Ir 1895. gada rudens. Liezeres skolā darbā tiek pieņemts jauns skolotājs – Vilis Lejenieks. Tikko 21 gadu vecais jauneklis ar pseidonīmu Plūdons sarakstījis un ieraudzījis publicētas savas pirmās dzejas, un tās līdz ar pašu autoru atradušas ceļu uz vietējās saimnieces Annas Melbārdes sirdi.
Bet jaunajam skolotājam sirdī iekritusi saimnieces meita, vēl pavisam skuķēns, par pašu divreiz jaunākā Elfrīda – Frīdija. Un abi sazvērēsies cerībā, ka pieaugusi Frīdija piekritīs kļūt par Viļa sievu, neiedomājoties, ka ar šo lēmumu nolemj sirdssāpēm apkārtējos...
"Kad Vilis jūtas par daudz grēku sastrādājis, tad noslīgst pie Virgabaļu saimnieces kājām, nolūdzas, pēc tam nolasa viņai priekšā savus jaunos dzejoļus, prasa padomu un vērtējumu. Anna, krēslā sēdēdama, klausās, glāsta viņa matus, brīžam parausta aiz nepaklausīgajām cirtām. Viņa nespēj vien nobrīnīties, kā vainīgi blēdīgos Viļa sejas pantus tik spēji var nomainīt cēla gara apgaismota izteiksme.
"Mana laime un nelaime reizē," Anna prāto, izbaudīdama abu divatnes brīnišķīgos mirkļus. Vilis viņai ir mīļš, bezgala mīļš, varbūt pat kā dēls, varbūt pat vairāk nekā dēls... Viņai jādara viss, lai jaunekli nosargātu. Vilis ir talantīgs dzejnieks, kādu latviešiem nemaz nav daudz, viņš nedrīkst savu talantu izniekot, izšķiest.
Viņš ir skaists, spēcīgs cilvēks, kam nevajadzētu savus spēkus deldēt blēņās un nedarbos. Un arī tādos pastulbos pantiņos, ko viņš vasarā publicējis. Tā Donžuāna dziesma par rožu lūpiņām, zilām actiņām un krūtīm sniegbaltām... Un tas gabals pēc krievu dziesmiņas parauga, kurā spalvas izsukāt gulbim pa prātam tikai jauna meita protot..."
Maija Krekle (1955) kopš Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļas absolvēšanas strādā LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā, rūpējoties par tajā savākto latviešu grāmatu krājumu. Maija īpašā aizraušanās – latviešu kultūrvēsture un tās spožās personības.