Viens no šādiem nenovērtētajiem varoņiem ir filosofs, filologs, bibliotekārs un grāmatu tārps Otto Rolavs, kurš lielāko daļu dzīves ir veltījis Imanuela Kanta darbu analizēšanai un tulkošanai latviešu valodā. Absolūtais vairākums Latvijas iedzīvotāju par viņu vai nu nav dzirdējuši vispār, vai ir dzirdējuši garāmejot kāda skandāla sakarā, tāpēc ir tikai taisnīgi pret Rolavu, ka tagad, vairāk nekā 40 gadu pēc viņa nāves, kāds beidzot ir uzrakstījis izsmeļošu, kvalitatīvu stāstu par cilvēku, kam šķitis svarīgi paplašināt to gara pasauli, kurā domas tiek paustas latviski. Bagātaun aizraujoša informācija
Paula Bankovska grāmatu Viens ar Kantu. Otto Rolava dzīve kopā ar šogad iznākušo Filipa Rufa . Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve varētu ierindot apmēram šādā žanrā: «latviešu, par kuriem būtu jāzina visiem, bet par kuriem nezina neviens, biogrāfijas». Abiem darbiem kopīga sausos vēstures faktos balstītas biogrāfijas un viegli uztverama, aizraujoša stāsta sintēze, tomēr gan vienā, gan otrā komponentā Bankovskis ir izrādījies pārāks. No Rolava biogrāfijai veltītajām 124 lappusēm tikai četras ir tādas, kuru apakšā nav zemsvītras piezīmju vienkāršas atsauces vai izvērsta paskaidrojoša teksta veidā, no kā mēs gūstam iespaidu par bagātīgo informācijas resursu klāstu, ko Bankovskis ir izmantojis. Bez paša Rolava rakstītā šeit netrūkst arī pētījumu par, tā teikt, Rolava telpu un laiku, jebko, kas varētu būt viņu ietekmējis un ar ko viņš saskāries (piemēram, par ļaudīm, ar ko Rolavs dzīvojis vienā muižā un viņu iespējamo radniecību ar Tolstoju, vai Tomskas Universitātes vēsturi utt.). Katru uzrakstīto apgalvojumu Bankovskis ir gatavs pamatot ar vēsturisku evidenci, un, ja tās trūkst, teikumā netrūks apstākļa vārdu "apmēram" vai "ticami" (kā spekulācijā par Rolava tīņa gadu romanci ar lauku meiteni Līnu). Ir arī apbraukātas Latvijas vietas, kur Kanta tulkotājs savulaik uzturējies vai dzīvojis (un bieži secināts, ka mūsdienās tās ir zudušas vai atstātas zudībai).
Tas, ka grāmatas autors tomēr ir rakstnieks ar stāžu, ir devis šim stāstam viegli lasāmu formu. Bankovskis lieliski jūt, kad runāt pašam un kad – ļaut to darīt Rolavam, citējot pēdējā nepabeigto autobiogrāfiju. Ja neticat, ka bibliotekāra dzīvesstāstu iespējams izstāstīt ne tikai aizraujošā, bet arī iedvesmojošā un citādi emocionāli suģestējošā veidā, – šī grāmata ir domāta jums.
Likt turpināt runāt
Bez ievada un pielikuma grāmatu veido četras daļas, no kurām pirmās trīs veltītas Rolava dzīvei, savukārt pēdējā – ar Rolava mantojumu saistītajiem notikumiem jau labu laiku pēc viņa nāves. Pirmā biogrāfiskā daļa stāsta par bērnību un jaunību Liepājā un Kurzemes laukos, kā arī bēgļa gaitām Gomeļā un Maskavā. Jauneklis Rolavs ir bijis jūtīgs, romantisks, apdāvināts puisis ar hipofīzes problēmām, kuras, ļoti iespējams, atstājušas būtisku iespaidu uz visu viņa dzīvi. Otto aizraušanās ar "gara pasauli", mākslu un paša "vētrām un dziņām" ir tik spēcīga, ka viņš brīžiem apzināti atstāj novārtā laicīgo pasauli un elementāras saimnieciskās vajadzības. Iespējams, Maskavā piedzīvotais trūkums un bads būtu izrādījies liktenīgs, ja ne negaidītā iespēja doties dzīvot pie onkuļa Sibīrijā.
