Šis gan nav principiāls jaunums, jo mākslas festivāli ārpus tradicionālajām kultūras būvju sienām ir notikuši visos laikos. Jauna ir pašu mākslinieku principiālā vēlme savus darbus izrādīt tur, kur tie labāk iederas savu māksliniecisko, politisko, estētisko vai citu manifestu dēļ. Muzeji un galerijas konkurē ar ielām, laukumiem un neapgūtām teritorijām, un pilsētas sāk pazīt ne tikai pēc vēstures un arhitektūras ikonām, bet arī pēc festivāliem.
Mākslas festivāls finansējuma ziņā nekad nevarēs sacensties ar olimpiskajām spēlēm un pasaules čempionātu futbolā, kuru ietekme uz vidi un infrastruktūru vienā brīdī šķiet pozitīva, jo tiek izbūvēti jauni ceļi un uzslietas jaunas ēkas, bet citā – kļūst par grūti uzturamu nastu. Mākslas festivāla ietekme ir daudz maigāka un nereti kļūst par pirmo pakāpienu ģentrifikācijas procesā, kur postaža, puvekļi un gruveši kļūst par atraktīvu koprades telpu un tad jau par kaut ko investīciju vērtu.
Tieši mākslas festivāli ir viens no kritērijiem, kas ļauj pilsētām iekļūt topos un avīžrakstos ar tādu nosaukumu kā "desmit dzīvošanai piemērotākās pilsētas". Iemesls nav ne deja, ne mūzika, ne teātris, ne arī pati māksla, ko tajā izrāda, bet fakts, ka pilsētas, kurās notiek mākslas festivāli, šķiet draudzīgākas, drošākas, pieejamākas, atvērtākas un visādi citādi patīkamākas. Festivālu var apmeklēt ikviens, festivāls ļauj mākslai pieiet tuvāk kopā ar citiem, festivālā vismaz viens vai pat vairāki sarīkojumi būs bez ieejas maksas, un festivāls pa ielu bieži pats nāk tev pretī.
Rīgā šogad kā jaunums ienāca RIBOCA ar skatījumu "viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt" arī uz Rīgas pilsētu. Savelkot vienā kartē šķietami nesavienojamas ēkas un teritorijas, jaunais festivāls pilsētai ir piešķīris jaunu identitāti. Rīgai, protams, ir vairākas identitātes – hipsteru tirdziņu, kafijas vietu un citas "mileniāļu" identitātes, ir mikrorajoni un Vecrīga, un ir pilsētas vadības veidotā Brīvības ielas šosejiskā identitāte. Vienā pilsētā sadzīvo dažādas nesavienojamas identitātes, uzskati par dzīvi un attīstību, paradumi un paradigmas.
Mākslas festivāli ne tikai ar norises vietām, bet arī ar saturu ir Rīgas atvasaras identitāte. Survival Kit, Homo Novus, Riga IFF, RIBOCA un siltie rozā saulrietu vakari, kad uz ielas vēl ir labi, uz riteņa nav auksti un festivāls ir daļa no pastaigas. Septembra Rīga ir kulturālāka par pavasara Rīgu, un tas ir laiks, kad Rīga ir vistuvāk ideālam. Intensīvā festivālu sarūpētā pasākumu programma un konkurence par vietu blīvajā kalendārā rada veselīgu tiekšanos pēc kvalitātes, un viena kvalitāte veido kolektīvo labumu.
Rīgas jaunā adrese šogad noteikti ir Rīgas cirks gan notikušā arhitektūras konkursa kontekstā par tā pārbūvi, gan kļūstot par Survival Kit festivāla mājvietu. Lai arī festivāli bieži apgūst tālākas urbānās teritorijas, Rīgā tieši centrs ir tā vieta, kas jāatklāj no jauna. Izbūvējot piecjoslu brauktuves centrā, Rīga neiekļūs nevienā dzīvošanai draudzīgas pilsētas topā. Apgūstot visus mazos pagalmiņus un stūrīšus centrā, kur var nolikt krēslu, iestādīt kokus un puķes, gan iekļūs. Turklāt festivāli, kas parāda, kā ir labi dzīvot pilsētā, un rozā saulrieti mums jau ir. Atliek tikai iestādīt kokus un nolikt krēslu, kur apsēsties.
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!