Laikmetīgās mākslas centrā Kim? piektdien, 5. decembrī, tiks atklāta modes dizaineres Sabīnes Skarules pirmā institucionālā izstāde Nospiedumi. Tā ir veidota kopā ar fotogrāfi Sāru Bleisu un stilisti Moniku Tataloviču, ar kurām dizaineri saista četrus gadus ilga sadarbība. Kopā viņas ir radījušas zīmola Skarule apģērbu kolekciju fotosesijas un tagad ļaus skatītājiem ielūkoties sava radošā procesa aizkulisēs. Izstādes instalāciju ir veidojusi Londonā dzīvojošā māksliniece Halima Dārviša, un atklāšanās vakarā ar performanci uzstāsies holandiešu māksliniece Brite Liberga.
"Neskatoties uz trauslo un nedrošības pilno infrastruktūru, kas veido neatkarīgo zīmolu ikdienu, izstāde vienlaikus kalpo par patvēruma un sazemēšanās lauku – vietu, kurā atgriezties sākotnējo sajūtu, impulsu un laika nospiedumu (at)šķetināšanas meklējumos," uzsver izstādes kuratore Zane Onckule.
Sabīne Skarule ir absolvējusi Antverpenes Karalisko mākslas akadēmiju, pilnveidojusi savas profesionālās iemaņas modes namā The Row Ņujorkā un 2021. gadā izveidojusi savu modes zīmolu, kura dizaina procesa centrālie lielumi ir adīšana, tamborēšana, aušana un citi tradicionālie amati.
Vai izstāde Nospiedumi ir loģisks solis vai izaicinājums jūsu daiļradē?
Tas ir gan izaicinājums, par kuru ir domāts kopš pandēmijas laika kopā ar kuratori Zani Onckuli, gan arī loģisks solis manā radošajā praksē, jo izstāde Nospiedumi ir kā dabisks turpinājums tam, ko esmu darījusi kopā ar fotogrāfi Sāru Bleisu un stilisti Moniku Tataloviču četru gadu nogrieznī. Šajā laikā man ir bijis interesanti pētīt piederības dekonstruēšanu un individuālās pieredzes un kolektīvās atmiņas mijiedarbības atstātos nospiedumus mūsdienu vizuālās mākslas ainavā. Mūsu sadarbības process ir bijis tikpat interesants kā galarezultāts, tāpēc radās vēlme parādīt mūsu darbu tapšanas aizkulises.
Vai izstāde parāda domāšanas procesu?
Jā, un vienlaikus kopības elementu, kas bieži vien paliek tikai mūsu sajūtās un atmiņās par to, cik daudz enerģijas un laika ir ieguldīts šajā procesā, ko mēs varam atklāt. Šeit varam eksponēt arī iepriekš nerādītas fotogrāfijas, kas ir drosmīgākas vai vienkārši citādākas nekā perfektais rezultāts, kas tiek publicēts medijos, jo mani pašu aizrauj neperfektais un nezināmais, ko nespēju kontrolēt līdz galam.
Kā jūs satikāties ar Sāru Bleisu un Moniku Tataloviču, un kā notiek jūsu sadarbība?
Sāra un Monika lido uz Latviju, jo tas ir zīmola Skarule nosacījums, ka visas fotosesijas notiek šeit; man ir svarīgi, lai viņas redzētu un izjustu šo vidi. Vienā no fotosesijām ir piedalījusies arī holandiešu māksliniece Brite Liberga, kura izstādes atklāšanā uzstāsies ar performanci. Mēs sarakstījāmies Instagramā, un, iespējams, tieši tas ir nospēlējis lomu tajā, ka mūsu sadarbība ir veidojusies ārkārtīgi brīvā formā bez sākotnēji striktas pieejas galarezultātam.
Vai jums ir bijis kāds pārsteigums par viņu ieraudzīto Latvijā?
Vienā no fotogrāfijām ieraudzīju koka stabu, ap kuru bija apsietas dažādas lentes un ap kuru viņas bija apsējušas arī vienu no zīmola Skarule priekšautiem. Jau pēc tam noskaidroju, ka tas ir vēlmju koks sapņu piesiešanai, lai tie paliktu pasaulē un piepildītos. Man patīk šī mijiedarbība starp viņu redzējumu un manējo, esot šeit un darbojoties Latvijā.
