Par spīti tam, ka dzīvojam portālu virsrakstu, tviterziņas limita un cita veida fragmentētas informācijas plūdos, joprojām ir un būs cilvēki, kuriem iemirdzēsies acis, zem metaforiskās Ziemassvētku eglītes ieraugot pabiezu raksturīgas formas ķieģelīti. Manas bērnības labākie Ziemassvētki bija tie, kuros no dāvanpapīra iztinu Mihaela Endes Bezgalīgo stāstu, – turpat uz paklāja atšķirot pirmo lappusi, apkārtējā pasaule, ieskaitot pārējās dāvanas un pieaugušo radīto fona troksni, pārstāja eksistēt un realitāte "pieslēdzās" vien ap pusnakti, kad ar svētlaimīgu nopūtu atgriezos no Bastiana Baltazara Buksa pasaules. No otras puses, iecere "dāvanā – grāmata" vienmēr ir mazliet riskanta, un nepiemēroti izvēlēta lasāmviela saņēmējā var raisīt pat zināmu dumpīgumu: "Kāpēc tu gribi, lai es to lasu?" Labi apzinoties jebkuras izvēles subjektīvismu, tomēr gribētu dalīties ar dažiem saviem 2017. gada literārajiem atklājumiem
Draugam ar humora izjūtu
Vilipsōna un Noras Ikstenas krājums Ārprātija piedzīvojumi. Izcilā grafiķa "mednieku stāstiņi" par bērnību, jaunību un mākslas bohēmas pasauli – no mazā Ārprātija cīkstiņiem ar biedējošo un dievināto Mammu līdz anekdotiskiem atgadījumiem iz dienesta laikiem padomju armijā un dramatiskiem vēstījumiem par bohēmas sūrumu, piemēram, zināmā dvēseles stāvoklī māksliniekam rodas grūtības atrast ceļu pašam uz savu personālizstādi, – rakstnieces saudzīgajā apdarē ienesīs bieži samāksloti svētsvinīgajā svētku gaisotnē absolūti nepieciešamo palaidnīguma disonansi. Nebrīnīšos, ja ap grāmatu, izbaudot gan teksta dullo jandalēšanu, gan dažādās tehnikās darinātās ilustrācijas, kurās labi atspoguļojas Vilipsōna ilgnoturīgā mīla pret "mūžīgo sievišķo", kādā brīdī sapulcēsies visi ģimenes vīrieši un ne tikai viņi. Ja potenciālais lasītājs var lepoties ne tikai ar elastīgu humora izpratni, bet arī neseno un aktuālo Latvijas kultūras norišu pārzināšanu, Ārprātija piedzīvojumi ar lielu varbūtību trāpīs tieši desmitniekā.
Patriotam
Ingas beles romāns Duna. Šis ir teksts ar lielu ūdeņu skanējumu un lēnumu. Izvadājot lasītāju gar Latvijas sirds artērijas Daugavas krastiem no Pārdaugavas līdz Dunavai, autore kā krāšņi austā jostā vienkop satin dzimtenes pagātnes paradoksālos laikposmus, cilvēku un zirgu likteņus. XX gadsimta vidusposma sāpīgie samezglojumi, sākot no okupācijas gadu cirstajām pļaukām sava laika inteliģences sejā un beidzot ar Rīgas hipodroma vēsturi, uzlūkoti nevis oficiālo laikmeta vēstnešu, bet sānis stāvošo mazo liecinieku acīm, iegūst asākas kontūras, spilgtākas krāsas un vienlaikus runā ar lasītāju ar mūžīgo ūdeņu gudrību, stāstot, kā mazais ieplūst lielajā un tas savukārt – nebeidzamajā.
Ar dziļu mīlestību autore tekstā iecakojusi arī neskaitāmas Daugavas krastu ģeogrāfiskās un etnogrāfiskās nianses, kas, iespējams, varētu mudināt vasarā ar romānu mugursomā apbraukāt lielās artērijas daudzos kapilāru atzarojumus un ieklausīties, ko par pagājušo un tagadējo vēstī mājas, meži, pagastu robežas un cilvēku atmiņas.
