Sestdien, 13. septembrī, jau piekto gadu ar gājienu Rīgā un citiem pasākumiem svinēs Tēva dienu. Šis datums man maz ko izsaka, bet kāpēc lieku reizi nepateikt papam ko labu? Vienalga, pēc kāda kalendāra. Kaut ko sajaucu un savējo jau sumināju kādā nepareizajā datumā. Sanāca smieklīga sarakste: "Meitiņ, vai tu neesi kaut ko sajaukusi?" Laikam ietrāpīju amerikāņu, nevis Eiropas Tēva dienā. Bet ir dažas epizodes, par kurām pilnīgi droši zinu, ka neesmu neko sajaukusi.
Putras, biezeņi, podiņi, vēmekļi, zāļu iemānīšana, masaliņu pumpas, nobrāzti ceļi un mūžīgā "zeļonka", cirpšana un banšu siešana slīdīgās ļipās, viss, kas ap miesu, aizmirsīsies. Man paps arī mācīja braukt ar riteni, vispirms ar mazajiem palīgritenīšiem un tad jau ar Škoļņiku. Man bija pašai savas slidas, nevis vecākās māsas. Īstās! Baltās, kuras paps sasēja tik stingri, ka potītes krakšķēja. Kopīgi ar mazu, tizlu, ar roku griežamu urbīti, kuram visu laiku krita ārā vītne, esam uzbūvējuši daudzas mēbeles. Bērnībā zoodārzā esam pārskaitījuši dzīvniekiem visas spalvas visos gadalaikos. Bet vēl dārgāki ir tie brīži, kad vecāki, divdesmitgadnieki, dalījās ar mani un māsām, maziem prusakiem, savā gara dzīvē. Man šķiet, tas ir labākais, ko var iedot saviem bērniem. Šī kopības izjūta aug augumā ar katru nodzīvoto gadu. Kopīgi pirkām plates Vaļņu ielas mūzikas veikalā. Riebās slaucīt putekļus no grāmatu rindām, bet es varēju tās ne vien slaucīt, bet arī lasīt. Atceros, skatāmies ar papu filmu Mamma. Sēžam uz cietajiem zili krāsotajiem krēsliem. Tūlīt Bojarska Vilks apēdīs no bara atšķēlušos kazlēnu. Raudas un izmisums smacē nost. Bet papa klēpī vieglāk izturēt – tur pazīstamās jakas rāvējslēdzis, tur ūsas, tur brilles – droša pasaule. Mākslas muzejā paps tik dzīvi izskaidro Kārļa Hūna gleznu Bērtuļa nakts priekšvakarā, ka uz mūžu piemetas alerģija pret jebkādām atšķirības zīmēm. Lai cik patriotiskām. Kādu iezīmēto nogalinās. Vienmēr. Šķiet, stāvot tieši pie šīs Hūna gleznas, kļuvu apolitiska.
Tuvojoties Tēva dienai, uzspēlēju spēli – kādi spilgtākie tēvu tēli nāk prātā mākslā. Bez garas domāšanas. Lūk, kāds raibs "Tēvu gājiens" sanāca: Paps no filmas Velosipēdu zagļi, kas picērijā jautri bungo ar pirkstiem līdzi mūzikai, lai dēliņam radītu iespaidu, ka viss kārtībā un ka viņi šo picu neēd par pēdējo naudu, latviešu tautas pasaku tētis, kurš noplāta rokas, ļaudams pamātei izdzīt viņa bērnu no mājas; emocionāli inteliģentais daudzbērnu zaķis, kurš priecājas par četriem dēliņiem un meitiņu peciņu, karalis Līrs, Indrānu tēvs, Baltais kaķītis no Kaķīša dzirnavām, Alvja Hermaņa Tēvi; Jēkabs no Jāzepa un viņa brāļiem, stindzinošā Zvjaginceva filma Atgriešanās par tēva un dēlu samežģītajiem disciplīnas – maiguma rituāliem, Rigoleto un viņa Džildas stāsts, Buratīno tētis, Paukštello sirsnīgi lempīgais tētis no filmas Vajadzīga soliste, Karavadžo Īzaka upurēšana, vecais Roplainis, filma La Vita è Bella, kurā paps koncentrācijas nometnē pūlas dēlēnam notēlot, ka tas viss ir tikai mazliet neparasta spēle, Klāva Elsberga dzejolis Velci, tēti: "Mums Pļavniekos ir kalns/bet tālu/puika mazs un māsa arī/vienas ragavas un striķis rokā/brāli māsa sēdi/un "velci tēti velci tēti velci tēti".