Suns kā cilvēks

:))) Pie manis tavs noslēpums paliks drošībā. :) Tieši tā - mēdz notikt kā tu teici! Esmu pieredzējis, ka situācija naudas ziņā tuvojas nopietnām problēmām (lai arī ne tik ekstremāli kā stāstīji), bet viss allaž ir atrisinājies - vai nu paredzamie tēriņi "pabīdījušies" uz priekšdienām, kad nauda būs nopelnīta, vai arī iegadījies neparedzēts darbs, kas nesis tik ļoti vajadzīgo papildalgu. Pie tam attiecībā uz Dievu - sevi pieskaitu ticīgajiem, jo tā tomēr manai psihei ir droša vērtību atskaites sistēma. Un man pagrūti saprast tos, kuri aktīvi noliedz... Dieva eksistence taču nav pierādāma - gluži tāpat kā tā neesamība. Tāpēc gan ticīgie, gan ateisti ir vienādās pozīcijās: vieni pārliecināti, ka Viņš ir, otri - ka Viņa nav, bet abi to nevar pierādīt! :))) Un vispār - kā reiz teica mans tuvinieks: labāk nepūlēties meklēt pierādījumus, ka Dieva nav, jo es ar to neko neiegūstu. Toties, ja patiešām Viņš ir, tad es esmu tikai vinnētājs! :))) Es tagad līdz pirmdienai slēdzos ārā - raušos gan dārza darbos, gan intelektuālā smadzeņu vingrināšanā - esmu, galvai sākot sirmot, pievērsies studēšanai pilnīgi citā lauciņā nekā jaunībā tiku absolvējis, tāpēc jācīnās arī vasarā, lai neklātienē darbojoties varētu turēt līdzi dieniniekiem... Jauku nedēļas nogali, Skaisle! :)) Gan jau atkal kādos komentos patarkšķēsim! Čau! :))

Pilnīgi piekrītu! Protams, ka sliņķi ir biezā slānī - šitās mantas mums netrūkst jau kopš mērkaķu laikiem. Bet tas nenozīmē, ka starp 100 slaistiem nav 1 vai 2 tiešām godīgi cilvēki, kuriem pienācis dzīvē brīdis, kad jāpārkāpj savai pašcieņai un pretēji dzīves uztverei jālūdz... Tādi ir! Un es uzskatu tā: ja es esmu palīdzējis, bet par mani ir paņirguši, tad tā ir ņirdzēju problēma, jo viņi ir reāli gara kropļi. Es nabagāks nepalieku no tā, ka iedodu kādu naudu vai izdaru kādu darbu tikai par paldies, bet ar to es varbūt esmu palīdzējis tam reālajam trūkumcietējam. Tie slaisti vienkārši stieg dziļākā morālās kroplības purvā. Un tur patiešām neviens nevar palīdzēt - pat Dieviņš, ja tāds cilvēks spļauj virsū ikvienai palīdzīgas rokas padošanai... :( Savukārt man personīgi ir vienkārši prieks, ja man no sirds pasaka paldies - tā ir tāda "alga", ko ne ar kādu naudu nevar novērtēt: tas vienkārši dod spēku un baudu dzīvot! P.S. Starp citu arī man pašam pāris reizes ir bijušas kritiskas situācijas - ne naudas, bet psiholoģiskā ziņā... un starp daudziem vienaldzīgiem cilvēkiem atradās iejūtīgi un izpalīdzīgi... un ar viņu atbalstu es spēju tikt galā un atrisināt problēmas. Lieliski! Un viņi būs man godā visu atlikušo mūžu. P.P.S. Apkarot morālus kropļus nav vērts, jo tas, manuprāt, ir konstants lielums - katrā sabiedrībā tādi bijuši un būs. Sabiedrības garīgās veselības rādītājs ir spēja fiziski un morāli palīdzēt VISIEM apdalītajiem. Patiešām mums nav jācenšas tapt par dieviem, lai šķīstītu cilvēku dvēseles! Es dodu priekšroku labāk palīdzēt arī tostarp draņķim nekā nepalīdzot atstāt bešā īsto cietēju.

