Tomēr mēs vēl esam tālu no pieminekļu skandāla, kāds nesen vārījās ASV svētvietā – Vašingtonas centrā. Blakus Linkolna memoriālam un Vašingtona obeliskam ir uzstādīts 1600 tonnu smags piemineklis cilvēktiesību cīnītājam Mārtinam Luteram Kingam. Autors – kāds ķīnietis no pelēkas, nedzirdētas Londonas lieluma pilsētas Ķīnas vidienē, kura vārdu iespējams izrunāt tikai ar karstu kartupeli mutē. Finālā visi dižie amerikāņu tēlnieki sakostiem zobiem noskatījās, kā ķīniešu strādnieku armija no kuģa izcēla granīta blokus, lēnām gar Kapitoliju aizvilka tos uz paredzēto vietu un iestādīja. Pats piemineklis – nolaizīts veidojums socreālisma stilā, mūsu vecais Rīgas Ļeņins bija labāks. Lielākās emocijas tomēr bija par pašu faktu – ka pieminekli cilvēktiesību aizstāvim pasūta un izgatavo valstī un iekārtā, kurā cilvēktiesību jēdzienam droši vien vēl nav izdomāts savs hieroglifs.
Arī mēs ar socreālisma atraugām netiekam galā. Ja var runāt par kāda pieminekļa aizstaidzināšanu, manuprāt, tas ir Kārlis Ulmanis pie Ārlietu ministrijas. Ne tāpēc, ka viņš būtu jāaizmirst. Pusgadsimtu Latvijas laukumos stāvēja bārdaini vīruki ar degošām acīm un pavērtiem mētelīšiem. Auseklīšu revolūcija tos nogrūda peklē, un kādu laiku bija miers. Bet nepagāja ilgs laiks, kad starp Rīgas parka kokiem atkal parādījās viens ar pavērtu mētelīti – šoreiz Ulmanis.
Līdzīgi kā savulaik Ļeņiniem parasti bija viena poza – izstiepts kakls un stopētāja pacelta roka, arī Māra Liepas pieminekļa attīstītāji neiespringa un telpiskoja vienu no pirmajām bildēm, kas parādās, iegūglējot Liepas vārdu. Kanālmalā, kur skulptūru ir vairāk nekā pēkšķošo pīļu, pievienota jauna figūra – ne īsti plūstoša, ne īsti lauzta. Lai jau stāv, tikai Liepam zem kājas ir iztecējis kaut kas liels un slapjš. Arī tēlnieci Olgu Šilovu šis slapjums mulsina – rakstā izdevumam Ir viņa tur saskata pleznu, jo tuvumā ir ūdens.
Par laimi, Kalpaka pieminekļa žūrijai, savulaik izvēloties ideju par simbolisko asmeni, kas šķeļ melno straumi, nelikās, ka vienīgais iespējamais attēlojums ir pa lauku skrienošs ūsains onkulis ar paceltu zobenu rokās.
Tomēr neatkarības posmā mums ir parādījies kāds nozīmīgs piemineklis, kuru neviens nedraud uzspridzināt, teroristi neapgāna un par kura nojaukšanu nevāc parakstus. Tā ir parasta, gara ķieģeļu siena, mitra un pelēka. Tā pati, pie kuras mēs aizejam 11. novembrī un iededzam sveces. Tūkstošiem sveču. Cilvēki tur satiekas, priecājas, fotografējas, pavada vakaru un silda acis sveču gaismā. Un nav vajadzīgas nekādas figūras ar plīvojošām rokām un kājām. Pietiek ar pelēku sienu. Jo viss taču notiek galvā.