Klajā nāk Ulža Bērziņa atdzejotais senspāņu varoņeps Dziesma par manu Sidu

Grāmatas zinātniskais redaktors – Dens Dimiņš, literārā redaktore – Ingmāra Balode, bet diziana autors – Armands Zelčs.

Dziesma par manu Sidu ir senākais spāņu literatūras piemineklis, kas saglabājies līdz mūsdienām. Tas vēsta par 11. gadsimtā dzīvojuša kastīliešu bruņinieka, saukta Sida (El Cid arābu valodā – "mans kungs"), dzīvi un varoņdarbiem. Sids Kampeadors (Uldis Bērziņš Sida pavārdu tulko kā “Kaujvedis”) ir vēsturiska persona, tautas mīlēts un godāts nacionālais varonis Rodrigo Diazs no Vivaras.

Epus sarakstīts viduslaiku kastīliešu valodā un saglabājies vienā eksemplārā, ar 1207. gadu datēta teksta norakstā, kas radīts ap 1320.–1330. gadu. Izcilais sidologs, spāņu folkloras, valodas vēstures un tautas daiļrades pētnieks Ramons Menendess-Pidals, to sauc par “žongliera manuskriptu”. Ar vārdu “žonglieris” viduslaiku Spānijā saprata māksliniekus, kas galmos un tirgus plačos izklaidēja publiku ar deklamāciju, muzicēšanu, aktierspēli un akrobātiku. Šo mākslinieku vārdi, tāpat kā Sida autora vārds, lielākoties nav saglabājušies. Epus manuskripts, kas visdrīzāk pieder diletanta spalvai, ilgu laiku nogulējis aizmirsts un pirmoreiz publicēts tikai 1779. gadā.

Stāsts par Sida varoņdarbiem veidots trīs daļās. Pirmā nav saglabājusies un īsi pārstāstīta prozas formā. Notikumi sākas ar to, ka Kastīlijas un Leonas karalis Alfonso VI pēc melīgas apsūdzības patriec Sidu. Taču Sids aizstāv savu godu un, rīkojoties kā krietns bruņinieks un vasalis, cīņās pret mauriem atgūst karaļa uzticību un labo vārdu. Pēc izlīguma karalis izprecina Sida meitas Karjonas infantiem, taču tie izrādās nodevīgi, gļēvi un mantkārīgi radījumi, apkauno Sida meitas un vēlāk prāvā saņem pelnīto sodu. Meitu gods tiek atjaunots, un beigās viņas tiek pienācīgi izprecinātas Navarras un Aragonas infantiem. Epus beidzas ar Sida slavinājumu.

Dzejnieks Uldis Bērziņš epus tulkojumam veltījis ilgus gadus, un tas gājis rokrokā ar dziļu teksta izpēti un senkastīliešu valodas studijām.

“Par savu oriģinālu – “Tekstu” – esam vienojušies saukt to “žongliera manuskriptu”, kas dažus gadsimtus glabāts Sida dzimtajā Vivarā, vēlāk pirkts un pārdots, tagad glabājas Spānijas Nacionālajā bibliotēkā un tulkotāja darba vēlākos gados jau bija pieejams internetā,” grāmatas ievadā raksta Uldis Bērziņš. “Gan es, gan zinātniskais redaktors, abi lasījām, vismaz izšķirstījām visus pieejamos tulkojumus [..]. Kādu daļu ideju esam smēlušies no privātās sarakstes vai sarunām ar spāņu literatūras pētniekiem, tāpat ar ilggadējiem un aizrautīgiem tās lasītājiem.”

Latviešu tulkojums veidots pēc Ramona Menendesa-Pidala veidotā vēsturiskā izdevuma (1908). Teksts salīdzināts ar mūsdienu sidologa Alberto Montanera izsmeļošo filoloģisko izdevumu (2007; papildinātais izdevums 2018). Grāmatu papildina atdzejotāja ievadvārdi, zinātniskā redaktora ievads, komentāri, personvārdu, vietvārdu un reāliju glosārijs un bibliogrāfija, kā arī attēlu pielikums.

Par atdzejotāju: Uldis Bērziņš (1944)  ir viens no nozīmīgākajiem mūsdienu latviešu dzejniekiem un atdzejotājiem, latviešu dzejas poētikas reformētājs, vairāk nekā 20 izcilu dzejas un atdzejas grāmatu autors. Tulkojis arī prozu. Ulža Bērziņa veikums literatūrā iekļauts Latvijas kultūras kanonā kā viena no 99 Latvijas kultūras nozīmīgākajām vērtībām. Atdzejo un tulko no slāvu, semītu, tjurku, irāņu, ģermāņu un citām valodām. Piedalījies arī jaunā Bībeles tulkojuma izveidē. Ulža Bērziņa veiktie Korāna (2011) un senislandiešu kultūras pieminekļa Eddas dziesmas (2015) tulkojumi godināti ar Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) speciālbalvu. Citi apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis (1995), Zinaīdas Lazdas balva (1994), Baltijas Asamblejas balva literatūrā (1995), Spīdolas balva (2000), LALIGABA par grāmatas Slavinājumi atdzejojumu (2005), par dzejoļu krājumu Saruna ar Pastnieku (2009), Dzejas dienu balva atdzejā (2009), LALIGABA Mūža balva Latvijas literatūrā (2017), LALIGABA par dzejoļu krājumu Idilles (2018).