Edvīna Raupa hrestomātiskie dzejoļu krājumi Dzīvo damies (1995) un Uzvāri man kaut ko pārejošu (2002) izcēlās ar mežonīgu iztēli un ekspresīvu formu, kas ar gandrīz vardarbīgu žestu pavēra valodas dziļākos slāņus un uzbudināja ne vienu vien lasītāju (tostarp virkni jauno dzejnieku), vēlākajās grāmatās Putn (2008) un Mirklis šis (2013) šo aspektu papildina mierīgāki, apcerīgāki un poētiskās loģikas ziņā vienkāršāki dzejoļi. Jaunais krājums Uguns nedrošs pulss (2016) turpina šo tendenci un pamaina mūsu priekšstatu par izteikti "raupisko", kurā nosvērtība un arvien ekonomiskāki izteiksmes līdzekļi pretendē uz līdzvērtīgu statusu nevaldāmajai metafizikai.
No vienas puses, uz Raupa dzeju joprojām attiecināms Gunta Bereļa deviņdesmito gadu beigu novērojums: "Vārds, zaudēdams sakarības ar lietisko pasauli [..], noslēdzas sevī – un, paradoksāli, tieši šī noslēgšanās piesātina vārdu ar bezgala daudzām jaunām jēgām; vārds top nepārtraukti dzimstošs." Taču, no otras puses, šī modernismam raksturīgā novēršanās no realitātes, lasot jauno krājumu, vairs nešķiet tik agresīva – reprezentācija šeit joprojām tiek problematizēta, un tie lasītāji, kas dzejā meklē savas prozaiskās ikdienas spoguļattēlu, noteikti vilsies, tomēr tas nav liedzis Raupam kļūt nedaudz sentimentālākam, itin kā viņš būtu noguris spēlēt paslēpes: "Tu nostājies manās durvīs/ Un mīlēji tā kā neviens." (19. lpp.) Izmaiņas Raupa pēdējo gadu poētikā, iespējams, var interpretēt arī pavisam skaudri – pulss tapis nedrošs, kā vēsta grāmatas nosaukums, un ir pienācis laiks valodā atvēlēt vairāk vietas grūtsirdīgām pārdomām, kurām ornamentālisms tikai traucētu.
Raupa jaunais krājums atrodas uz robežas – to vienlaikus var kritizēt par asuma trūkumu un uzslavēt par centieniem izkopt lakonisku un caurspīdīgu formu. Turpinot caurspīdīguma metaforu – kas ir tas, kas skaidrāk atklājas Raupa dzejoļos, proti – vai ir iespējams runāt par kādām konkrētām tēmām? Dzejnieka uzmanības centrā, tādējādi apstiprinot uzticību klasiskām vērtībām, atrodas tas pats laiks, tā pati mīlestība un tas pats dievišķais jeb neizsakāmais, kas neatgriezeniski sagūstījis valodu, padarot to noslēpumainu, nedaudz uzspēlētu un ideālā gadījumā – pārsteidzošu: "es nāku nests uz Dieva pirkstgaliem/ es nāku ciests uz tavu svārku malas/ es nāku apturēts pret vakariem/ uz tava šūpās ielīksmotā gara" (47. lpp.). Uguns nedrošs pulss ir samērā plāna grāmata – tajā apkopoti trīsdesmit divi dzejoļi, un, lai gan ģeniālu rindu īpatsvars ir sarucis, Raupa talants šo krājumu tāpat notur centimetru virs lielākās daļas latviešu dzejas. Pat samazinoties viņa dzejas enerģijas lādiņam, Raups reti ir paviršs pret valodu un necenšas nevienam izdabāt.
Latviešu dzejai šis ir savdabīgs laiks – vairākums godalgoto autoru, par kuriem daudzus gadus esam jūsmojuši, raksta arvien mazāk un, ja vispār raksta, galvenokārt tādēļ, lai nesteidzīgi apcerētu lielos dzīves jautājumus. Turpretim jaunie dzejnieki vai nu jūtas paralizēti literatūras vēstures priekšā un sāk apzināties savas iztēles ierobežotību, vai arī vienkārši raksta visu tā, kā tas ir dots realitātē, lieki neprātojot par tādiem sarežģītiem jēdzieniem kā "koncepts", "novitāte" vai "provokācija". Diemžēl tā poētika, kuru deviņdesmitajos gados un šī gadsimta sākumā attīstīja Raups un kurai atradās daudz sekotāju, sevi ir izsmēlusi. Krāšņas metaforas, sirreāli salīdzinājumi un aloģiski pārrāvumi ļāva postpadomju ēras dzejniekiem paspēlēt modernistos. Ir jāpaiet laikam, lai vienu poētisko loģiku papildinātu cita, un, lai par to nopietni runātu, tai nāksies sevi pierādīt tikpat spēcīgi, kā to spēja iepriekšējā.