Otrā daļa stāsta galvenokārt par studijām Tomskas Universitātē, kurās notiek vitāli svarīgs pavērsiens Rolava dzīvē – sastapšanās ar vācu XVIII gs. diždomātāju, ideālisma filosofijas klasiķi Imanuelu Kantu. Šīs sastapšanās vidutājs bija profesors Sergejs Hesens, kura iedvesmojošās lekcijas bija Rolava galvenais pamudinājums pievērsties filosofijai. Tomskā ar Rolavu notiek lielas pārmaiņas; vēl bez jauneklīgām atklāsmēm par savu «objektīvo es» un saviem dzīves uzdevumiem viņš ar lielu intensitāti pievēršas lasīšanai, ko līdz tam bija darījis visai maz, un saprot, ka tieši bibliotekāra profesija varētu būt viņa raksturam vispiemērotākā.
Visapjomīgākā ir biogrāfijas trešā daļa: tā vēsta par posmu no Rolava atgriešanās Latvijā 1921. gadā līdz pat viņai nāvei 1969. gadā. Šajā laikā Rolavam beidzot izdodas ieņemt savu "sapņu profesiju", aizceļot uz Vāciju un, protams, notiek viņa dzīves ievērojamākais akts – Kanta darbu tulkošana. Šķiet, līdz ar intensitātes pieaugumu Rolava dzīvē pieaug arī Bankovska rūpība; šajā nodaļā paralēli biogrāfisko notikumu aprakstam tiek smalki analizētas arī tulkotāja attiecības ar Kanta tekstu, hronoloģiski citējot piezīmes un tulkojumu fragmentus.
Vai tiešām šajā izdevumā vajadzēja iekļaut arī nesenā plaģiātisma skandāla atreferējumu, kas likts pēc biogrāfiskajām daļām? No vienas puses, sakars ar Rolavu ir ļoti tiešs, jo runa ir par viņa mūža darbu. No otras – manuprāt, grāmata būtu pilnvērtīga arī bez šī pielikuma, un atduršanās pret cilvēka piemiņu apkaunojošu notikumu aprakstu ir kā auksta ūdens šalts pēc tam, kad tikko izlasīts aizkustinošs stāsts par kādu nozīmīgu mūžu. Var gan saprast Bankovska (viņš ir viens no galvenajiem afēras izraisītājiem) vēlmi likt sabiedrībai turpināt par to runāt, jo konflikts joprojām nav īsti beidzies, vismaz ar daudz maz saprotamu rezultātu ne.
Tomēr grāmatā par Otto Rolava dzīvi svarīgākais ir Otto Rolava dzīve, kura beidzot ir izstāstīta. Varētu jautāt – kāpēc to vajadzēja izstāstīt? Kāpēc ir labi, ja dzīvs cilvēks tā vietā, lai uztrauktos par savu dzīvi, velta daudzus gadus, enerģiju, līdzekļus, lai pēc iespējas vairāk uzzinātu par mironi? Atbilde nebūt nav viennozīmīga. Varbūt pietiktu, ja mēs zinātu – Rolavs tulkojis Kantu, dzīvojis tad un tad, mācījies tur un tur, viņa tulkojumos ir tādas un tādas kļūdas, tās izskaidrojamas ar šādiem aspektiem, viss. Jo pārējais viņa dzīvē būtiski neatšķiras no miljoniem citu dzīvju, par kurām mēs nekad neko neuzzināsim. Tomēr, vienīgi atverot šo grāmatu un lasot par kantieša cilvēciskajām gaitām Liepājā, Spārņos, Maskavā, Tomskā un Rīgā, es saprotu – tas ir ļoti, ļoti labi, bezgala labi, ka man ir šī iespēja uzzināt par tādu reiz bijušu Otto Rolavu, kurš mīlēja, cieta un spēlēja vijoli, ka viņš, būdams tāds pats kā es un visi citi, tomēr pārvarēja grūtības, nenoliedza dzīvi un saņēmās veltīt sevi "kam augstākam".