījusies jauna aktīva paaudze ar saviem jautājumiem, tāpēc vēlreiz apspriežams ir pilnīgi viss.
Bez tā, ka pabeigtais tehniskais projekts ir ļoti zemas kvalitātes un tajā nekādā veidā neparādās izglītota un ieinteresēta attieksme pret pašreizējo situāciju un vietas vēsturi pēdējos 70 gados, pats pārbūves fakts leģitimētu visus arbitrāros apkārtnes pārveidojumus nākotnē. Jūtos neatkarīgs un pārliecināts pret to iebilst.