“Konstantins Petru Kavafis (1863–1933) ir viens no ietekmīgākajiem grieķu dzejniekiem, kura ceļš pie Eiropas lasītājiem ir prasījis ilgu laiku. Viņa pārsteidzošie, ironiskie un atklātie meklējumi erotikā, vēsturē un filosofijā – šajā trīsvienībā, kas bijusi klātesoša grieķu valodai un kultūrai visos laikos, – būtiski paplašinājuši dzejas izpratnes lauku,” raksta Dens Dimiņš.
Konstantins Kavafis, kuram šogad tiek atzīmēta 155. jubileja, tiek godāts kā mūsdienu grieķu dzejas pamatlicējs. Viņš sarakstījis vairāk nekā 300 dzejoļu, kā arī daudzas esejas, recenzijas un apceres par kultūru un vēsturi. Par Kavafja tekstu “kanonu” pieņemts uzskatīt 153 paša autora atzītos un publicētos dzejoļus, kā arī viņa pēdējo, 154. dzejoli Antiohijas pievārtē, kas nodrukāts jau pēc dzejnieka nāves.
“Pēc daudzu gadsimtu pārtraukuma Kavafis pasaulei atkal liek sadzirdēt grieķu lirikas balsi. Tēlainības kolorīta ziņā viņu noteikti var raksturot kā vienu no grieķiskākajiem dzejniekiem,” grāmatas ievadā atzīst literatūrzinātnieks Ojārs Lāms.
Pats Kavafis sevi ir saucis par “vēstures dzejnieku”, un viņa teksti veido episku hellēniskās kultūras un tās norieta fresku. Viņa balsij piemīt, Josifa Brodska vārdiem, “nedziedināmu skumju nots” un vienlaikus hēdonisks stoicisms un erotisms. Kā raksta Ojārs Lāms, “Kavafja dzejā vienā veselumā saausts mītiskais, vēsturiskais, gluži ikdienišķais un jutekliski kairinošais, tā veidojot atmiņas dzīvīgumu”.
Kavafis savu dzeju veidojis kā vērienīgu mozaīku, kurā ikviens elements ticis rūpīgi izslīpēts un reizēm arī izņemts vai nomainīts, ja autoram šķitis, ka tas nav pietiekami iederīgs. Tikpat rūpīgi ticis gatavots viņa tekstu kanona latviskais tulkojums. Kā grāmatas ievadā norāda Dens Dimiņš, Kavafja pirmatklājēja gods latvisko atdzejojumu kontekstā pienākas dzejniekam Knutam Skujeniekam, kurš atsevišķus Kavafja tekstus tulkojis jau 1978. gadā. No 90. gadu vidus Kavafja parindeņi tulkoti arī Ilzes Rūmnieces docētajā praktiskās jaungrieķu valodas kursā LU Filoloģijas fakultātē. Atdzejojums, kas tagad nonāk pie lasītājiem, sākotnējā versijā bijis gatavs jau 2008.–2009. gadā, bet pēc tam ticis vairākkārt pārstrādāts, tiecoties iespējami pietuvoties Kavafja valodai. Taču, kā atzīst atdzejotājs, “tuvošanās oriģinālam nenozīmē burtiskumu, tāpēc latviešu versija ir kārtējais kompromiss starp Skaistumu un Precizitāti, nepretendējot ne uz vienu, ne uz otru”.
Grāmatu papildina apjomīgs, detalizēts personvārdu, vietvārdu un reāliju rādītājs, kurā apkopotas Kavafja tekstos pieminētās vietas, vēsturiskās un mitoloģiskās personas, fakti, gadskaitļi, kā arī norādes uz antīkajiem un Bizantijas laika avottekstiem. Kavafja dzejas ģeogrāfiju uzskatāmi iezīmē karšu pielikums.
Konstantins Petru Kavafis (1863–1933) dzimis Aleksandrijā kā devītais bērns labi situētā tirgotāja ģimenē. Pēc tēva nāves ģimene no 1872. līdz 1877. gadam dzīvojusi Lielbritānijā, kur atradās uzņēmuma „Kavafis un dēli” filiāle. 14 gadu vecumā atgriezies Aleksandrijā, Kavafis kādu laiku apguva komerciznības Hermeja licejā, taču viņu vairāk aizrāva antīkā kultūra un vēsture. Pirmo dzejoli publicējis 1886. gadā, pirmā nelielo dzejoļu kopu – 1891. gadā. No 1892. līdz 1922. gadam strādājis par ierēdni meliorācijas pārvaldē, paralēli turpinot rakstīt dzejoļus. 1904. gadā nelielā metienā laidis klajā 14 dzejoļu burtnīciņu Dzejoļi 1904, pēc sešiem gadiem – tās papildinātu izdevumu Dzejoļi 1910, kas jau apliecināja viņu kā nozīmīgu autoru, tomēr dzīves laikā nav publicējis nevienu pabeigtu dzejas krājumu, kas būtu nonācis grāmatveikalos. Pirmo komerciālo izdevumu Kavafja dzeja piedzīvojusi tikai gadu pēc viņa nāves – 1934. gadā.
Grāmatu var iegādāties Neputna galerijā Tērbatas ielā 49/51, labākajās Latvijas grāmatnīcās, kā arī interneta veikalā www.neputns.lv.