Man nebija nekādu ilūziju, ka es varētu kļūt par nākamo Zahu Hadidu – intervijās vairākkārt teikusi sīriešu arhitekte Marva el Sabouni, kuras uzrunu TED mājaslapā ir noskatījies gandrīz miljons cilvēku. Apgāda Thames and Hudson izdotā Marvas el Sabouni grāmata Kauja par mājām/ The Battle for Home ir iekļauta vairākos 2016. gada labāko grāmatu topos, turklāt gan arhitektūras grāmatu listēs blakus krāšņiem bilžu albumiem, no kuriem liela daļa aizpildīta ar ekscentriskiem brutālisma arhitektūras paraugiem, gan ar cilvēktiesību jautājumiem saistīto izdevumu sarakstos. Par 35 gadus veco Marvu el Sabouni ir rakstījuši gandrīz visi ietekmīgākie Rietumu pasaules laikraksti, un viņas pašas raksti par dzīvi un arhitektūru Sīrijā publicēti Wall Street International, Architectural Review un RIBA Journal (Karaliskā britu arhitektu institūta žurnāls). Ir jāpiemīt kaut daļai no Zahas Hadidas drosmes, talanta un uzņēmības, lai vēl kāda arābu pasaules arhitekte liktu par sevi runāt arī Rietumos.
Visatļautības purvs
Marva el Sabouni ir beigusi Homsas Universitāti – viduvējas kvalitātes arhitektūras fakultāti, kurā, kā viņa pati raksta grāmatā Kauja par mājām, pasniedzēji daudz neko citu nemācīja, kā vien ļāva kopēt Rietumu arhitektūras žurnālos redzamo. Turklāt arī šīs prasmes vēlāk izmantot praksē bijusi maza iespēja, jo lielākā daļa jauno arhitektu nonāca darbā valsts iestādēs, kurās dienas pagāja, darbiniekiem gaidot to beigas, un mēneši – gaidot algas dienu, bet apkārt viens vienīgs korupcijas un pie varas esošo visatļautības purvs. Marva el Sabouni ar šādu situāciju nesamierinājās un piedāvāja savas pārdomas par Sīrijā notiekošo dažādiem Rietumu izdevumiem.
Laikā, kad viņas pilsētā Homsā notika vissmagākās kaujas, viņa uzrakstīja grāmatu, kurā tekstu papildina nevis pilsētas fotogrāfijas, bet melnbalti pašas arhitektes zīmējumi ar Homsas arhitektūras ainām. Grāmatu Kauja par mājām dēvē gan par kādas sīriešu arhitektes memuāriem, gan Sīrijas arhitektūras panākumu un kļūdu katalogu. Britu filozofs un rakstnieks Rodžers Skrūtons bija pārsteigts, kad saņēma no Marvas el Sabouni e-pasta vēstuli ar precizējošiem jautājumiem par arhitektūras estētiku, kas bija iztirzāti vienā no viņa grāmatām. Rodžers Skrūtons brīnījās, kā kādu cilvēku var interesēt šādas lietas laikā, kad viņa dzimtā pilsēta tiek pilnībā iznīcināta.
Cauri visai pilsētai
Grāmatā Kauja par mājām pārliecinošākā ir nevis teoretizēšana par atšķirībām starp islāma un arābu arhitektūru, bet gan ainas, kurās ikdienas dzīve saduras ar karu visapkārt. Marva el Sabouni ar maziem bērniem pie rokas skrien cauri visai pilsētai, lai nokļūtu laikā universitātē un cīnītos par iespēju aizstāvēt savu doktora disertāciju. Ar automašīnu būtu vēl lēnāk, jo būtu jāapstājas pie daudzajiem kontrolposteņiem, bet sabiedriskais transports nekursē. Viņas vīrs tiek apcietināts, kad dodas uz Kuveitu, lai saņemtu balvu par paša izveidoto arhitektūras interneta portālu arch-news.net kā labāko arābu pasaules mediju. Apcietināšanas iemesls ir dzimšanas vietas ieraksts viņa identifikācijas dokumentos.
Babaamra ir nosacīta Homsas piepilsēta, kurā pirmajā izcēlās nemiernieku un valdības spēku sadursmes un vēlāk tur tās bija visasākās. Babaamrā dzimušie un dzīvojošie automātiski tiek uzskatīti par valdības spēku ienaidniekiem. Marvas el Sabouni vīru no cietuma glābj tas pats papīrs ar uzaicinājumu doties saņemt balvu un, iespējams, ieprecēšanās labākās aprindās. Kāds no drošības sargiem, virpinot pirkstos Babaamrā dzimušā arhitekta identifikācijas karti, teicis: "Jūsu dokumenta vienā pusē ir elle, bet otrā – paradīze." Tā viņš salīdzinājis Babaamru ar Homsas vidusšķiras rajonu, kurā arhitekts tagad dzīvo.