Tev taisnība - karināt birkas nav liela māksla un padodas ātri. :)) Par nabagajiem - īsti nesapratu, ko tu ar to gribēji teikt... Ja tiešā nozīmē, tad no visas sabiedrības ir atkarīgs, lai, piemēram, mazāk intelektuāli cilvēki vai invalīdi (garīgi un fiziski) nestaigātu ar ubagu spieķi. Kopējā puslīdz godīgā sociālā nodrošinātība neļautu šādiem cilvēkiem dzīvot nabadzībā. Viņiem no pilnīgi darbspējīgo nodokļiem pienāktos palīdzība, jo viņi taču nav izvēlējušies saslimt vai būt muļķāki par citiem. Bet intelektuālajā ziņā, ja tu domāji tā sauktos "jurodevij" - krievu valodā, tad - jā. Ir cilvēki, kuri kā Sv. Asīzes Francisks izvēlas nabadzību par savu dzīvesveidu. Atšķirībā no nespējīgiem cilvēkiem viņi ir īsti gara aristokrāti, jo spēj nolikt malā ikdienišķi miesiskās vajadzības un dzīvo teju vai no gaisa vien... Es apbrīnoju tādus cilvēkus, jo pats neko tādu mūžam nespētu. Patīk man paprātuļot pie datora vai laižoties miegā, bet atteikties no zemes priekiem augstas idejas vārdā nespēju. :( :)

Es sevi vienmēr biju uzskatījis par skeptiķi un daļēji arī par ciniķi, bet, redz, tev radās iespaids, ka esmu ideālists... Tiešām SAVĀDI! :)) P.S. Dzīvnieku psiholoģija tiešām ir interesanta lieta! Mēs, cilvēki, pat par savu psihi zinām relatīvi maz, bet dzīvnieku prātos mums ir tikpat daudz neatklātā kā visā kosmosā. :)

Tātad kaut kas kopīgs pārliecībā tomēr ir atrodams... :) Labi! Saprotu tā: es palieku pie uzskata, ka labā un ļaunā kategorijas ir realitāte tikai cilvēkam ar viņa atšķirīgo prātu - un no tā izriet arī pārējie netikumi. Dzīvniekiem, pēc maniem uzskatiem, tādi netikumi nepiemīt, jo viņi tos pat neapzinās un rīkojas patiešām instinktu vadīti. Arī pārējā dabā, kur veselas planētas beidz savu eksistenci, nekā ļauna nav, jo nav tāda saprāta, kas tās apzināti iznīcinājis. Un lieliski, ka arī tu domā, ka ļaunajam nedrīkst dot vaļu. :) Ceru vēl arī, ka veids, kā to izdarīt, tavuprāt, būtu tāds, kā bārdainajā aņukā par komunistiem revolucionāriem: Divas kundzītes - muižniece un kalpone, izdzirdušas trokšņojam ļaužu pūlii aiz loga, viena otrai apjautājas: muižniece: "Ko tie ļaudis grib?" kalpone: "Viņi grib, lai nebūtu bagāto. Tad dzīve būšot labāka." muižniece: "Savādi. Mans tēvs arī gribēja, lai dzīve būtu labāka, bet viņš gribēja, lai nebūtu nabago!" P.S. Es par to, lai nebūtu nabago - ne mantas, ne veselības, ne gara ziņā. :))

Tas pats vohomurka! Tikai ne to burtu ierakstīju !!! :)))

:)) 1) Valis ronēnu nespīdzina - viņš priecājas par garšīgo medījumu. Valim nav apziņas, ka medījumam sāp. Amerikāņi gūstekņus gan cietumā spīdzina, jo lieliski apzinās, ka sāpes nodarāmas ne vien ar miesas bojājumiem, bet arī ar čurāšanu virsū pakļautam cilvēkam. Tādas morālās sāpes psihei nebūt nav mazākas par fiziskajām. 2) HIV ir ļaunums mums, ja mēs sevi un viens otru necenšamies no tā pasargāt. Bet HIV pats par sevi ir vīruss? un tam arī nav ne apziņas ne morāles kategoriju - tas vienkārši "ķerās" tur, kur tik tiek klāt, lai pastāvētu. 3) Par citplanētiešiem nerunāju - gribēju pateikt, ka salīdzināšanai vajadzīgi vismaz divi vienas kategorijas objekti. Nevar salīdzināt kotleti ar spilvenu tāpāt kā nevar apgalvot, ka muša ir dumjāka par zvirbuli utml. Spriest par mūsu civilizāciju pagaidām varam tikai atskatoties vēsturē - salīdzināt sevi ar izzudušām civilizācijām tepat uz zemes. 4) Neuzskatu sevi par baltu un pūkainu - ir gadījies sastrādāt sliktas lietas. Apkārtējos cilvēkus neuztveru kā potenciālos neliešus, bet, ja saskaros ar ļauno, tad nebrīnos, ka to nodarījis kāds no viņiem. P.S. Atkārtoju - dzīvnieki nav negodīgi, divkosīgi un agresīvi tāpat vien, savukārt cilvēkiem šīs īpašības piemīt gan, lai arī teorētiski, pateicoties saprātam, viņi varētu šo ļaunumu vismaz papūlēties savaldīt. Bet tas notiek pārāk reti... Žēl... Tur arī tā "fiška" - cilvēks, darīdams ļaunu, to apzinās, bet ļoti reti kad pārtrauc un vismaz nožēlo. Man tas ir galvenais arguments par labu dzīvniekiem. Un vispār - mans ideāls ir Skalbes Baltais kaķītis, kurš uzskata, ka dzīvojot ir jāvairo labais, jo sāpju pasaulē jau tāpat ir daudz. Galvenais - nekad apzināti nenodarīt ļaunu - esam taču cilvēki un sajēdzam...

