Raksturs, šī neērtā nasta

Jo mūsu attieksme pret lietām un vietām bieži ir ne mazāk emocionāla kā citam pret citu. Tā parasti ir spēcīgāka par sauso racionalitāti, kas raksturīga normatīvajiem aktiem un ekspertu slēdzieniem. Celtnēm mēdz būt raksturs, kas ir neatkarīgs no to autoru ieceres un no apstākļiem, kuros tās tapušas. Tāpat kā cilvēkam, kura savdabīgais raksturs atklājas tieši tad, kad viņš nonāk sev netipiskā vai neērtā situācijā. Vai pieaug un nobriest. Vai beidzot sastop domubiedrus.

Iespējams, ka tas netveramais, bet nepārprotami klātesošais, kas piemīt dažām celtnēm un ko sauc par arhitektūru, ir tieši šāds raksturs. Lielākā daļa tagadējā arhitektūras mantojuma tā laikabiedriem nešķita nekas īpašs. Savukārt dažas citas celtnes ar savu sarežģīto un ekstravaganto raksturu tik ļoti pieprasa uzmanību, ka ar tām nevar nerēķināties. Dažas viegli mainās jaunos apstākļos, dažas stūrgalvīgi nemainās un tieši ar to ir ievērojamas. Tām var būt draugi un ienaidnieki, un sekotāji un atdarinātāji, bet, kad tās mirst, tās tāpat kā cilvēks mirst neatgriezeniski.

Ar raksturu ir arī vecā, drīz pēc kara celtā Rīgas TEC-1 ēka Čiekurkalnā, ko drīzumā plānots nojaukt. Taču ieskatieties – tās raksturs ir citāds nekā padomju garāžu kooperatīviem, bijušo rūpniecības flagmaņu vrakiem un tamlīdzīgam industriālajam mantojumam gar visiem galvenajiem sliežu ceļiem, uz ko padomju cilvēks baidījās pacelt acis tā ziedu laikos. Tagad izlikties to neredzam ir viena taktika, ātri aizvākt to no acīm – vēl viena. Mani turpretim intriģē viss, kas duras acīs. Vecā TEC tiešām ir iespaidīga vietas zīme, kas ar savu raksturu dominē pār lielu apkārtni. Tāda pati kā tās aptuvenie laikabiedri – Rīgas ostas elevators Andrejsalā vai, piemēram, Irbenes lokators Ances mežos. Šo objektu iespaidīgās klātbūtnes vērtība nav definējama ar skopu ailīti uzņēmuma aktīvu sarakstā vai ierēdniecisku krustiņu vilkšanu mantojuma standartu tabulā.

Pajautājiet, ko liepājniekiem nozīmē Metalurga trīs skursteņi – pirmais, ko redz, kad iebrauc pilsētā. Ieklausieties, ko saka Čiekurkalna iedzīvotāji par veco spēkstaciju viņu apkaimē. Latvenergo iebildums, ka tā ir ierindas ražošanas ēka, kādas cēla visā bijušajā Savienībā, neder. Pastaigājieties līdz turienei un lēnām apskatieties – kur vēl Latvijā jūs kaut ko tādu esat redzējuši? Mūsu TEC-1 laikabiedrene, Banksaidas B elektrostacija Londonā pēc slēgšanas nostāvēja tukša piecpadsmit gadu, līdz sagaidīja tādus laikus, kad tās rakstura vērtību atklāja un savā veiksmē pārvērta viens no pasaulē slavenākajiem laikmetīgās mākslas muzejiem Tate Modern.

Jā, lielas ēkas nekad nav lētas, bet Latvenergo runasvīra apelēšana pie sabiedrības vispārējās nabadzības – ēkas turpmāka uzturēšana un iespējamā pielāgošana jaunai funkcijai varot ietekmēt iedzīvotāju elektrības rēķinus – izklausās stipri ciniska. Kopš neatkarības atjaunošanas Latvenergo vienmēr bijis pelnošāko Latvijas uzņēmumu augšgalā. Bieži un ar lielu pārsvaru pat pirmais. Vecā TEC ēka ir interesanta arī kā veiksmīgā uzņēmuma fiziskās vēstures piemineklis. Tāda veiksmīga valsts uzņēmuma mantojums, ar kuru mēs gribētu lepoties, nevis kuru mēs gribētu noklusēt un padarīt par nebijušu.