Ārprāta iemesls
Marva el Sabouni grāmatā cenšas pierādīt, ka arhitektūra var būt gan sabiedrības attīstību veicinošs spēks, gan kara cēlonis. Viņa, mazliet idealizējot pagājušos gadsimtus, kā vienu no Sīrijā notiekošā ārprāta cēloņiem saskata no Rietumiem nākušo moderno arhitektūru. Jau XX gadsimta sākumā, kad Sīrija nokļuva Francijas ietekmes zonā, franču arhitekti sīriešu pilsētas uztvēra kā tabula rasa, kurā būvēt savu iedomāto pasauli. Marvas el Sabouni acīs visa ļaunuma cēlonis ir bezpersoniskās betona sienas – vienalga, vai tās segtu luksusa hoteļus vai nelegālas mājvietas pilsētas drūmajos rajonos. Asi tiek kritizēti Lekorbizjē augstprātīgie Alžīrijas plāni un mūsdienu Rietumu zvaigžņu Normena Fostera un viņa kolēģu projektētais Dubaijā, kur gan formāli arhitekti atsaucas uz arābu pasaules tradīcijām, bet patiesas intereses par to neesot.
Marva el Sabouni nav vienīgā, kas Tuvajos Austrumos izturas skeptiski pret Rietumu modernismu. Ir daudzkārt nācies pieredzēt situācijas dažādās diskusijās, kad Rietumu arhitekti sajūsminās, piemēram, par Lekorbizjē projektēto Čandīgarhas pilsētu Indijā, bet viņu kolēģi no Austrumiem atkarībā no temperamenta vai nu pie sevis klusi smīn, vai aktīvi iebilst pret šādiem slavinājumiem, stāstot, cik XX gadsimta modernisma arhitektūra ir atšķirīga no šo zemju vietējām tradīcijām. Interesanti, ka ne reizi vien Tuvo Austrumu diktatoru režīmi ir labprāt atbalstījuši Rietumu modernistu utopiskās idejas un ļāvuši tās īstenot savā zemē.
Skrambiņas Palmirā
Pašreizējā pilsoņu karā 60 procentu Homsas vecpilsētas ir iznīcināti. Arī ēka, kurā atradās Marvas el Sabouni un viņas vīra izveidotais arhitektu birojs, ir pilnībā sagrauta. Nozīmīgi cietušas Homsas vecākās un ievērojamākās ēkas, Hālida ibn el Vālida mošeja un senākā kristiešu baznīca. Taču arhitekte ir neizpratnē, kāpēc Rietumi tik ļoti uztraucas par katru Palmiras senajām celtnēm izdarīto skrambiņu, bet ir vienaldzīgi, ka no zemes virsmas pazūd pilsētu jaunie kvartāli. Turklāt pirms kara UNESCO un citas pasaules kultūras vērtības sargājošās organizācijas nebija izrādījušas interesi, ka Palmira pārvērsta par lētu atrakciju parku ar nesaudzīgu attieksmi pret vēsturiski oriģinālo. Arī Homsā sīrieši cenšas dzīvot tā, it kā zem pilsētas nebūtu romiešu drupu. Bieži vien ceļ jaunas ēkas, nepārbaudot, vai pazemē nav saglabājušās senatnes liecības, un tādējādi riskē, ka jaunbūves var iebrukt. Sīrieši baidās, ka kultūras pieminekļus sargājošās institūcijas likumīgi vai tikai aiz likuma slēpjoties viņu īpašumus atsavinās.
Dzīve pēc kara
Šķiet, Homsā sīvākās kaujas jau ir aiz muguras. Marva el Sabouni ar vīru ir atvērusi grāmatu veikaliņu, kurā pārdod Oxford University Press, Cambridge University Press un Wylie izdevumus. Valdības spēki ir atguvuši kontroli pār pilsētu. Notiek atjaunošanas darbi. Vēsturiskās ēkas tiek brutāli remontētas, nevis saudzīgi restaurētas.
ANO rīkoja arhitektūras konkursu par pilnībā nopostītās Babaamras nākotnes veidolu. Konkursā uzvarēja Marvas el Sabouni priekšlikums – viņa centusies radīt dažādiem pilsētas iedzīvotājiem draudzīgu vidi, kas pilsētniekus vienotu, nevis izolētu citu no cita. Taču valdība plāno Babaamru atjaunot pēc plāna, kurā pēc labākajām modernisma tradīcijām ir paredzēti plaši laukumi un atsevišķi stāvošas dzīvokļu augstceltnes. Tieši tāda vide, kāda, kā uzskata Marva el Sabouni, izraisījusi pašreizējo karu Sīrijā.
Nu jā!