Pasaules pilsoņi, kas paliek pie latviešu valodas

First of all, i like to thank you for this adsense theme. Very nice and good senittg between content and adsense. Nice job. Please continue to upgrade more version. I will be waiting for that.

0I have had Norton Antivirus forever. But, this year I ssuecribbd for the update, the charge showed up on my visa 3 weeks later, but I had no updates on my computer. I had to stop the charge on my credit card. Now I consistently get notices that I no longer have Norton protection; but I do not trust them any more.

MS has been trying to do app stoers for years now (Digital Locker, for example) Usually through some partner, with very simple schemes (i.e. certainly nothing like transparent, rebootless installs).The fact that everyone is now used to app stoers might make theirs work this time.

Hi,I just added the secondary menu to a child theme I am denepolivg for twentyten. it was good, I liked it, but I want us to get a bit further. You know, the standard way that menu are being passed by wordpress to the template in HTML is using unordered list but I want the menu to be parsed our using , do you know of a way we can archive this in WordPress?

Es aizmirsu pasveicināt arī N., sveiciens Tev! Vēl sveicinu S., A., RI., un D. Lai Jums viss labi! Sargiet sevi! Un sveiciens Jūs sargās!

69 poza ir lūzuma punkts pāra attiecībās, ja divi mīlētāji pārvar šo periodu, kas raksturojams ar dziļu iekšējā nemiera dialektiku, tad turpinājums var novest pie patīkamas kopmītnes vai katastrofiskas implozijas. Bambiņ! Tu esi 69! Man nav vēl 70. Es vēlos neredzēt sevi caur burtu skaidrajiem meliem. Savienosim savus komentāru ķermenīšus un vēl pievienosim 68. gada studentu revolūciju un aizmirsīsim par vecajiem perdeļiem, kuriem nestāv un īgnuma purkšķi lien ārā pat sabiedriskās vietās. Būtu jāiekasē sods par īgnuma purkšķiem, tad varētu atbalstīt visus dzīvotspējīgos savārgušos kūltūristus. Uz svaru zāli, lai seksīgi Jūs būtu! Lai sabiedrība grib Jūs pist un zīst, lai viņa sapņos pēc Jums tvīkst. Gulēt gūgles kokļu gultiņā, smaržīgajā tvītiņā. Ak, Jūs, mazie rakari, vienkārši skaudība, cik nopietni Jūs sevi uztverat. Būtu labāk dzejas dienu atklāšanā palikuši uz brīvo mikrafonu, kur 84 gadīgais Evalds Liepiņš dziedāja - Jūsu suņi ēd mūsu kopējo maizi. Lūk, viņa Enerģija, viņš varētu pisties, ja nesmirdētu, bet tik un tā. Viņš un Bambiņš. Tikai tādu, kā viņu dēļ ir vērts gaidīt brīdi, kad tautā zaigo brīvais mikrafons. Seksu gribu. Starp komentāriem un avīzi, punduru perversijas kultūrista galvā, kāpēc mazo cilvēku nelaiž spēlēties lielo cilvēku smilšukastē? Un lapas krīt un krīt. Arlabunakti, dārgie draugi! Izmantošu iespēju nodot sveicienus saviem mīļajiem, K., AA., R., E., Aus., Du., B., Un pāri visam Z. Tāda sistēma? Nu sapratāt?

