Par dažiem no viņiem nav zināms gandrīz nekas. Beidzot viņi ir saskaitīti – grāmatā ar diezgan skaļu nosaukumu Nacionālā pretošanās kustība Latvijā no 1959. līdz 1986. gadam ir atrodams to cilvēku saraksts, kuri tiesāti politisku motīvu dēļ salīdzinoši mierīgākajā un reizē bezcerīgākajā padomju laika periodā. Grāmatas nosaukums liek domāt par plašu, aptverošu pētījumu, bet apjoms un saturs parāda, cik tāls ceļš līdz tādam vēl ejams, – tomēr, kā saka, paldies par to pašu!
Divi pamata teksti ir tik atšķirīgi, ka pat lāga nelīmējas kopā, – pirmajā vēstures zinātņu doktors Gints Zelmenis ir metodiski korekti apkopojis īsas ziņas par politiskajās prāvās notiesātajiem, viņiem inkriminētajiem noziegumiem un piespriestajiem sodiem. Otro pusi grāmatas aizņem Bruno Javoiša atmiņas par paveikto noziegumu vai varoņdarbu (gadījums ideāli atspoguļo interpretācijas atkarību no politiskās iekārtas!) 1963. gadā, uzvelkot sarkanbaltsarkano karogu radio tornī.
Atmiņas nenoliedzami ir vērtīgs izziņas materiāls un raisa klātbūtnes sajūtu, bet būtu pelnījušas arī zinātnisku redakciju. Manu uzmanību vairāk saistīja saraksts – jo pēc haotiskās un skandāliem apvītās čekas maisu atvēršanas, ko citādi kā par politzinātnisku izgāšanos grūti nosaukt, neatstāj sajūta, ka kaut kā ļoti būtiska tās saceltajā kņadā trūkst – faktiski paša pamata. Brīvības aicinošās balss, tai atsaukušos un par to cietušo. Jo skaļā ziņotāju atmaskošanas kampaņa atkal sagrūdusi visus vienā maisā – apjūsmotas un apsaukātas slavenības, ziņotājus, kas neko vai tikai labu darījuši, ziņotāju saimniekus – tādus oksimoronus kā labie kompartijas un pat drošības komitejas funkcionāri. Visi esot kaut kā draudzīgi burzījušies, līdz režīms sabrucis.
Jaunais izdevums zīmē citu ainu, un ienāk prātā – vai nevajadzēja sākt no šī gala? No tā, ka 28 gados 216 cilvēku ir mēģinājuši realizēt savas tiesības un brīvības – ļoti atšķirīgu motīvu vadīti un dažādos veidos: cits, necenzētiem vārdiem lamājot valsts un partijas vadītājus (varam tikai minēt, kādiem!), cits – visnotaļ apzināti pulcējot pretošanās grupas. Visi ir izspiegoti, nodoti, tiesāti, sodīti ar cietumu un katorgu ar nesamērīgiem termiņiem. Tas arī izskaidro, kāpēc tik maz, kāpēc tik nesekmīgi. Bet nav nekāda izskaidrojuma, kāpēc joprojām, trīsdesmit gadu pēc PSRS sabrukuma, grāmatas ievadā jāraksta, ka "par dažiem no viņiem nav zināms gandrīz nekas" (Imants Balodis). Par dažiem savukārt ir zināms krietni vairāk, nekā atklāj standartizētais saraksts, – bet cik gan ir to, kuru uzvārdus atceras patriotisku runu teicēji valsts svētkos? Trīs, četri? Par spīti tam, ka vēsturnieku komisijas darbojušās, valsts simtgade svinēta, romāni rakstīti un filmas uzņemtas. No grāmatas titullapas saprotams, ka tās izdošanai meklēts privātpersonu un politisko spēku atbalsts, un diemžēl jāsaka – tas jūtams arī saturā. Tomēr vēsturnieks Gints Zelmenis ir paveicis daudz – arī nosaucot neskaitāmas tēmas, kurās ir "nepieciešami tālāki pētījumi".