Austras balvas žūrijā ir ar mūziku ikdienā saistīti cilvēki, tātad it kā nav Mikrofona žūrijā strādājošo sabiedrībā pazīstamo personu, kuras no mūzikas neko nesaprot (tas, protams, ir visai nosacīts aizkulišu apgalvojums), bet viņu viedoklis skaitās svarīgs, jo arī mūzikas loma mūsdienu pasaulē ir svarīga, un visus šos procesus regulē, nosaka, virza ne tikai mūzikas profesionāļi, bet arī citu jomu pārstāvji.
Mūziku izvēlas izdevēji, TV un radiostaciju programmu direktori, koncertu rīkotāji, kino un reklāmas režisori, dīdžeji klubos un šodien arī cilvēki, kuri nopirkuši un lieto jaudīgāko pārnēsājamo bluetooth tumbu šajā tramvajā – caur to skan īpašnieka iemīļotākās dziesmas no viņa telefona, kam caur spotifaju vai jūtūbi ir pa spēkam atskaņot visu: no kaimiņa Vovas vakar iedziedātās smieklīgi stulbās dziesmiņas līdz Deivida Bovija un Montserratas Kavaljē daiļrades spilgtākajiem mirkļiem...
Stop! Tad kas vispār ir mūzika? Kā mēs varam atšķirt funkcionālu mūziku, par ko savā dziesmā pirms pāris gadiem spriedelēja Juris Simanovičs, no tās, kurai ir kaut mazākās pazīmes, lai to drīkstētu dēvēt par mākslu? Bet funkcionāla mūzika taču ir arī jebkas, kas paredzēts atpūtai apreibinošu vielu ietekmē, ja jau tādas tiek legāli un nelegāli pārdotas koncertu norises vietās... Ja esi pabāzis savu pumpaino degunu un ģitāras grifu pa guļamistabas logu, tad jau esi industrijas sastāvdaļa, gribi tu to vai ne.
Pirms daudziem gadiem nolēmu izsvītrot no jebkādiem vērtēšanas sarakstiem tā sauktā Eirovīzijas formāta albumus. Nu jau šis kritērijs nebūt nav vienīgais, kam būtu jāaptur kāda audioprodukta popularizēšana ārpus vietām, kur tas labi iederas kā neuzbāzīgs fons, turklāt par šādas fonogrammas izgatavošanas pakalpojuma sniegšanu tiek maksāts kaut kāds honorārs – vismaz autortiesību naudiņas veidā. Ne viss, kas fiksēts audioformātā, tūlīt ir dēvējams par mākslu jeb mūziku, tāpat arī ne viss, ko cilvēks skaidrā prātā nespēj novērtēt un atzīs par nekam nederīgu, patiešām nekam un nekad nederēs.
Mākslas vērtēšanai nav formulu, tā lielā mērā ir pieredzē, intuīcijā un triviālajās patīk/nepatīk kategorijās balstīta, tāpēc Austras balvas 2019 piešķiršana Tribes of the City albumam Rust and Gold priecē, jo, visticamāk, neviena radiostacija tā mūziku savās pleilistēs neiekļaus. Austras balva, iespējams, ir vienīgā oficiālā atzinība, ko tas izpelnīsies, kaut nevar noliegt, ka tā sākusi ietekmēt arī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons sadali – tai pieteikto darbu vērtēšana tūlīt tikai sāksies, jo ierakstu iesniegšana vēl turpinās. Kā jau ik gadu, ir zināms, ka daži vērtīgi albumi šajā procesā netiks izskatīti, jo paši mūziķi vai producenti tos neiesniegs, bet tie, kas iekļuvuši Austras balvas desmitniekā, vēl var paspēt mesties cīņā par Zelta mikrofonu, kas arī neko īpašu nesola, toties būs vēl kāds piedzīvojums un beigās kā bonuss secinājums, cik tas viss bijis pa tukšo – lieki izmesta dalības maksa, žūrijai piešķirto albumu eksemplāri vējā un mēs paši tam līdzi. Raidai-dā!