To lasa astoņdesmito gadu jaunie un brēc, jā, pat brēc uz mums, pēckara jaunajiem. Kādi tad jūs bijāt? Tik pārbiedēti? Tik negodīgi? Vai tik stulbi? Tik pārbiedēti? Dīvaini, bet nē. Ne drusku. Kaut gan šīs dienas jaunie tādu biedēšanu pat murgos nav redzējuši, un ceru – nekad neredzēs. Pēckara miers bija relatīvs. Mēs bijām rakstošas skrūvītes. Un mums mācīja: Rakstnieki ir cilvēku dvēseļu inženieri. Bet vienlaicīgi būt skrūvīte un inženieris nevar būt. Skrūvīte apspiež šaubas un izmisumu. Jo, redziet, pēckarš ir kā piecelšanās no nāves gultas. Debess tad ir divtik zila, saule divtik spoža, pat elpot ir laime. Un laime staigā ar piemiegtām acīm."
Mana laime elpot sākās 1988. gada oktobrī. Pēc gada, 1989. gada 23. augustā, mani vecāki sadevās rokās ar vēl miljonu latviešu, lietuviešu un igauņu Baltijas ceļā. Vecākus bērnībā redzēju maz, jo viņi visu laiku strādāja. Tolaik strādāja visi. Es arī centos strādāt. Atceros, kā ar māsu un brāli, kad vecāki bija savā zemnieku saimniecībā, sadomājām tīrīt māju. Tīrīšana beidzās ar kašķi, jo, atraduši skapī rotaļlietu rūķus, nevarējām tos sadalīt. Vēl gandrīz pēc diviem gadiem, 1991. gada 21. augustā, tika pasludināta Latvijas valstiskā neatkarība. Tas viss norisinājās laikā, kad manu zīdaiņa klusumu spēja pārtraukt ja nu vienīgi piens vai mātes klātbūtne. Vēsture tikmēr ritēja pati savu gaitu, un tās notikumi nespēja iekļūt manas bērnības drošībā.
Ar laiku, pieaugot drošības kļuva arvien mazāk. Neizpratni un rūgtumu visbiežāk izraisīja nevis tas, ko sauca par nākotni, vai sadzīviska rakstura klapatas, bet tas, kas visu laiku bija bijis ar mani, kamēr biju bērns. Domāt par pagātni kļuva par ieradumu. Mani interesēja tas, kas bijis aiz manis, un aiz manis bija kaut kas tumšs. Tā bija tumsa, kuru nedz es, nedz mana un nākamās paaudzes nekad nespēs pa īstam aptvert. Jo mums nav tādas tumsas pieredzes. Taču ļoti daudzi, kas šo tumsu ir pieredzējuši, vēl ir dzīvi. Elpot joprojām ir laime.
Savā grāmatā Muzejs 48. lapaspusē dzejnieks Jānis Rokpelnis raksta: "Tātad uzreiz – biju stukačs. Gribētu formulēt maigāk, čekas ziņotājs, taču nē, stukačs." Savu atvadu vēstuli sirdsapziņai Jānis bija nodevis atklātībā krietni pirms otrreizējās atzīšanās, pēc kuras sabiedrībā parādījās pretrunīgs noskaņojums. Īsi pēc atzīšanās ziņa tika masveidīgi "laikota" un ar to dalījās. Man vajadzēja ilgāku laiku, lai padomātu, kas tad īsti ir noticis. Kaut kas nebija labi. Kaut kas izraisīja miežgrauda sajūtu acīs, skatoties uz tik daudziem virtuāli paceltajiem īkšķiem. Radās aizdomas, ka daudzu, īpaši jaunākās paaudzes, reakcija bijusi visnotaļ automātiska – kā jau tas pierasts, laikojot un šērojot ziņas, bildes un video ar informāciju pārbāztajos sociālajos portālos. Klikšķis ir ātrāks par domu. Nevienam vairs nav laika domāt. Noklikšķini un aizmirsti.
Un es domāju. Domāšu vēl ilgi. Visa tā sakarā uzmācīgi nāk prātā kāda aina no Bībeles. Jēzus tiek aizvests pie Pilāta un tiesāts. Pilāts liek izlemt tautai, kuru no abiem, Jēzu vai Barabu, atbrīvot. Pūlis, kliegdams: "Sit Viņu krustā!", auro, lai tiek atbrīvots slepkava Baraba. Un ne tikai Jēzus laikā, bet arī mūsdienās visbiežāk sabiedrība izvēlas atbrīvot sevī neiecietību, nevis izprašanu. Gaisma mēdz būt arī skarba.
Atbrīvot sevī nosodīšanu vai līdzjūtību ir mūsu katra paša ziņā. Katram pašam ir tiesības savu privāto tumsu sist krustā, un nevienam citam. Elpojiet dziļi.
trusis nejaukais