Paskaties uz manu muguru

Kaut kas tomēr nav īsti pareizi, ja Jūs tā norājāt nezinīti par to, ka viņa nekad nav mācījusies skolā un nav lasījusi Bereli, Briedi... Jūs nepamanījāt teikumu viņas komentārā "Es lasu daudz un diemžēl ir nācies lasīt arī tādas grāmatas, kuru neiznākšana būtu pakalpojums sabiedrībai"? No Jūsu sacītā sanāk tā, ka lasītājs (nezinīte un jebkurš cits) drīkst tikai lasīt pašas grāmatas un profesionālu literatūras kritiķu recenzijas par tām, bet pats tā arī nekad dzīvē (lai cik daudz arī nelasītu) neizaugs līdz tam, lai saprastu, kas ir laba literatūra un kas nav. No Jūsu sacītā sanāk, ka izsekot tam, kas ir laba literatūra, mēs varam, vienīgi vadoties pēc iepriekš nospraustiem un nemainīgiem ceļrāžiem - Bereļa un Brieža (starp citu, neabižojiet Briedi - esmu pie viņa studējusi un likusi vairākus eksāmenus un vēl tagad uzskatu, ka viņš ir viens no izcilālakajiem pasniedzējiem, kāds man ir bijis, ne tikai viņa zināšanu dēļ, bet arī ar to, cik ļoti viņš mums ļāva domāt pašiem, klāstīt savus viedokļus pašiem, ja vien mēs spējam tos pamatot, un nekad neaizmirsīšu viņa zināmo garlaikotību, ar kādu viņš skatījās uz tiem studentiem, kuri vienkārši atkārtoja to, ko viņš teicis, nepievienojot neko savu. Briedim piedēvēt dogmatismu, kas vējo no Jūsu komentāra, ir vienkārši kļūdaini. Par Bereli nezinu, nepazīstu. Bet par prof. Bīberu varu teikt to pašu, ko par Briedi, un varbūt pat vēl lielākā mērā, jo Bībers atļāvās arī kritizēt klasiķus, norādīt uz viņu vājajām vietām). Tad Jūs gribat teikt, ka labu grāmatu lasīšana neveicina patstāvīgas domāšanas procesus un neattīsta lasītāja literāro gaumi? Tad kam tā ir domāta? Turklāt ... kas ir Berelis, Briedis un Bībers? Kas ir autors? Jūs esat lasījusi Rolāna Barta "Autora nāvi"? Tur taču skaidri gaiši teikts, ka pēc tam, kad autors tekstu ir pabeidzis un atdevis to lasītājam, par tā nākamo autoru kļūst lasītājs, jo lasītājs var un drīkst radīt šo tekstu par jaunu. Lasīšanas process nav mūžīga atkarība no dievišķā un pārlaicīga autora un literatūrkritiķa. Un, ja Jūs nepiekrītat Bartam un teiksiet, ka postmodernisms jau ir aizgājis pagātnē, es Jums atgādināšu vienkāršo un patieso teicienu par, ka ģēnija spalva esot gudrāka par pašu ģēniju. Tas nozīmē ko? Ka ģeniālā darbā varbūt daudz kā tāda, par ko nezina pat pats tā autors, bet par ko, iespājams, uzzinās tā lasītāji. Es apzināti te atturos no sliktu tekstu apspriešanas, lai gan nezinīte norādīja tieši uz tiem. Vienkārši cenšos pateikt, ka līdzās skribentam rakstniecībai veltītajos komentāros vēl ir dažas ļoti aktīvas otras puses aizstāves, kuras pārstāv ārkārtīgi dogmatisku viedokļus par to, kas ir literārs darbs, kas ir autors un kas ir tā lasītājs, cenšoties ieviest starp viņiem kaut kādas dzimtbūtniecībai līdzīgas attiecības. Tā ir visnepareizākā stratēģija, jo dzimtbūšanas uzspiešana vienmēr ved pie revolūcijas.

Kvalitatīva literat;ūra, kā es to saprotu, neizdabā. Re, jūs jau nogurāt. Arī Sandra Jansone nogura. Varbūt pastāstīsiet par savām profesijām, mēs jums arī kaut ko ieteiksim... Viena literatūra pelna, cita nepelna -arī citās valstīs.Viena literatūra "apmierina ", otra attīsta -cita starpā, arī caur ballēm un dusmām. "Apmierinošā" literatūra mani neapmierina. Gandrīz jebkurš rakstnieks var strādāt citu darbu.Viņš to var darīt epizodiski un ne pēc Jūsu ieteikuma.Bet viņš nedrīkst aiziet prom no tā, kas viņam lemts. Un viņš to, paldies Dievam, zina. Kā varējāt dzīvot, kad nevarējāt zākāties, kā šeit? Grūti Jums gājis.