1. Bibliotēkas modernizācija. – Digitalizācija - vienotība elektroniskajā sistēmā. 2. Bibliotēkas struktūra, pamatfunkcijas, prioritātes un attīstības stratēģija. 3. Vēsture – Jaunlatvieši un bibliotēka pirmsākumi Latvijā. Grāmatas un grāmatnieki. 4. Kritērijs lasītāja statusa ieguvē. Izremontētas telpas, nepieejama elektroniskā kartiņa. 5. Ražotājs, pārdevējs, konkurents – patērētājam, kuram pastāv alternatīvas izvēles, vai kā zināšanu monopolists – zināšanu bada cietējam. Ekonomiskās, politiskās teorijas? 6. Bibliotēkas preskriptīvais mods/ deskriptīvais mods. Tas ir – preskriptīvi – rūpējoties par to kā vajag un kam būtu jābūt, netiek ņemts vērā – deskriptīvi – tas, kas ir. Vēsturiskais diskurss latviešu kultūras preskriptivitātē, kas noved pie telpu remonta, bet lietojuma nejēdzības. 7. Bibliotēkas saistība ar Universitāti un Kultūru. Bibliotēkas saistība ar grāmatu veikalu un skolu. 8. Kultūras mantojuma saglabāšana/ modernizācija/ komunikācija ar sabiedrību. 9. Bibliotēkas loma mūsdienu e-vidē. Interneta faktors. Kā vieds meklētājs, kurš palīdz, vai kurls uzpūtīgs viszinis ar novecojušām zināšanām? 10. Bibliotēkas pašizpratne, prezentācija ārpusē. Intervijas socioloģiskās metodes. 11. Grāmatu iepirkuma, saglabāšanas, izsniegšanas stratēģijas. Bibliotēkas fonda uzturēšanas pamatuzstādījumi. 12. Augstās kultūras relikti Bibliotēkā, mūsdienu zemās kultūras kontekstā. Horizontālā zināšanu nodošanas shēma pretstatā vertikālajai shēmai. 13. Cilvēks, kurš spēj lasīt svešvalodās – krievu, angļu, vācu, franču, spāņu, ķīniešu, ebreju, u.c. – nav spiests saglabāt savu atrašanās vietu zināšanu matricā, kuru piedāvā institucionalizētā bibliotēka, universitāte, vai kultūra. Ko iesākt bibliotēkai? Vai bibliotēku sagaida valsts loma? Vai tā ir kā novecojusi profesija – plostnieks, mašīnrakstītāja? 14. Latvijas bibliotēkās ir ļoti šaurs specializētās/ profesionālās literatūras klāsts, un nav iespējams veikt pētījumus nerunājot, protams, par to, ka tikai izmantojot literatūru latviešu valodā, bet izmantojot literatūru, kas pieejama taustāmā (papīra) veidā Latvijas bibliotēkās. Tiesa, ka tās piedāvā e-resursus un iespēju lasīt ārzemju bibliotēku e-piedāvājumu. 15. Arguments, kādēļ būtu svarīgi padomāt par lasītāju, pirms domā par rakstītāju, izriet no apstākļa, ka, ja cilvēks vispirms nelasa, tad nav nozīmes apstāklim, cik lieliskas vai brīnišķīgas grāmatas tautas valodā ir sarakstītas, jo nav lasītāja, telpa ir tukša. Bet kāpēc vispār lasīt? Ja nu lasa un tomēr tik un tā nelasa tautas literatūru? Kā pozicionēt lasītāju? Kultūras darbinieku negatīvais piemērs. Kāpēc negatīvais? Tādēļ, ka tie paši prasa sev, nevis ļauj, lai tauta prasa viņiem, vai valsts piešķir. Par ko tas liecina? 16. Lasītāja statuss – Rīgas Centrālajai Bibliotēkai nepastāv kāda nebūt lasītāju veicināšanas programma. Lasītājiem ar ilgāku reģistrācijas datumu neizsniedz tiesības uz jaunākajām grāmatām reģistrēties bez rindas, vai lasītājiem ar lielāku izlasīto grāmatu skaitu, vai pirms termiņa nodoto grāmatu skaitu, nepienākas atlaides par nokavētu termiņu. Bibliotēka saglabā stingrus vienlīdzības principus – visiem vieni noteikumi un pienākumi. Kādēļ tā? Izveidot interviju ar dažādiem jautājumiem, intervēt bibliotēkas personālu, dažādos izejas punktos. 17. Tātad prioritāte nav kāda nebūt mārketinga stratēģijās pozicionēta pieeja – jo vairāk pērc, jo vairāk vari nopirkt, un mēs tevi laipnāk apkalposim. 18. Pastāv labākās grāmatas balva, grāmatu izstādes un dažādas citas izstādes. Kultūru/kultūrai. Bibliotēku/bibliotēkai, grāmatu/grāmatai. Loģiskās argumentācijas aplis. Kāpēc, kam, kā? 19. Kādas stratēģijas paredz lasītāja piesaisti? Kā šīs stratēģijas darbojas, ne vien uz papīra. Piemēri, kuri strādā uz papīra. – Helsinku piemērs. Konkursi lasītājam. Lasītāja statuss bibliotēkā. 20. Iniciatīvas nākotnei. Lasītāju konkursi, referāti, atvērti grāmatu pulciņi. 21. Grāmatu maiņas punkta nelietderība un funkcionālie mīnusi, kas padara lasītājam padara neērtu Bibliotēkas pamatdarbu. Lai gan maiņas punkti ir lieliski tomēr. 22. Grāmata kā novecojis datu nesējs? 23. pastāv radošie vakari, tikšanās ar dzejniekiem, rakstniekiem un citām radošajām personībām, un tas ir lieliski. 24. Bibliotēkas saglabāšanas fakts, Ļeņins, Markss, ko un kādēļ iepērkam, ja iepērk to, ko tauta prasa, vai to, ko Universitāte prasa. Uzvedās kā horizontālais zināšanu sniedzējs, sniedzot vertikālās zināšanas, nav ko sniegt, Bibliotēkas šizofrēnija. 25. Bibliotēka, muzejs un arhīvs. Grāmatu dedzināšana, bibliotēku likvidācija, makulatūra. Atbildīgās personas? Stratēģija? Patvaļa? 26. Vai Bibliotēka nemēģinot atbrīvoties no novecojušajām grāmatām, atbrīvojot vietu jaunajam nepārspīlē ar apjomiem un tempiem, un iespējams, ka nu jau ir laiks rīkoties pretējā virzienā? Aicināt cilvēkus ziedot grāmatas, kuras iztrūkst bibliotēkas fondos? 27. Prioritātes laikā, kad var šķērsot robežas, gan valodiskās, gan kultūras, gan tautas? Kā veicināt? Kā saglabāt? Kā iesaistīt? 28. Izdevējdarbība un valsts iniciatīva. Atšķirības, kāpēc neizdod krievu literatūru? 29. Ja nav piedāvājuma cilvēks ņem to, kas ir, ja ir tad arī to, kas ir, bet, ja nav piedāvājuma. Kas ir pirmais piedāvājums vai pieprasījums? Apgaismības dialektika, Iluminācijas. Modernisms. 30. Ko nozīmē, digitalizācijas process, vai tas nav cita veida zināšanu monopols – kas var atļauties pirkt, tas var lasīt? 31. cik daudz pasākumu, kā „Ideju fabrika” norisinās pieaugušajiem lasītājiem? Kur lasītājam nelasa lekciju, vai priekšlasījumu, vai sarunu ar dzejnieku, bet, kur pamatā ir lasītāja attiecības ar grāmatu? 32. Ko nozīmē šāds zudums? Reorganizētās struktūrvienības 80 989 0 17 917 63 072 -17 917 33. Kāpēc nekur nav minēta finansējuma problēma papīra lasītāja kartīšu maiņai pret elektroniskajām lasītāju kartītēm? 