"Cilvēks ir pasaule, dzimta ir pasaule, nācija ir pasaule. Bogenē šīs pasaules neredzamām, taču mežonīgi izjūtamām spēka līnijām ir savā starpā saistītas, tās pārklājas un ieaug cita citā vai, zibeņus šķiļot, saduras, attālinās un pagaist bezgalībā, tās dzimst, dzīvo, mirst. Taču lāgiem pasaules tiek varmācīgi iznīcinātas. Аrī apokalipsē, kas Latviju sasniedza 1940. gada 17. jūnijā. Pilnmēness un Bogene — mūžīgā līdzdzīvotāja, varbūt pēdējais patvērums, bet viņa pastāv," par grāmatu saka rakstnieks Guntis Berelis.
"Bogene ir kā nežēlīgas gaismas zibsnis, kas nevis sit ar aklumu, bet atver jaunu redzes kanālu. Jebkura metafora šeit ir patstāvīgs vēstījuma tēls, tomēr pats īpašākais ir šī darba precīzi sajūtamais virsuzstādījums: nav nekā baigāka par garam nodarītajām ciešanām — fiziskām ciešanām mierinājumu nes nāve, kamēr nācijas gara spīdzināšana ir kosmiska mēroga — un mierinājums nav iespējams...," saka izdevniecības pārstāve Dace Sparāne-Freimane.
"Sižetam izvēlētā dzimta neiekļaujas stereotipos par 30. gadu latviešiem. Lesteru nama sieviešu iekšējā brīvība uzrāda citādu latvisko dzīvesziņu, kuru iemieso pavarda gars Bogene. Kad brīvībai sadur adatas zem nagiem un izvaro, jāizvēlas, ko darīt ar pašcieņas spoguļa šķembām — likt kopā vai pārgriezt sev rīkli. Bertai, Lotei, Dorotejai, Maksim, Bertoldam un tūkstošiem citu katram tiek pa šķembai pirmā padomju okupācijas gada varmācības un nodevības mozaīkā," saka žurnālists Vents Zvaigzne.
"Jautājumu un baisu nojautu nakts ar mīlestības smaržu un izmisīgas cerības zeltījumu, tiekšanās izprast mūžības viļņus un nepadošanās svešas varas uzspiestajām vēstures konvulsijām Gundegas Repšes romānā Bogene aizcērt elpu un apžilbina ar spilgto raksturu cilvēcisko lielumu," par grāmatu saka literatūrzinātniece Anita Rožkalne.
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.