Tiesneša darbs Brijā-Savarēnu, šķiet, nedaudz garlaikoja, jo brīvajā laikā (un bieži vien arī darba laikā) viņš daudz labprātāk darīja ko citu: gremdējās apcerē "par visu, kam sakars ar cilvēku kā būtni, kura barojas", proti, par gastronomiju. Savas divdesmit piecu gadu laikā rakstītās piezīmes viņš 1825. gada decembrī, divus mēnešus pirms nāves, izdeva grāmatā, kuras nosaukums vien jau spēj izraisīt labsajūtu katrā gardēdī – Garšas fizioloģija jeb Meditācijas par transcendento gastronomiju: teorētisks un vēsturisks darbs laikmeta garā.
Balzaks, atzīdams, ka Brijā-Savarēna prozai piemīt "garša un spontanitāte", grāmatas autora stilu salīdzināja ar Larošfuko izteiksmes eleganci. Šo klasisko franču literatūras darbu, kas kļuvis par galveno teorētisko pamatu franču virtuvei un ēšanas filozofijai, uz kuru atsaucas pasaules izglītotākie pavāri un kura ir iedvesmojusi daudzu citu gastronomisku sacerējumu rašanos, šā gada decembrī Gitas Grīnbergas tulkojumā latviski izdod žurnāls Rīgas Laiks kā nedaudz novēlotu sveicienu no laika, kad pārdomāta saruna un domāšana vispār vēl tika uztverta kā labas maltītes nepieciešama sastāvdaļa.
"Brijā-Savarēns bija viens no pirmajiem, kas pamanīja iespaidu, kādu uz cilvēku likteņiem atstāja tas, ko viņi ēd."
Onorē de Balzaks
"Brijā-Savarēns uzskata, ka valsts nākotni nosaka arī valsts virtuve. Es 100% piekrītu."
Mārtiņš Rītiņš