34. Kādēļ ir tik zems apmeklētības līmenis RCB mājaslapai? 35. Noslēdzot 2011.gadu, RCB un filiālbibliotēku kopējo krājumu veidoja 766 335 informācijas nesēji (krājuma rādītāju dinamiku pa RCB struktūrvienībām skat. pārskata pielikumā Nr.1.-3.) par summu 2 190 014.21 LVL (par bilancē esošajiem 707 457 eksemplāriem). Salīdzinot ar krājuma apjomu gada sākumā, tas samazinājies par 80 910 vienībām. Kur tās ir palikušas? Pārsteidzoši dzīvi daļa radošo darbinieku, viens otru atbalstīdami rok sev metaforiskos kapiņus. Brigādes strādā augu diennakti, uzpošot un izgreznot zārciņus, grimējot un sagatavojot līķīša korpusu. Var vienīgi apbrīnot tādus personāža kā „Jana Egle” un „Aivars Eipurs”, ne viņus vien. Piemēram, „Mairai Asarei” derētu atcerēties, ka piemērs ir vienīgi ilustrācija, nevis pietiekams arguments. Un pietiekams arguments ne vienmēr pieprasa sevi atspoguļot piemērā. Protams, ir noderīgi un iejūtīgi pret sarunbiedru piemēru sniegt. Skaistu punktu piebalso „Zirnis” (Egīls?). Neviens no „Jums” neieklausās problēmas uzstādījumā, kā to saredz "Jūsuprāt" (lai gan varbūt „neprāt”) „pretējā” puse. Kādēļ neieklausāmies viens otrā? Liānas Langas redaktora slejā/sejā, kas lasāma nupat iznākušajā "Latvju Tekstu" rudens numurā, pieminēts mazais cilvēks. „Nav mazu valodu un mazu tautu - ir tikai mazi cilvēki”. Tādēļ un ne tikai izvēlos nostāties anonīmiķu rindās (absurda karā pēc skaidrības?). Neko vairāk kā mazo cilvēku sevī neloloju. Esmu pieticīga kaut, piemēram, pret Laika kritērijiem. Vai tad mūs visus, vismaz sākumā un galā, nevieno mazā cilvēka karogs? Mēs, abās pusēs aplim, esam tikai fons, pelni, ko aizslauka vējš. Kuru no mums atcerēsies pēc 100 gadiem? Pēc 1000 gadiem? Vai tomēr nevar izspraukties cauri aiz šķituma, salīdzinājuma un dalījuma? Latvijas kultūras situāciju kā lakmusa papīriņš prezentē apstāklis, ka kultūras darbiniekiem pašiem nākas darīt. Nezinu, vai tā ir iecere uzsākt krusta karu pretim Statusam un Finansējumam? Jauns Piepildījums. Ceļš uz latvju kultūras at-sākotni? Vai to kultūras ķermeņa smadzeņu vietā nevajadzētu darīt rokām un kājām? Tautai pieprasot un valstij dodot? Kaut kāda līdzība ar situāciju, vienkāršojot, kad Dekarts izmantoja Dievu kā līmi starp objektu subjektu, tad Dievs pats kļuva par objektu, kas ļāva ar laiku viņu nomirdināt. Arī kultūras darbinieki iesaistoties (vai kultūras darbinieki (tās (leģitīmie?) pārstāvji) (negribīgi, ne tik ļoti negribīgi, neitrāli, gribīgi) kopā ar kultūru tiek iesaistīti? Lūk, jautājums!!! Pārfrazējot Vai kultūra ir aktīva vai pasīva savā lomā izvirzot savus aizstāvjus, un vai tie ir aktīvi vai pasīvi, darbojoties kā cita interesēs? Kā interesēs?) „pasaulīgajās” aktivitātēs diskreditē to, ko viņiem, iespējams kļūdos, vajadzētu prezentēt, ja raugās no nacionālās kultūras „koncepta” viedokļa. Kādu „konceptu” vispār pārstāv latvju kultūras darbinieki? Vai vispār viņi ko pārstāv? Un ja pārstāv vai „konceptu”? Vai viņi pārstāv vienīgi paši sevi? Vai viņi grib uzcelt tiltu uz pagātni, un iet ciemos draudzēties pie jaunlatviešiem un latvju klasiķiem? Gozēties vecvecvectētiņu/māmiņu slavas saulītē? Bet reizē apzināties „postmoderno stāvokli”(nu vai vienalga, pašreizējo situāciju)? Sevi attieksmē, rīcībā, atbildībā, reputācijā, savā ideoloģiskā dzinuli? Vai latvju kultūras darbinieki nodarbojas ar pašrefleksiju – kā, ko, kam, kādēļ mēs darām? Vai tomēr „Kas?” ir svarīgākais jautājums? Vai ir jābūt tā, ka paskatoties uz kultūras darbiniekiem, visai sabiedrībai būtu skaidrs, lūk, TAS, un jautājumi vispār nerastos? Nedrīkstētu rasties? Un reizē ar jautājumiem anonīma kritika? Tomēr jautājumi ir radušies, dekonstrukcijas process ir uzsākts ( kaut vai no pašu kultūras darbinieku puses, lasīt – „Latvju Teksti” Nr.9., Guntis Berelis, „Nāves triumfs”) un ir tikai laika jautājums, kad kapiņš tiks aizrakts. Nav skaidrs, kas ir kapracis, bet Laiks ir ar viņu un viņā. Ceru, ka pirmā aizmirstībā netiks apbedīta kultūra, bet farizejiskajie darboņi ar tās vārdiem uz lūpām. Jā, kādi gan būs to pēdējie vārdi? Kāds bija pirmais vārds? Un pirmais vārds latviešu valodā? Kas tā par situāciju, kurā atrodas Latvija? Kad daudzas skolas un bibliotēkas reorganizē un grāmatas ved „ciemoties” makulatūrā. Kādas ir perspektīvas? Cerība, ka, piemēram, Latvju Teksti iznāks biežāk kā 4 reizes gadā? Kas tas ir, ko esam/t sākuši darīt, tik paštaisni apzinoties, ko un kā? Varbūt mazliet paškritikas arī nekaitētu. Būšu ļoti pateicīga par šī milzum paštaisnā komentāra kaut cik racionālu un saprotamu kritiku. Nebūt ne visi kultūras darbinieki ir uzsēdināti uz Finansu un Statusa narkotikām. Protams, daudzi ir pelnījuši, ka viņus atbalsta, īpaši jau vecāka gadagājuma, un varbūt paši jaunākie. Kādēļ sabiedrībai nemitīgi tiek skandināts -„Jums ir pienākums atbalstīt!” Šāda stratēģija vairumu padara tikai kūtru un naidīgu. Daļa ir neticīgie tomi, kuriem jāparāda, ka ir kaut kas, ko ir vērts atbalstīt. Un sekulārajā laikmetā, kad pār garīgo sfēru dominē tirgus vērtības, un māksla arī kļūst prece, vismaz daļēji leģitīma šāda prasība šķiet. Vai tomēr nešķiet? Un, kurš atbalstīs mazo cilvēku, lasīšanas tieksmi un kultūr(d)ziņu? Kad vispār lasītājs ir bijis vairāk kā anonīms patērētājs? Un, kas mūsdienās ir rakstnieks, kultūras darbinieks? Dažreiz liekas, ka bērniņš prasa, vecākiem man vajag šo rotaļlietu! Kādēļ? Gribu, gribu, gribu! Un Izplūst asarās. Vajag, jo gribu, gribu, jo vajag. Bet paskaidrot un parādīt kāpēc var retais, un starp tiem skaļākajiem finansējuma prasītāju viņu nav. Pagaidām nav vai principiāli nav? Pēc visiem šiem kultūrteorijas mežģiem. Kapi. Galapunkts?

