Pirmajās pavasara nedēļas nogalēs, pastaigājoties gar jūras krastu, var redzēt vairāk cilvēku nekā dažkārt karstākajās vasaras dienās; labi, es pārspīlēju, taču katrs var atļauties reizi pa reizei situāciju nedaudz dramatizēt. Tur sabraukuši pilsētnieki izvēdināt plaušas un galvu no urbānā smoga, ar ko nedēļas laikā paspējuši sasūkties ceļa posmā darbs–sporta klubs–lielveikals– mājas. Taču, meklējot saikni ar dabu vai ideālu randiņu vietu, iespējams arī nebūt pārāk banālam un izvēlēties doties uz purvu. Sevišķi jau tāpēc, ka tur tiešām ir ļoti skaisti, bet ir arī vēl citi ļoti svarīgi iemesli.
Pirmkārt, tā ir iespēja pa ceļam atsaukt atmiņā literatūras klasiku un kaut nedaudz padomāt par Rūdolfu Blaumani. Nekad nenāk par ļaunu laiku pa laikam pašķetināt prāta mežģi – vajadzēja vai nevajadzēja Kristīnei izvēlēties Edgaru? Nonākot pie secinājuma, ka labāks variants tomēr bija Akmentiņš, asociatīvā saikne var aizvest pie prozaiķa un dzejnieka Andra Akmentiņa, kas ir labs izejas punkts, lai padomātu par mūsdienu latviešu literatūru.
Otrkārt, viesošanās pie purva var atgādināt, ka vasarā sen nav braukts lasīt ogas, kas neoficiāli ir Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma daļa.
Treškārt, pie Ķemeru purva bieži var satikt lustīgo Intu no filmas Dokumentālists, kura tad, ja ir labā omā, gatava pastāstīt visu par labākajiem apskates maršrutiem.
Ceturtkārt, Ķemeru purvā reiz nogrimis Krievijas tanks, kas tikai pierāda dabas nozīmi valsts aizsardzībā.
Piektkārt, pie reizes var aizstaigāt aplūkot leģendāro Ķemeru sanatoriju un varbūt beidzot izglābt valsts godu, nolemjot to iegādāties.
Pēc īsas sarunas Inta apsola pēc Ķemeru takas izstaigāšanas pateikt ceļus, kas ved pie gulbjiem, savvaļas govīm un zirgiem. Kad atgriežamies, Intas tur vairs nav – varbūt tāpēc, ka pateicībā par informāciju mums nebija līdzi paņēmusies maza dāvaniņa viņai un sunītim. Nolemjam nākamreiz šādu kļūdu vairs nepieļaut. Tā kā saulīte joprojām spoži spīd, kopā ar doniņu maizes dodamies meklēt gulbjus uz kartē norādītās Slokas ezera dabas takas, kuru – kā izrādās vēlāk – atrast nav nemaz tik viegli. Beigās tas izdodas, tikai izmantojot mūsdienu tehnoloģijas un uzejot Jūrmalas mājaslapā precīzas takas koordinātas.
Slokas purvā atšķirībā no Ķemeru purva cilvēku gandrīz nav, un laipiņa cauri kokiem kopā ar mežonīgo pastaigu taku vēl gaida savu rehabilitāciju. Savvaļas govis un zirgus tur neredzam, vienu gulbi gan sastopam, taču viņš pret glutēnu saturošo baltmaizi izturas vienaldzīgi. Pēc aktīvās atpūtas laba vieta, lai iestiprinātos, ir Kauguru krodziņš Kūriņš, kurā var dabūt uz oglēm ceptu siļķi un buti. Porcijas ir tik milzīgas, ka visdrīzāk būs jājautā pēc kastītes pārpalikušā vešanai uz mājām.
Tā kā runāt par Latviju, nepieminot Igauniju, ir gandrīz neiespējami, citām brīvdienām nedaudz tālākam galamērķim var izvēlēties Somā dabas parku. Pēc pavasara atkušņa un lietusgāzēm tur iestājas piektais gadalaiks, kad var ne tikai izbaudīt īstu purva pārgājienu, bet arī meditatīvi kuģot cauri kokiem ar laivu.