Čau šodienā! :) Ja tomēr gribētu paturpināt tēmu, tad, lūk, mans turpinājums: Dabā vispār nepastāv tādi jēdzieni kā labais un ļaunais. Piemēram, gravitācijas spēki - nu un, ka tie darbojas un liek nokrist tam, kas uzrāpies kalna galā... vai liek planētām visumā riņķot noteiktās orbītās... Tāpat arī ķīmiskas reakcijas nav ne labas, ne sliktas - vienkārši pie noteiktiem apstākļiem vielas savstarpēji reaģē, tanī skaitā, sprāgst... Vai atkal, piemēram, saslimšanas - vīrusu, baktēriju izplatības - dabā tas nav nekāds ļaunums, jo arī vīrusi un baktērijas ir dzīvības formas, kas eksistē... Dzīvnieku pasaulē, ieskaitot cilvēku kā fizisku radību, tā iekārtots, ka nākas vienam otru medīt un/vai pārtikt no augiem, kas arī ir dzīvības... Tas viss ir ārpus labā un ļaunā. Labais un ļaunais ir cilvēka garīgās dzīves "produkts", jo tikai ar cilvēku sabiedrību saistāmas morāles kategorijas. Un esmu pārliecināts, ka līdz ar cilvēku modernizēšanos tieši ļaunais kļūst no primitīva, brutāla ļaunuma, kur mežoņi, cīnīdamies par labāku mamuta kumosu, bliež viens otram ar rungu pa pieri, par hipertrofētu morāli fizisku sabiedrības degradēšanās fenomenu... Piemēram, fiziskā nozīmē tikai modernie cilvēki ir radījuši bakterioloģiskos, atomieročus u.c. iznīcināšanas nolūkā, visdažādākās spīdzināšanas metodes, iejaukušies dabas norisēs, mēģinādami mainīt upju tecējumus, nosusinādami ūdenstilpnes un appludinādami jaunas teritorijas (tas viss kardināli un neatgriezeniski mainījis dabu, liekot vienām dzīvības formām iznīkt, bet citām sarasties)... Pie tam modernums nav jāsaprot kā pēdējās pāris desmitgades - tas vismaz mūslaiku Eiropas civilizācijas kontekstā būtu uzlūkojams aptuveni no apgaismības laikmeta sākot (18.gs.)... Labais un ļaunais ir "atziņas koka" ābolā košanas iznākums. Kamēr mūsu senči mežoņi dzīvoja kokos un alās un laimīgi pārtika no tā, kas pats izauga un ko tikai ar savu veiklību vien - bez rungas un vāles varēja nomedīt, arī ļaunums bija mikroskopisks... vai arī tā nebija tieši tāpat kā visā pasaulē un zvaigžņotajā visumā... Bet, redzi, vienubrīd aizsākās tas, kam izskaidrojuma nav - cilvēks no dabas daļas sāka tapt par tādu būtni, kādu mēs to šodien zinām... Reliģiozam cilvēkam laikam ir vieglāk rast atbildi uz šo jautājumu, jo viņš to saredz `dieva gribā... Ateistam savukārt arī Darvina teorija nav galīgā atbilde, jo mērkaķi jau bija tā pavairāk, bet tikai viens no tiem bladāc! un beidza slinkot, sākdams strādāt, lai nākotnē attīstītos par cilvēku... P.S. Cilvēks, nudien nav radības kronis, jo šāda kroņa neeksistē vispār! Kā tu vari salīdzināt un apgalvot, ka cilvēks ir pārāks par kādu , ja pat nezini, vai viņš tāds ir vienīgais, vai tomēr citās kosmiskajās tālēs eksistē citas attīstītas vai pat attīstītākas saprātīgas būtnes?! Tā, lūk, es domāju... Un visbeidzot - velti tu man pārmet, ka esmu par cilvēkiem sliktās domās: vienmēr saku, ka cilvēki ir VISĀDI - labi un slikti. Bet dzīvniekus uzskatu par labiem pat neraugoties uz viņu stiķiem un niķiem tāpēc, ka viņiem nepiemīt agresija agresijas pēc (izņēmums - slimība, kas var sagraut jebkuru radību: gan sajēgas, gan fiziskajā ziņā), nepiemīt dubultmorāle un negodīgums. P.P.S. Godāju un mīlu tikai nedaudzus cilvēkus. Kopumā cilvēci uztveru skeptiski, lai gan patiešām priecājos, ja kaut kur kāds vai kāda sabiedrība ir paveikuši ko labu, cēlu, kaut ko sakopuši, pasargājuši u.tml.