nerimstoši uzbrukumi tiem, kuri dara (raksta, organizē, izdod, aizstāv, diskutē par, izglīto utt.) no tiem, kuri nedara. gribu palūkoties no šādu komentētāju puses. no aizrādījumiem par mūsdienu latviešu literatūras it kā zemo kvalitāti izriet jautājums - un ko tad darīt? apturēt rakstniecību vispār? vai tomēr atbalstīt procesu dažādos pieejamos veidos, tādējādi veicinot kvalitatīvākas, veiksmīgākas literatūras rašanos? kurš no šiem variantiem šeit sastopamajam izglītotajam komentētājam šķiet īstais?

Bet nu var gan iecikloties! Perfekta doma par naudas pielietojumu- un ko tur saredz jautrie komentētāji? Es patiešām domāju, ka literatūra vai nu uzrunā vai to nedara. Bet vispirms taču tas ir jānoskaidro - pamēģiniet kādu uzrunāt literāri, nenopērkot kaut vai papīru! Murmulim, kurš tur brēkāja par dzejnieku vārdiem, laikam neviens nav skaidrojis, ko nozīmē pseidonīms un kā to lieto. Skarbi....... Un vai citās kultūras jomās mums šobrīd ir Rainis vai Blaumanis? Jautājumiņš nopietns, atbildes pagaidām nav - to dod tikai laiks!

