Es biju tik laimīgs par pēkšņajām brīvdienām, ka atceros to cauri gadu desmitiem. Bet kāda ir pirmā doma, dzirdot vārdu "pavasaris"? Šis ir stāsts, kas pārējos ir pastūmis malā: nomaļā Moldovas ciemā Karpatu kalnos ir pienācis ilgi gaidītais brīdis, kad visās debess pusēs brēkalē putni un kļuvis tik silts, ka var pirmo reizi saulei atsegt savu bālo ziemas miesu.
Divu nedēļu laikā vietējā labā feja Marijas tante ir likusi galdā pilnu Moldovas tradicionālo ēdienu spektru, pusdienās un vakariņās galda vidū atrodot goda vietu mājas vīnam lielā māla krūzē. Tas pats, kas Latvijā ir kartupeļi, Moldovā ir vīns. Katram zemniekam ir savas vagas, un rudenī pagrabā tiek sabērta raža. Vīnu lauku veikalos šeit nav vērts pārdot, jo katram sevi cienošam saimniekam tumsā rūgst pērnā vīnogu raža. No tumsas iznestais vēsais dzēriens siltā pavasara dienā ir dievīgs. Man šķiet, ka tas garšo pēc rožu ziedlapām un meža zemenēm, un, smaržojot to, es lidinos virs ēnainas pavasara ziedu pļavas.
"Nedrīkstu Latvijā ierasties bez pāris pudelēm vīna," vakarā pirms prombraukšanas nostiprinās pārliecība, un tā man liek doties pa vietējā ciema ielām izcila suvenīra meklējumos. Pirmais satiktais bērns norāda uz netāliem vārtiņiem, un, klauvējot pie tiem, sastopos ar nīgru veci apakškreklā – ir taču svētdienas vakars. "Es te no Latvijas, mākslinieks, ziniet," stostos. "Man bērni uz ielas teica, ka jums esot labs vīns, vai pārdosiet dažas pudelītes?" Atrauts no TV pārraides, vecis brīdi blenž uz mani, padomā un noskalda: "Nē, tā tās lietas nenotiek. Es tev neko nevaru pārdot, pirms neesi nogaršojis."
Vienā mirklī esmu pagalmā zem ziedošas ābeles, mums rokās ir glāzes ar pasakainu vīnu. Saimnieka sieva iznes pagalmā paplāti ar kazas siera un vītinātas gaļas uzkodām. "Tagad tu varēsi izvēlēties, kuru vīnu vēlies," saimnieks saka, jau trešo reizi nozūd pagrabā, un man rodas aizdomas, ka dienasgaismā mājās vairs nenokļūšu. Piektais tosts no dīvāna izceļ ielas pretējās mājas kaimiņu, kuram mūsu tērgāšana vairs neļauj koncentrēties uz viņa TV pārraidi. Noskenējis situāciju, caur vīna glāzi redzu viņu pagriežamies pret savas mājas logiem un saucam: "Sieva! Zaceni, ir notikums!" Ap vienpadsmitiem vakarā pagalmā ir desmit cilvēku, mēs pārņemam stafeti no klaigājošiem pavasara putniem, un nav izredžu pretoties tradīcijai pēc izcila tosta par tautu draudzību un skaisto Jūrmalu glāzi iztukšot sausu.
Vīnu, man šķiet, es nopirku, jo miglainās atmiņās redzu sevi klīstam pa melnām ielām, iespiedis padusēs vairākas divlitru plastmasas pudeles. Es nezinu, kur uzplēsu kreklu, kāpēc saskrāpēts celis un dubļains sāns, bet par nožēlu jāatzīst, ka trofejas laikam ir bijušas pārāk smagas, jo mājas slieksni esmu šķērsojis tukšām rokām. Atpakaļ uz Latviju tieku pavadīts bēdīgā skatā, tante Marija, redzot situāciju, apžēlojas un iespiež rokās puslitra kolas pudelīti ar savu mājas vīnu, ko šoreiz man izdodas nepazaudēt.
Tas ir garšīgākais vīns, kādu jebkad nācies baudīt, bet vīna garšai klāt nāk atmiņas par to, ka esmu bijis laimīgs, gaiss vibrēja no putnu balsīm un matos bira ābeļu ziedi. Vēlāk esmu mēģinājis Rīgā pirkt Moldovas vīnus, bet tās ir vājas atblāzmas no spēcīgā pārdzīvojuma. Ir notikumi, kurus var un vajag piedzīvot tikai vienreiz dzīvē.