Jāsāk ar to, ka mums ir dažādi informācijas piegādes avoti. Latvijas medijos šīs ziņas ir kaut kur fonā, drīzāk apakšā, uz kurieni bieži vien ir slinkums aizripināties. Ja lasa Eiropas kreiso presi, ziņas no Gazas ir pirmajā lapā pašā augšā un ar kliedzoši lieliem uzrakstiem. Arī šorīt, kad rakstu šīs rindas, The Guardian lielā ziņa ir par to, ka vairāki desmiti cilvēku nogalināti ēdiena dalīšanas punktā. Šķirstot Eiropas labēji orientēto presi, arī redzam ziņas saistībā ar Gazu augšgalā, bet uzsvars ir cits, tagad tur tiek komentēts video, kurā izbadināts ebreju gūsteknis pazemes tunelī rok pats sev kapu. The Telegraph aptaujā 86 procenti lasītāju ir kategoriski pret Palestīnas valsts atzīšanu, argumentējot, ka šie cilvēki nav spējīgi ne vadīt, ne uzturēt tādu struktūru kā "valsts".
Šī sleja nav par to, kuram pieder taisnība, bet gan par to, cik brīvi jūtamies runāt par šo tēmu. Es, piemēram, baidos publiski par to runāt, arī šo tekstu rakstu pilns nedrošības. Kanāda nesen paziņoja, ka plāno atzīt Palestīnas valsti, un tas zibenīgi noveda pie Trampa administrācijas atbildes: ja reiz tādas tās lietiņas, noslēgt tirdzniecības līgumu ar Kanādu būs ļoti grūti un visdrīzāk jārēķinās ar tādu ievedmuitu, ka maz neliksies. Vairākkārt esmu devies uz ASV, lai strādātu mākslas rezidencēs, bet, lasot šīs ziņas, esmu diezgan drošs – ja man atkal būs vajadzība šķērsot okeānu, jau laikus izdzēsīšu visu, kas kaut attāli varētu norādīt uz maniem politiskajiem uzskatiem šajā jautājumā. Jau esmu salasījies, kā ASV robežkontroles ļaudīm ir uzdots izpētīt gaidāmo studentu nospiedumus internetā, un vispār – pēdējais, ko gribu, ir, lai mani taisnā ceļā no ASV ieliktu lidmašīnā uz kādu Salvadoras filtrācijas nometni par mācību citiem drosminiekiem.
Palestīnas valsts atzīšana patlaban nav Latvijas dienaskārtībā, uzsver mūsu Ārlietu ministrijā. Vismaz tas varētu būt drošs arguments iespējamās pārrunās ar ASV robežsargiem. Viņi man varētu iebliezt ar to, ka Latvija atbalsta divu valstu risinājumu, bet es varētu censties argumentēt, ka tikai tādā gadījumā, ja tas atbalstīts ANO Drošības padomē, kur ir ASV. Šīs sakairinātās pārdomas grauž prātu tāpēc, ka mēs arvien vairāk esam polarizēti un trauksmes un nedrošības pilni. Es zinu, ka viens trakais pavasarī ASV aplēja ar degšķidrumu un aizdedzināja pensionārus, kuri ik nedēļu kādā piepilsētas ciematā pulcējās Izraēlas ķīlnieku atbalstam. Tāpēc, no vienas puses, vislabāk izmantot iespēju paklusēt un nelīst tur, kur tev nav darīšanas.
Atzītā amerikāņu ebreju māksliniece Nena Goldina šovasar Arlas fotofestivālā, saņemot balvu Women in Motion, savas pateicības runas laikā divu tūkstošu cilvēku klātbūtnē uz milzīga ekrāna ieslēdza slaidšovu ar dramatiskiem attēliem no Gazas un piebilda, ka organizētāji visdrīzāk nebūs laimīgi par to, bet viņa pierādīs, ka mēs pašlaik piedzīvojam pirmo tiešraidē notiekošo genocīda faktu. "Bet kāpēc jūs nerunājat par gūstekņiem?!" izskanēja kliedziens no zāles, un, kā noprotams, polemika uzsita augstu vilni.
Kāpēc es to pieminu? Tāpēc, ka ceru uz mūsu spēju Latvijā publiski runāt un diskutēt par šo tēmu, nebaidoties nokļūt Salvadoras cietumā.