Lasu, lasu, domāju "kur ir?"... Vēl nav... Lasu tālāk "Kur ir?" Jau sāk likties, ka nebūs. Bet tad vēl mazliet un te nu tas nāk, kārtējais naudas pieprasījums, pompozā pļāpāšanā un asarās par latviešu tautu iepakots... :) Vecīt, ja latviešu valoda nav nevienam vajadzīga - nav vērts to mākslīgi pie dzīvības turēt! Mēs to marsiešiem nodosim vai kā? Jaunlatviešiem pat sapņos nebūtu rādījies, ka ar varu būs jāveido letiņu literatūra, jo neviens to nelasa, betir "jāatīsta latviešu valoda". Liecies tak vienreiz mierā! Latviešu māksla un literatūra vislabāk attīstīsies, ja par to no nodokļu siles nemaksās vispār! Tas ir vēsturiski pierādījies fakts, piedevām visā pasaulē. To pierādīja arī nesenā krīze, kad kultūras dzīve Rīgā pirmo reizi pēcpadomju vēsturē sasniedza gandrīz vai Eiropas metropoles cienīgu kvalitāti. Tikko kā valsts sāk caur "kultūras darbiniekiem" dalīt piķi, - tā visam beigas. Siles dzejieki tā tik pa krogiemto visu nodzejo. Īsāk sakot, izdalīt naudu skolām!

ārprāts.. lasot šos komentārus, tiešām uzvēdī kaut kādas pasaules gala priekšnojausmas. nu, vismaz latviešu tautas gala. neticu, ka vēl kaut kur pasaulē ir cita tāda pati tauta, kura tik ļoti ienīst tos, kuri cīnās par savas tautas un kultūras pastāvēšanu. nu, neticu un viss.

Ir jāsāk runāt par tām neskaitāmajām izvirtībām, kas notiek rakstnieku radošajos namos un to ka tādu dekadento uzvedības modeli sabiedrībai nav jāuztur. Lai Asare pati maksā par savām orģijām. Ja ir kāds, kuram būtu jāpiešķir nauda, tad tie ir bērni un jaunieši un jādomā kā viņus izglītot un pacelt morāli. Kāpēc neviens no šiem nozombētajiem rakstniekiem par to vairs nerunā?