Gaismas meklētājam
Jāņa Lejiņa romāns Vīrieša sirds. Kad vēstures nasta nospiedusi prātu, tajā laiks ienākt triksteram, Antiņam, svētajam. Jāņa Lejiņa romāna varonis fizkultūrietis Ludis Šteinbergs ir visi trīs un vēl mazdrusciņ. Ja patiesība dara brīvus, Štenka ir patiesi brīvs – cauri XX gadsimta 30. un 40. gadu sociālajam un politiskajam juceklim Latvijā mazo vīriņu ved viņa titulārā sirds, kurā vieta ir gan, ak, diemžēl tik neatsaucīgajai sievietei, gan audzēkņiem, gan varoņa zobenam un varoņa godam – tikai ne saprašanai par nodevību un meliem.
Kā ikonogrāfiskais trešais tēvadēls, kā svētais vientiesītis vai latviskais Šveiks, kura dēkas pacilā dvēseli ar smaidu un mūsu nevilšus izjusto vieglo pārākumu, Štenka kuļas cauri nežēlīgam un skarbam laikmetam, šķietami klupdams pār katru ceļmalas grambu. Tikai tad, kad autors īstajā brīdī prasmīgi apgriež vēstījuma gobelēnu uz pareizo pusi, ieraugām, ka musturs visu laiku ir bijis precīzs jeb, kā teikts romāna moto, Dievs ir zīmējis taisni ar līkām līnijām. Tas ir kā mazs dzēliens mūsu pārākumam, jo, kā jau pasaku nelaužamā loģika māca, stikla kalna virsotni sasniedz tas, kurš tic neiespējamajam.
Reālistam
Janas Egles krājums Gaismā. Lai nepieviļamies – gaiši nosauktais un gaiši noformētais autores debijas stāstu krājums vēsta nevis par kādiem īpaši saulainiem mūsu dzīves aspektiem, bet tieši pretēji – ceļ gaismā, jā, tai pašā spilgtajā, acis samiegt liekošajā prožektoru gaismā, tos ikdienas un dvēseles nostūrus, par kuru eksistenci labprāt izliekamies aizmirsuši. Uzārdot parastā cilvēka esamības tumšākos lokus, autore atsauc atmiņā 90. gadu sākuma fenomenu latviešu literatūrā – tā dēvētās jaunās dusmīgās meitenes, no kurām vairākums pašlaik ir jau pazīstamas rakstnieces. Tomēr Jana Egle neraksta ar dusmām, nožēlu vai pārākumu – viņas vēstījumus par cilvēkiem (mums), kas visbiežāk nemanāmos un sadzīviskos veidos posta sevi un cits citu, caurauž arī īsta, veldzējoša gaisma – patiesuma, sirdsgudrības, atdevības uzzibsnījumi. Jo viss jau ir vienuviet – putekļi uz grīdas un rīta saule pār tiem, un teksts kā lupa, caur ko var redzēt abus.
Bērnam un gudram pieaugušajam
Bērnu dzejas antoloģija Garā pupa. Dzeja ir tāds spītīgs fenomens – ikreiz, kad prozaiskā realitāte paziņo, ka tā kļuvusi lieka, dzeja transformējas, apgriežas ap savu asi un ar tikai sev raksturīgo trāpīgumu pasaka ko tādu, kas prozā (vienalga, literārajā vai dzīves) nekādi nav ietērpjams. Bērnu dzeja, prasīgākais formāts no visiem, šoreiz almanaha formā lasāma kā saistošs ceļojums gan laikā (cauri latviešu bērnu dzejas vēsturei, sākot ar mazāk zināmiem Kronenberga darbiem un beidzot ar padomju laika dzejniekiem, kas laikmeta ideoloģisko prasību žņaugos tomēr pamanījās ar siltumu un humoru uzrunāt arī mazo lasītāju), gan telpā – piedāvājot iepazīt tuvāko kaimiņtautu un arī tālāku Eiropas bērnu dzejnieku veikumu. Priekšā lasāmi, skaitāmi, izspēlējami dzejoļi, par kuriem var pasmaidīt un tīkami pašausmināties, – tāda ir šī antoloģija, mazā sirds inteliģences enciklopēdija, kurā nekait ieskatīties arī ikvienam pieaugušajam