Par attiecībām Tā gluži nav, ka te ir tikai izklaides un jautrības pilnas ziņas, kuras klausoties jāsmejas vienā laidā. Priecāšanās citam par citu, atvērtība, spontāna reakcija drīzāk ir pierasts un dabisks attiecību modelis TV studijā. Ja ziņu un aktualitāšu raidījums ir garš (kā rītos mēdz būt arī Latvijas kanālos), ja studijā ik pa brīdim tiek pieteikti sižeti un ierodas viesi, prieks par kopīgo laiku ir labākais izdzīvošanas veids. Iedomājieties, studijā ienāk jauns viesis un atbildi uz pirmo jautājumu sāk ar svaigu asprātību, mazliet paironizējot pats par savas uzaicināšanas iemeslu. Visi pasmejas un ķeras pie darba. Vēl? Sižets par prinča Harija labdarības pasākumu. Tajā mazs zēns sasveicinās ar viesi un saka: «Prieks tevi redzēt apģērbtu!», jo turpinās jautrās ziņas par prinča plikumu ballīti Lasvegasā. Bet ziņu vadītājs pasmejas par to, ko teiktu savam bērnam, ja viņš tik asprātīgi sveiktu princi. Tas ir smieklīgi, un neviens netiek aizvainots! Princis varētu jokot līdzi.Par jūtāmTā nav ierēkšana, tā nav zviegšana vai ņirgāšanās, bet priecīga runāšanās kā stils, kura būtiska sastāvdaļa ir cieņa un pašcieņa. Kaut ko tādu var dzirdēt daudzu darbavietu birojos, normālu kolēģu vai draugu vidē Latvijā. Visu laiku tu jūties droši un labi, tev skaidrs, ka būsi iesaistīts un saprasts. Smiekli ir lipīgi! Bet TV programmā līdzās ir bēdīgas ziņas: par bojā gājušajiem kareivjiem, par nāvi ugunsgrēkā, par slavena rakstnieka paziņojumu, ka vēža diagnoze ļaus dzīvot tikai dažus mēnešus.Tas, par ko runāju, mazliet pieder pie dažu radioprogrammu vadītāju stila, ko veiksmīgi attīsta Baiba Sipeniece savā StarFM Zoopastā, reizēm tas jauki izdodas SWH BB brokastīs, it sevišķi, ja atraisās arī Māris Zanders.Bet TV lielākoties ir nopietnības sala. Lai gan sociālajos tīklos ik pa brīdim iesprakšķas labdabīgas asprātības un YouTube jautrie video ir normāla daudzu cilvēku ikdienas prieka deva.Par saturuRegulāri peldoties no TV nākošajos asprātību un laba noskaņojuma viļņos, iedomājos, kas notiktu Latvijā. Ne reizi vien lasīts nosodījums par Māra Grigaļa stilu, lai gan viņš ir unikāls laika ziņu veidotājs. Bet nav vienmēr nopietns. Ak, vai! Atceros sabiedēto Kristīnes Garklāvas sejas izteiksmi, kad 900 sekunžu tiešraidē gadījies iesmieties, ja nu tūlīt kāds zvanīs vadībai, lai sūdzētos, ka nav informēts ar pietiekami nopietnu seju!Bet te televīzijā smejas par muļķīgiem slavenību paziņojumiem, nevis tos apbrīno vai apkalpo. Te pasmaida par politiku un vienkārši jaukiem notikumiem. Te pajoko par kolēģi tiešraidē un viņa atjoko pretī. Tas ir arī satura jautājums. Joki viegli liek atšķirt svarīgo un nesvarīgo, ieraudzīt notikumus citā gaismā. Tie palīdz nepadarīt muļķības un kāda pašreklāmu par globālu problēmu un vienlaikus izcelt būtisko. Ziņu sižetos no vadītāju jokiem ne mirkli necieš sabiedrības intereses, vērtības un viedokļu daudzveidība. Par brīvībuIedomājos, ja mazliet prieka pieliktu 100. panta preses klubam, kura viesu un komandas vidū ir daudz asprātīgu cilvēku. Nē, nesanāk, pat kolēģu raidījumu pieteikumi Panorāmā parasti ir kā pāļu dzīšana ar plikām rokām un sarauktu pieri. Bet dalībnieku sejās rakstīts, ka viņi labprāt uz TV nāktu bruņuvestēs, atviegloti smaidi parādās tikai titru daļā.
Iedomājos, kā globusa otrā pusē TV rīta un vakara programmu vadītāji varētu izsmieties par Latvijas jaunās partijas līderu vārdu maiņas modi vai prezidenta incidentu. Bet Latvijā jau nedēļu nopietnām sejām moka politologus.
Prieks ir kā brīvības izpausme: gan formā un noskaņā, gan satura uztverē. Tam līdzās iederas ļoti liela nopietnība par politikas un valsts lietām. Sabiedrības uzticamība ABC, salīdzinot ar Latvijas situāciju, ir līdzīga Everestam – 80%, vidējie reitingi – virs 50%.