vau!

Tai skaislei intelekta problēmas. Pie tam – lielas.

Šodien - off. Ja būsi ko iekomentējusi, ieskatīšos rītdien un varēšu paturpināt šamo diskusiju. Čau! :))

1) Ļaunuma jēdziens attiecībā uz dzīvniekiem ir piemērojams relatīvi. Un, ja mēs, cilvēki, to tā traktējam, tad jāsaprot, ka tas ir tieši, atklāti un tam nav nekādas dziļākas jēgas kā vien fiziskā eksistence. 2) Ļaunums cilvēku sabiedrībā, kā jau teicu pirmajā komentā, ir sevišķi rafinēta realitāte - tas tiek kultivēts un, salīdzinot ar dzīvnieku sabiedrību, pastāv pilnīgi bez jebkāda pamatojuma un attaisnojuma! Nemaz nerunājot par melošanu, kas pati ir ļaunuma daļa un ar kuras starpniecību vismelnākie nodomi un mērķi tiek uzdoti par eņģeļu dāvanu. Dzīvnieku pasaulē tā nenotiek...

Vel par dzīvniekiem: Faktam, ka, piemēram, dzīvnieks nokož savas sugas mazuļus, ir pamatojums - tās ir ārkārtas situācijas, kad, piemēram, piedzimst vairāk mazuļu nekā tos varētu pabarot, kad tēviņš riesta laikā ir tendēts tikai uz pārošanos un jebkuru "blakusfaktu", kas novērš mātīti no potenciālā mērķa, uztver par savas galvenās funkcijas izpildes apdraudējumu... No mūsu, cilvēku, viedokļa tās ir šausmas, bet atšķirība taču ir tā, ka tas nav ļaunums ļaunuma pēc kā, piemēram, mūsu sabiedrībā, kur , piemēram, "pieskaitāma" persona var kropļot miesīgos bērnus, lai tiktu pie pabalstiem... Un zagt, laupīt un slepkavot tikai tāpēc, lai nestrādātu, bet tiktu pie naudas/narkotikām/šņabja... Un spīdzināt viens otru, mērdējot badā, sitot, pazemojot, apmelojot, krāpjot... Neesmu pat stulbās, safantazētās sensācijās sastapis, ka dzīvnieks kādu (vai cilvēku, vai citu dzīvnieku) būtu apkrāpis, spīdzinājis, jau nomirušu apgānījis...

Vai tu man jautāji? Paskaidroju: Cilvēki ir visādi - gan labi, gan ļauni. Vecākam kļūstot, esmu sapratis, ka tieši ļaunuma rafinētībai cilvēku pasaulē nav robežu... Turpretī labestība ir vienkārša, atklāta, tieša un saprotama. Dzīvnieki rīkojas tieši tā - vienkārši, atklāti, tieši un saprotami (ja cilvēks kaut ko nesaprot, tad tas nenozīmē, ka dzīvnieka rīcība ir neloģiska). Viņi nepazīst ļaunumu, ko cilvēks spēj izpaust miljonos veidu, ilgi perināt un, kad tas nodarīts, vēl turpināt ņirgāties un apreibināties ar nodarītā iznākumu. Ja, piemēram, dzīvnieks kož, tad viņš to dara tāpēc, ka vai nu medī, vai aizstāvas, vai izpilda saimnieka pavēli. Citu variantu nav. Viss maksimāli godīgi un bez zemtekstiem. Ja cilvēki kādreiz spētu tapt vienkārši godīgi, tad arī varētu teikt, ka esam tikpat labi, gudri, skaisti un godājami kā pārējās dzīvās radības. Bet pašlaik realitāte ir cita - maz ir godīgu cilvēku, tāpēc cilvēci kopumā cienīt, godāt un mīlēt nav par ko. Var tikai mīlēt atsevišķus cilvēkus, kuri ir šie izņēmumi... Tāda, lūk, tā loģika!