Patiesībā tā ir vieta, no kuras gribas izkļūt pēc iespējas ātrāk. Ja nu tomēr autobuss kādu brīdi jāpagaida, Rīgas autoostā var paņemt kafiju vienā no kafejnīcām, kur tevi apņem atkušņa, sāja alus un nevēdinātu paģiru smaka, it kā tā būtu kāda sveša teritorija, kur patiesībā autobusu pasažieriem iet nav vēlams. Kafejnīcās autoostas otrajā stāvā ir mazliet labāka situācija. Man bieži vien, kad gaidu savu autobusu, patīk tur pasūtīt melnu kafiju un apsēsties pie loga ar milzīgo, tropisko palmu un vērot Centrāltirgus atspīdumus nenosakāmas krāsas kanālmalas ūdenī un klausīties labi nostādītajā dispečeres balsī, kura bez pārtraukuma paziņo autobusu pienākšanu un aiziešanu.
Cilvēku sejas autoostās mainās ātrāk nekā sekunžu rādītājs pulkstenī. Bieži vien pūlī var ieraudzīt kādu paziņu, taču pastāv mīts, ka, ja autoostā sasveicināsies ar paziņu, noteikti nokavēsi autobusu. Toties autoosta ir vieta, kur ar tevi sveicinās ļoti daudzi svešinieki. Īpaši tumša un krimināla ir starptautisko autobusu pienākšanas un atiešanas platformu teritorija pie pašas kanālmalas. Tur mani vienmēr pārņem sajūta, ka kāds mūs visus vēro no dziļas, neizdibināmas tumsas. Mūs vēro tie, kas autoostās uzturas visu laiku un nevēlas no turienes izkļūt.
Viņus neviens negaida. Jo tie ir cilvēki, kuri, iespējams, ir nokavējuši pat paši savu vientulību, un viņi uzturas vietās, no kurienes nevar aizbraukt un uz kurieni nevar atbraukt. Viņi staigā tikai pa sev vien zināmiem vientulības maršrutiem. Iespējams, viņu dvēseli remonts nav skāris tikpat ilgi, cik pašu autoostu, kur piesnigušā janvāra vakarā pirmais, kur tu iekāp, ieejot iekšā, ir ūdens peļķe līdz potītēm. Autobusu gaidīšanas posmā visatvieglojošākā ir sajūta, iekāpjot siltā autobusā un apsēžoties savā vietā. Vēlams – pie loga.
Esmu bieži iztēlojusies autoostu kā vietu, kad tur vēl nekā nebija. Kur nekrustojās satikšanās, atvadas un dvēseļu paģiras. Kā vietu un laiku, kad vēl pašu autobusu nebija. Vienīgā pilsēta, kur blakus automašīnām esmu redzējusi karietes, kuras velk zirgi, ir Krakova. Pirms vairākiem gadiem, kad dzīvoju poļu Viļņā (abas pilsētas – Krakova un Viļņa – man atgādina atpakaļejošu pulksteni, kur laiks vietām ir palicis nemainīgs, un šīm pilsētām vairāk nekā citām piestāv migla), mana iemīļotākā vieta bija Vāveles pils pakāje Vislas upes krastā. Un, ja uz ielas man vēl garām pabrauca kariete, nebija grūti sajusties kā Annai Kareņinai, kura pārāk ilgi ir apmaldījusies savā vientulības mētelī. Toties visu autobusu sencis – zirgu omnibuss – Rīgā savu pirmo braucienu veica 1852. gadā. Pirmās karietes galastacija bija Rātslaukums un Lielais sūknis tagadējās Jaunās Ģertrūdes baznīcas rajonā.
Braucot ar vakara autobusu, visjaukāk ir pa autobusa logu vērot tos, kuri sagaida izkāpušos pasažierus. Un kā viņi cits citam auto starmešu gaismas fonā iet pretī. Būt gaidītam un sagaidītam ir tik svarīga sajūta, un es nezinu svarīgāku sajūtu.