Augusta sākumā koncerna Forum Cinemas vadītāja posteni ieņēma Normunds Labrencis, nomainot tā ilggadējo vadītāju Ati Amoliņu. Joprojām Forum Cinemas ir ietekmīgākais spēlētājs Latvijas kino izrādīšanas biznesā, kura pārziņā ir Rīgas labākais un pirmais daudzzāļu kinoteātris Kino Citadele. Forum Cinemas joprojām pārstāv arī vairākumu ietekmīgāko Holivudas studiju, nodrošinot to filmu izplatīšanu Latvijā gan Kino Citadele, gan pārējos kinoteātros.
Pārmaiņas Forum Cinemas saistītas ar radikālām strukturālām izmaiņām šajā biznesā Ziemeļvalstīs, no šā gada vidus SIA Forum Cinemas ir kļuvusi par Nordic Cinema Group sastāvdaļu, kurā ietilps 12 kompāniju, kas nodarbojas ar kino izrādīšanas biznesu Baltijā un Skandināvijas valstīs, apkalpojot 29 miljonus kinoapmeklētāju gadā. (40% Nordic Cinema Group akciju pieder zviedru uzņēmumam Bonnier, starp citu, kādreizējam Dienas īpašniekam, pārējās – uzņēmumam Ratos.)
Iespējams, šī biznesa informācija liksies neiederīga izdevumā KDi, kaut mums šķita vērtīgi akcentēt jauna vadītāja ienākšanu nozarē un uzņēmumā, kas lielā mērā nosaka to filmu piedāvājumu, kuras rada priekšstatu par mūsdienu kinoprocesu pasaulē. Cik šis priekšstats ir pareizs vai greizs, cik ļoti un kā tas ietekmē bērnus un jauniešus – aktīvākos kinoteātru apmeklētājus – par šīm tēmām ar Normundu Labrenci, kura saskarsme ar kino līdz šim ir bijusi ļoti minimāla un kurš nāk no biznesa vides, mēs nerunājām, par globalizāciju, biznesu un vīnu gan.
Vai jums pašam ir pārsteigums, ka jūs sēžat te – "mājā, kurā dzīvo kino"?
Dzīvē jau laikam notiek tā, kā tam jānotiek. Īstenībā kino man vienmēr ir paticis, atceros vēl no bērnības – skatījos raidījumus par kino Latvijas TV. Pēc tam kad sākās apzinātais profesionālās karjeras laiks, kino pagāja maliņā.
Kādā stāvoklī jūs saņemat šo saimniecību, un kādi izaicinājumi jūs gaida?
Domāju, ka visnotaļ labā stāvoklī. Visu cieņu Atim Amoliņam – tas ir milzīgs darbs, kas te izdarīts, pa šiem 20 gadiem uzceļot to visu no nulles. Ja tā padomā – Rīgas centrā uzcelt šo kinomāju, aizsākt kino izrādīšanas biznesu Latvijā – te ir daudz sviedru izliets. Te strādā laba komanda, zinoši darbinieki. Savā profesionālajā jomā viņi ir daudz zinošāki par mani… Ja runā par izaicinājumiem – protams, tā ir auditorijas piesaiste. Mainās intereses sabiedrībā, mainās tas, kur cilvēki izvēlas tērēt savu naudu, mainās tendences. Mūsu diemžēl paliek mazāk, un tie, kas aizbrauc prom, faktiski ir mūsu mērķauditorija. Tie nav mājās sēdētāji, bet gan ekonomiski aktīvie cilvēki, kas iet un dara. Globalizācijas tendences mūs vēl nav radikāli skārušas – Latvijā mēs joprojām dzīvojam savā vidē, kas notiks nākotnē, par to ir grūti spriest. Domāju, agri vai vēlu iedzīvotāju skaits palielināsies. Tas arī būs mūsu izaicinājums – piedāvāt viņiem izklaidi, kino.
Vai tas nozīmē, ka pēdējos gados ir bijis straujš auditorijas kritums?
Kopējais kinoteātru apmeklējums Rīgā nekrītas, savu daļu gan paņem mūsu konkurenti Cinamon un Multikino. Salīdzinot ar to laiku, kad mēs (Forum Cinemas daudzzāļu kinoteātris – red.) bijām vienīgie Rīgā, skaitļi ir citādi, taču cilvēki joprojām iet uz kino.
