Ja vien autors nav izšķīries rakstīt kādā pasaulē populārākā, piemēram, angļu valodā. Kā fantastikas stāstu autors Toms Kreicbergs. Viņa stāstu krājums Dubultnieki un citi stāsti bija nominēts Gada balvai literatūrā Latvijā par spilgtāko debiju. Daži stāsti patiešām bija lieliski. Bet vai vajadzēja nominēt, ja tas sākotnēji nav latviešu valodā rakstīts? Nepiešķirt balvu Kreicbergam, pat ja Kristīnes Želves grāmata Meitene, kas nogrieza man matus nebūtu izcelta, būtu "literārās politikas" lēmums. Tātad nevajadzēja nominēt, lai nebūtu domstarpību, jo kvalitāte bija. Taču stāsti nebija rakstīti latviešu valodā. Tos tulkoja Ingus Josts.Tajā pat laikā nav jābrīnās par autora izšķiršanos rakstīt angļu valodā, jo, dzīvojot svešatnē ilgu laiku, tas šķiet tikai dabiski – viņš ir izvēlējies citu savas vienīgās dzīves un daiļrades ceļu un viņu vada citas, lielāka tirgus ambīcijas. Es zinu vismaz divas autores latvietes, kuras patlaban pilnveido savu domāšanas un rakstīšanas māku angliski, viena – strādājot Eiroparlamenta institūcijās, otra – šeit pat uz vieta. Viņas turpmāk domā "startēt" tikai angliski. Vai tur kas peļams – tāds ir jautājums. Manuprāt, nē, ja šo ceļu iet tikai daži latvieši. Krievzemes literātu, vēlāk svešatnē angliski rakstošo Vladimira Nabokova (emigrēja 1919. gadā) vai Josifa Brodska (izraidīts 1972. gadā) gadījumā – lai cik atšķirīgi viens no otra vai no mūsu gadījumiem tie būtu cēloņu un motīvu ziņā – jāatgādina, ka viņi bija daudzskaitlīgas zemes pārstāvji. Ja Latvija būtu tik liela un apdzīvota kā Krievija, es būtu ar mieru, ka kāda sestā daļa raksta angliski vai kādā citā valodā. Taču tā tas nav.
Protams, ir vēl kāds sīkums – tas, ka tu labi un talantīgi raksti dzimtajā valodā, nenozīmē, ka pēc gadiem ilgas vingrināšanās to spēsi citā. Šķiet, ka šādos gadījumos nopietni iejaucas ne vien liktenis, bet arī Dievs, jo ar paša gribēšanu vien par maz.
Mazai sabiedrībai ir savas priekšrocības un savi mīnusi. Vieglāk kļūt pazīstamam, bet vieglāk arī "aplaisties". Kāds, manuprāt, skumjš teiciens, sākas: "Labāk būt pirmajam ciemā nekā...". Un kas ir Latvija? Nav ciems? Nu, tad pierādīsim to. Kā? Rakstot latviešu valodā un radot tajā mākslas darbus. Atbalstot gan dzejniekus un prozaiķus, gan tulkotājus un atdzejotājus no latviešu uz citām valodām. Šiem nolūkiem atkal un atkal prasot profesijas statusu un atbilstošu sociālu attieksmi, tostarp atlīdzību par darbu? Jā, jo, pareizi identificētai, arī naudai vajadzētu būt daļai no gaismas.