Saulespuķu eļļas smarža ir mana Ukraina. Skarbo 90. gadu vidū, kad daudzi pat humpalas atļauties nevarēja, Ukrainas eļļas bizness bija mūsu ģimenes izdzīvošanas modelis. Alumīnija cisternu saturs ne tuvu nebija līdzīgs tam dzidrajam un spilgti dzeltenajam šķidrumam kraukšķīgajās plastmasas pudelēs, kādu esam pieraduši redzēt rimčika plauktos. Eļļa bija bieza, lipīga un tumši dzeltenīgi pelēka. Kannas apakšā skalojās melnu čaumalu un gružu kārta – to nebija iespējams pārdot, ja nu vienīgi pircējs tajā brīdī skaitīja kapeikas makā un neredzēja, kas tiek saliets viņa traukā.
Tirgus dienas rītā fāters pieripināja moskviča kabluku pie Minskas stāvlaukuma purčikā, mēs izklājām galdu, apsējām priekšautus, un diena varēja sākties. Eļļas andele gāja tīri labi – rajons nāca ar saviem traukiem, viens sprauda trekteri pudelē, otrs ar kausu lēja. Brīvajos brīžos varēja pakasīties ar citiem tirgoņiem, kuru preci mūsu rinda reizēm aizsedza.
Ar laiku dzīvokli sāka pārņemt taukaini traipi, un mūsu spēkos nebija iespējams to novērst. Sākumā eļļainas bija darba drēbes, tad pa kādam traipam parādījās uz tīrajiem apģērbiem, reizēm dzīvoklī glabātajām kannām sākās sūce, un lupatas to savākšanai bīstami vairojās. Lūzuma punkts iestājās brīdī, kad viena no kambarī glabātajām kannām sagāzās un ar eļļu tika noplūdināti apakšējie kaimiņi. Ģimene pārgāja uz poļu sīpolu tirdzniecību, reklamējot, ka tie ir no mūsu zemnieku saimniecības Latvijā, tomēr vienu grūtu ziemu ukraiņu saulespuķes mums palīdzēja izvilkt.
Lejot eļļu un krājot naudu jaunām kurpēm, vairs nevarēju atšķirt visus tos mazos ikdienas kariņus, kas sprēgāja visapkārt, – horvāti pret serbiem, musulmaņi pret pareizticīgajiem, armēņi pret azerbaidžāņiem un tad vēl tā nesaprotamā Piedņestras strīpa, kur saķērās moldāvi, krievi, ukraiņi un Donas kazaki. TV ziņu garnējumā pienācās Krievijas parlaments ar tanku izšautiem caurumiem un putekļu mākonis no uzspridzinātā Skrundas lokatora.
Pulvera smaka sen izklīdusi, un neatkarības saulīte mūs ir skaisti iebrūninājusi, traumas ja ne pilnībā dziedētas, tad vismaz apvilkušās ar biezām krevelēm. Tomēr viens februāra ceturtdienas rīts tās ir atplēsis vaļā, un tautas ķermenis sācis raustīties dažnedažādās konvulsijās un spazmās. Bārdaini latvju veči, kas reizēm paēd zemi ierakumos, sūdzas, ka latviešiem stresa brīžos ir nelāga īpašība – tā vietā, lai aizietu uz cīņas klubu, apgūtu kara medicīnas pamatus vai pa īstam paostītu pulvera smaku, tie sākot nevaldāmi dejot un dziedāt, ar deju soļiem veidojot rakstus un spēka zīmes, kas, viņuprāt, varētu iedarboties uz barbariem. Antonijas ielas galā pat tika sarīkots kupli apmeklēts koncerts, un viena no dziedāšanas sekām ir šīs ielas posma pārdēvēšana Ukrainas neatkarības vārdā. Arī es balsoju par šo ideju, lai gan mans ideālais variants būtu kādas sievietes vārds, piemēram, Anna Ahmatova, kuru režīma pātaga nebija taupījusi. Spiežot balsošanas pogu, es klusībā iedomājos – kaut nu tā būtu vienīgā reize, kad mums jāpārdēvē ielas, un vairs nekad to nosaukumiem nebūtu jāapsver traģisku notikumu vai mocītu varoņu vārdi.