Ilgus gadus Forum Cinemas bija sava veida monopolists, pārstāvot visas lielākās Holivudas studijas. Tagad situācija ir mainījusies – vairākas studijas ir jūs pametušas, izraudzījušās citus pārstāvjus. Teiksim – lietuviešu kompānija Acme pārstāv Warner Bros. Tas nozīmē, ka notiek kādas "tektoniskas svārstības" arī kino izplatīšanas jomā, kas nav bijušas Forum Cinemas labvēlīgas.
Tā ir ļoti jūtīga tēma, patlaban mēs pārstāvam četras Holivudas studijas – Universal, Paramount, Disney un Sony. Nākotnē negrasāmies aiziet no šī sektora, protams, jāņem vērā konkurences padomes ierobežojumi, bet mēs darīsim visu, lai Holivudas studijām šķistu interesanti un tās mūs izvēlētos par sadarbības partneriem. Kinoizplatīšana ir ļoti specifisks lauciņš, kurā strādā cilvēki ar daudzu gadu pieredzi. Pagaidām es ar savu nedēļas pieredzi jaunajā amatā neņemos šo jomu īsti komentēt.
Saprotams, Holivudas studijām, šķiet, ir interesanti strādāt ar partneri, kuram tā ir vienīgā, visvairāk mīlētā un tā tālāk, bet mums ir gan pieredze, gan kontakti, gan iestrādes.
Šī lielā māja – kinoteātris – strādā ar daudziem neatkarīgiem filmu izplatītājiem – nelielām kompānijām, producentiem. Kāda būs turpmākā sadarbība?
Nenoliedzami šī sadarbība turpināsies. Jā, tā ir taisnība, nelielo izplatītāju kļūst arvien vairāk – te sava loma ir arī digitalizācijai, kas ir samazinājusi šī biznesa izmaksas. Mūsu uzdevums ir izvērtēt viņu piedāvājumu, jo, tas kļūst arvien lielāks – filmu kļūst arvien vairāk, bet mūsu izrādīšanas kapacitāte ir tāda, kāda ir. Mums ir jāizvērtē katra piedāvājuma kvalitāte. Jāizšķiras, ko rādīt un ko nerādīt.
Iepriekšējā Forum Cinemas vadība skatījās filmas, vērtēja katras filmas iespējamo komerciālo potenciālu, arī nereti pieņēma lēmumu – rādīt filmu vai nerādīt. Vai jūs arī veiksiet šo "soģa" uzdevumu?
Domāju, ka pirmajā laikā noteikti nē. Man jāpārņem vadība, finanses, viss, kas stāv aiz kino. Kino man patīk, un tuvākajā nākotnē centīšos paust arī savu viedokli.
Viens ir subjektīvais viedoklis, otrs lēmums – vai konkrēto filmu rādīsiet vai ne. Jo varbūt filma ir izcila, bet naudu tā diemžēl nenopelnīs… Mani vairāk interesē pēdējais punkts – filma ir izcila pēc mākslinieciskajiem kritērijiem, bet diemžēl tā nav orientēta plašai auditorijai… Ko darīsiet?
Pamatā ir bizness. Tas ir pamatu pamats.
Kāds ir jūsu skatījums uz biznesu sociālās atbildības aspektā? Nav noslēpums, ka nereti lielākā pelņa ir atklāti debilizējošiem masu produktiem. Vai rādīsiet Latvijā radītu filmu, ja skaidri zināsiet, ka to noskatīsies pāris tūkstošu cilvēku – tātad ļoti, ļoti maz?
Es domāju, ka ikviens gadījums būs atsevišķi jāizvērtē un jāatrod kaut kāds vidusceļš. Nevaram aiziet galējībās un abstrahēties no komercijas, ir jāskatās un jāizvērtē.
Cik lielu vaļu jums ļaus skandināvu priekšnieki – cik jūs būsiet lēmumu pieņēmējs, cik – norāžu izpildītājs?
Tas ir labs jautājums. Pagaidām arī jaunā Nordic Cinema Group ir formēšanās stadijā – notiek būtiskas izmaiņas visā Ziemeļvalstu reģionā. Tiek formulēta stratēģija, uzstādījumi, un vēl pāragri spriest par konkrētībām. Zinot Ziemeļvalstu pieredzi, domāju, tiks definēta stratēģija, bet uz vietas būs gana daudz brīvības, protams, mums būs jāsasniedz izvirzītie mērķi.
Tomēr kā tas viss sākās – jūsu nonākšana kinobiznesā? Saņēmāt hedhanteru zvanu?