Priekšauti ir jaunais modes kliedziens.
Jā, itāļu modes zīmols Miu Miu ar savu nākamā gada pavasara kolekciju ir izraisījis priekšautu bumu. Manā gadījumā tas bija makramē tehnikā radīts priekšauts ar pērlītēm.
Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par izstādi?
Šī izstāde ir kā manas iekšējās pasaules karte, kas atklājas caur telpisku instalāciju, tērpu sagatavju fragmentiem un nepabeigtības sajūtu. Es gluži kā zirneklis veidoju tīklus ar adītājām, tamborētājām un audējām un mēģinu pielāgoties viņu darbībai un tās relaksējošajai formai un vienlaikus tīkloties ar citām industrijas pārstāvēm un veidot kopēju vēstījumu par kultūras mantojumu mūsdienu kontekstā. Savukārt scenogrāfes Halimas Dārvišas modes skašu mēlei līdzīgā instalācija izstādē kalpos ne vien par amatniecības tehniku skatuvi, bet arī par galdu, pie kura mēs dalāmies ar saviem stāstiem un nododamies darbam. Tā būs kā rokdarbu un kopābūšanas svinēšana.
Vienā no intervijām esat teikusi, ka interese par modi ir radusies jau bērnībā, kad palīdzējāt mammai adīt džemperus. Vai interese par amatniecību ir no tā laika vai atklājusies no jauna kādā radošās darbības brīdī?
No bērnības ir palikušas zināšanas un izpratne par adīšanu. Man šķiet, ka roku pieskāriens ir ārkārtīgi svarīgs un vērtīgs mūsdienu pasaulē, kurā viss ir kļuvis automatizēts un industrializēts un cilvēks ir ielikts vāveres ritenī, kurš pastāvīgi griežas un kurā nekad nekam nav laika. Adīšana, tamborēšana un aušana ir kā sava veida protests un vēlme notvert mirkli. Tā ir miera pozīcija, kurā apstājas laiks.
Sadarbība ar amatniecēm sākās Antverpenes Karaliskās mākslas akadēmijas beigu kursā, kad sāku veidot savu diplomdarbu +371, braukt uz darbnīcām un pavadīt laiku kopā ar viņām. Es regulāri dodos uz Ērgļiem, Talsiem un citām pilsētām, un meistares regulāri brauc pie mums uz studiju un labprāt eksperimentē un meklē jaunus virzienus. Tas ir abpusējs prieks par jebkuru kopā izdzīvotu projektu.
Vai jūs pati nodarbojaties ar rokdarbiem?
Nē, bet esmu domājusi par šo jautājumu, kāpēc tā ir. Mani laikam vairāk interesē visu procesu savienošana un miksēšana nekā adīšana, kaut gan esmu iemācījusies adīt gan ar rokām, gan ar mašīnu. Iespējams, es pie tās vēl atgriezīšos.
Par jūsu apģērbu kolekcijām tiek teikts, ka tās caurvij "latviska nostalģija". Vai nav tā, ka to vairāk var sajust, esot prom, un Latvijā tā var pazust?
Absolūti. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es sadarbojos ar Sāru un Moniku, – jo tas ir skatījums no malas. Kad esmu ārpus Latvijas, ir daudz vieglāk skatīties uz šejieni un strādāt ar tās atsaucēm un citātiem. Kad esmu Latvijā, gribas daudz vairāk skatīties uz ārpusi un iedvesmoties no turienes.
Vai Latvijā esat uz palikšanu?
Jā, tagad esmu šeit. Esmu septiņus gadus pavadījusi ārpus Latvijas. Līdz ar pandēmiju atgriezos Latvijā un izveidoju savu zīmolu Skarule, kas bija kā pašsaprotams manas radošās prakses attīstības punkts un ko veicināja arī pieprasījums no ārpuses, kad veikals Selfridges Londonā izteica vēlmi iegādāties manu kolekciju. Viss veiksmīgi salikās kopā.
Jūs arī saņēmāt balvu H&M Design Award 2020.
Arī šī balva veicināja gribēt un varēt vairāk.
Kā ir būt modes māksliniekam Latvijā?
