Iespaidīgākā laikam bija 2012. gadā, kad intervēju toreizējo kultūras ministri. Tas atskanēja kā pretjautājums, kad apvaicājos par radošo personu likuma virzību, kurš jau toreiz šķita virzāmies kopš laika gala. Nu jau bijusī ministre, piemīlīgi smaidot un plivinot skropstas, paziņoja, ka arī pati drīzumā plānojot kļūt radoša. Tagad jāatzīst, ka viņai tas izdevās – pēc aiziešanas no posteņa šī dāma arvien biežāk bija manāma entuziastiski dziedam sentimentālas dziesmas vokāli instrumentālu ansambļu sastāvā.
Salīdzinot ar to, progress radošo personu problēmu izpratnē ir gandrīz vai neticams – novembra beigās Kultūras ministrija ziņoja, ka Saeima atbalstījusi tās izstrādāto Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumu. Detaļas labāk meklēt oficiālos dokumentos, bet atzīmējams ir fakts, ka līdz ar to likumos beidzot ir parādījusies radoša persona, kas neslēpjas zem mājražotāja, sīkuzņēmuma vai tamlīdzīgām terminoloģiskām cepurēm. Ir pārrauta kāda ideoloģiska cilpa, kas jebkuru personas izpausmi tiecās iežņaugt zvērīgi kapitālistiskā ražošanas un patērēšanas loģikā. Reizē ministrija mierina, ka radošo personu, kas kļūs redzamas birokrātijai, būs maz un tās būs ļoti trūcīgas: personai, lai pretendētu uz pusgadu ilgu atbalsta stipendiju minimālās algas apmērā, jāpierāda, ka tā iepriekšējos trīs mēnešus iztikusi ar ienākumiem, kas nav lielāki par pusi no minimālās algas. 2018. gadā tātad – par 215 eiro. Ja par eiro vairāk – pretendēt nevarēs. Ja dīkstāves laikā parādīsies ieņēmumi, no stipendijas būs jāatsakās.
Turklāt te nav runa par dīkdieņiem vai parazītiem, kā nesen publiski izteicās kāda cita bijusī kultūras ministre, kas tagad parazitē Saeimā (es atvainojos, bet citādi viņas attieksmi pret amata un tautas brāļiem nav iespējams nosaukt), – personai jābūt pietiekami radoši aktīvai un jāuzrāda publicētie darbi pēdējo triju gadu laikā. Vispārsteidzošākā tomēr ir Kultūras ministrijas prognoze, ka šādi no skapja iznāks līdz 200 personām. Acīmredzot konkrēta skaitļa nosaukšana ir pamatota ar nopietniem aprēķiniem, kas plašāk nav publiskoti. Faktiski valsts atzīst, ka sabiedrība jau šobrīd patērē – lasa, klausās koncertos, aplūko izstādēs – mākslas darbus, kuru autori dzīvo galējā trūkumā. Tas kaut kā neiet kopā ar citiem pēdējā gada laikā izskanējušiem odioziem viedokļiem, piemēram, Fiskālās disciplīnas padomes uzskatu, ka kultūra Latvijā ir pārfinansēta, vai Latvijas Bankas priekšstatu, ka neliels maksājumiņš veselības apdrošināšanai – tā ap pārdesmit eiro mēnesī – tāds nieks vien būtu arī autoratlīdzību saņēmējiem.
Interesanti, ka patiesais radošo personu materiālais stāvoklis nāk gaismā laikā, kad izstāžu zālē Arsenāls notiek izstāde LNMM jaunieguvumi. XXI gadsimts. Muzejs atzīst, ka kolekciju bieži papildina ar dāvinājumiem, jo nav naudas, lai samaksātu autoriem. Arī atlīdzību par savu darbu izstādīšanu autori nesaņem. Viņi, vai zināt, ir tās radošās personas.
lustīgais nerris uz tirgus plača