Vientuļi (smejas). Tas ir salīdzinoši klusāk, mierpilnāk, un daudz kas ir iespējams, varbūt daudz vairāk nekā citur.
Kādas ir mākslas un dizaina attiecības jūsu apģērbu kolekcijās?
Kolekcijas izveidošanai pieeju diezgan konstruktīvi, bet atstāju vietu eksperimentiem un jaunradei tieši procesa sākumā. Bieži vien tieši domu apmaiņā ar rokdarbniecēm ienāk prātā kāda ideja par materiālu savienojumiem vai tehniku.
Lasīju, ka vienā no kolekcijām esat izmantojusi kaktusa ādu no Meksikas. Kā var nonākt līdz šādiem materiāliem?
Es regulāri dodos uz audumu mesēm Parīzē un Milānā, kur var iepazīties ar jaunumiem. Tagad kaktusa āda jau šķiet sens izgudrojums, bet pirms četriem gadiem zīmols Skarule bija viens no pirmajiem, kas testēja šo materiālu un darīja to diezgan veiksmīgi. Arī citi novatoriski materiāli parādās manā redzeslokā pilnīgi dabiski, jo mana draudzene Marija Vihmara no Igaunijas strādā tekstila laboratorijā un pastāsta par jaunākajiem izgudrojumiem. Mēs ar viņu satikāmies Ņujorkā, kur mums kā Baltijas – Amerikas Brīvības fonda stipendiātēm bija iespēja pilnveidot zināšanas. Viens no šobrīd mani interesējošiem materiāliem ir zīda plastmasa, kas ir no dabīgā zīda pavedieniem veidots caurspīdīgs un stingrs materiāls, kurš izskatās precīzi kā plastmasa.
Šī gada sākumā laikraksts The New York Times jūs iekļāva jauno modes dizaineru topā.
Tas bija negaidīts novērtējums modes māksliniekam no tik mazas valsts. Izdevums The New York Times man divas reizes bija sūtījis e-pastu, un abas reizes es to biju palaidusi garām, jo man šķita, ka tās ir mēstules. Mans vīrs Indriķis ieraudzīja un prasīja: kāpēc tu neatbildi? Izrādījās, ka tas nav nekāds joks.
Kā jūs nokļuvāt šī izdevuma redzeslokā?
Pieļauju domu, ka tas ir saistīts ar to, ka es katru gadu lidoju uz Ņujorku, piedalos šovrūmos un mēģinu tīkloties ar industrijas profesionāļiem.
Nepieciešams nepārtraukti atgādināt par sevi?
Protams! Kad dodos ārpus Latvijas, es nebraucu pašmērķīgi gulēt pludmalē. Es izdomāju plānu, kā šis brauciens varētu sasaistīties ar zīmola Skarule darbību.
Vai ir kādi noteikti ceļojumu galamērķi?
Tā ir sanācis, ka tā ir Parīze un Ņujorka, kur mums ar Indriķi ir iemītas taciņas. Mums ir draugi un pazīstamas vietas šajās pilsētās. Pērn bijām trīs mēnešus Ņujorkā. Šogad mēs uz desmit dienām bijām Ņujorkā, kur piedalījos grupas izstādē Vilnas svārki, kas bija veltīta kolekcionāres Odrijas Hasetas veidotajai vairāk nekā sešsimt vilnas svārku kolekcijai. Viņas mazmeita māksliniece Meja Kolbērna uzrunāja divdesmit vienu mākslinieku un dizaineru radīt savu interpretāciju par šiem tekstila izstrādājumiem.
Vai pašlaik jau top jauna kolekcija?
Tagad top izstādes Nospiedumi katalogs un gatavojamies šovrūma atvēršanai Berga bazārā 13. decembrī. Top arī jauna kolekcija, kas balstīsies adījumos, tamborējumos, izšuvumos un austos audumos, – tradicionālais tiks pārvērsts mūsdienīgā formu valodā. Tajā tiks izmantoti jau esoši villaiņu un segu raksti, kurus pārnesu uz jauniem materiāliem, brīvi spēlējoties ar rūtojuma mērogiem un struktūrām.
Latviskā nostalģija kļūst arvien dziļāka un dziļāka.
Viss veļas uz riņķi.
SABĪNE SKARULE
Izstāde Nospiedumi
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 11.I