Jā, protams, kā parasti. Saņēmu vienu no daudzajiem un regulārajiem zvaniem. Esmu sācis kā pārdevējs degvielas uzpildes stacijā, vēlāk strādāju lielajos multinacionālajos uzņēmumos Procter & Gamble, arī Electrolux Latvia un uzņēmumā Ingman, kas savulaik piederēja skandināvu ģimenei, bet globalizācija darīja savu, un šis bizness tika pārdots. Nonācu milzīgā mašinērijā. Ir strādāts gan milzīgās biznesa mašinērijās, gan biznesos, kas tiek vadīti no Skandināvijas. Man tuvāks ir skandināvu modelis. Galvenais āķītis, uz ko es uzķēros, bija kino un izklaide. Jāsaka, plaša patēriņa preču tirgus, kurā esmu darbojies, ir nežēlīgs, vienalga, ko tu tirgo – saldējumu, alu vai limonādi –, tur faktiski nekas nemainās. Šo darbu var darīt ar aizsietām acīm. Turklāt notiks arvien lielāka apvienošanās, globalizācija – un tas ir vienmuļš un prognozējams process. Savukārt alternatīva – lokālo produktu ražošana – ir ļoti grūts darbības lauks. Milzīgā konkurence, globalizācija ņem savu – tie paņem ar masu. Kino piedāvā emocijas, turklāt man pašam te ir daudz ko mācīties. Uz kino cilvēki tomēr iet ar citām gaidām nekā, teiksim, uz veikalu pēc šampūna.
Baidos, ka jūsu minētā globalizācija šī vārda visbiedējošākajā un vienmuļākajā nozīmē spoguļojas arī kino. Arī filmās, ko pēdējos gados piedāvā Forum Cinemas, – jā, tie ir amerikāņu produkti, kas, tāpat kā saldējums vai alus, tiek darināti pēc ļoti līdzīgām receptēm. Turklāt arī šis ir prognozējams bizness ar prognozējamām tendencēm.
Piekrītu, jā. Protams, es redzu grafikā, kurā gadā un kurā mēnesī būs nākamais Zirnekļcilvēks, Šreks vai Ledus laikmets. Es gan domāju, ka svarīgs ir arī brīdis, kad cilvēks patērē konkrēto produktu – filmu –, izbauda to, emocionāli atsaucas. Kaut, protams, kinoindustrija ir bizness, kurā studijas cenšas iegūt maksimāli daudz peļņas, pārdot savu produktu pēc iespējas plašākai auditorijai.
Latvijā Amerikas produktu klātbūtne ir augstāka nekā daudzās citās Eiropas valstīs. No vienas puses, tas apliecina, ka ar šī biznesa uzstādījumu Latvijā viss ir bijis lieliski, no otras puses skatoties, no nacionālās, arī eiropeiskās, identitātes viedokļa, ļoti diskutabli. Ko darīsiet ar Eiropas kino?
Protams, skatīsimies uz filmām, kas var atnest mums apmeklētājus. Nevarēšu gan teikt, ka tagad tādu un tādu procentu no repertuāra veidos Eiropas filmas.
Kādas filmas jums pašam patīk? Kāda veida filmas jūs skatījāties tad, kad vēl nezinājāt, ka būsiet profesionāli saistīts ar kinobiznesu? Protams, jautājums par mīļāko filmu parasti mulsina…
Pēdējos gados gan nav iznācis skatīties ļoti intensīvi. Ja citēju Ati Amoliņu (raksts žurnālā Ir, 1. aug.), jāpiemin animācija, kas ilgstoši ir Latvijā visvairāk skatīto filmu topu virsotnē. Man ir 10 un 12 gadu veci bērni, viņus arī vedu uz kino – kopā ar bērniem ir redzētas visas šīs animācijas filmas. Pamatā pēdējos gados esmu bijis kinoteātrī ar bērniem. Jā, vienas konkrētas mīļākās filmas man nav, bet savulaik man patika Krusttēvs, Kazino, patīk Tarantīno filmas – kaut kas uz to pusi.
Kā liecina virtuālais tīmeklis, jūs esat vīndaris. Kas tas ir – jūsu bizness, hobijbizness?
Tas ir hobijbizness. Kā mēs smejamies vīndaru lokā, tas ir veids, kā nopelnīt miljonu, iztērējot 10 miljonus. Izstāstīšu, kā tas sākās, – laikam sirdī esmu dārzkopis, mans vectēvs bija diplomēts dārzkopis, tas man ir interesējis kopš bērnības, vienmēr esmu kaut ko audzējis. Tagad vecāku saimniecībā Allažos audzēju vīnogas. Bija ogas, sekoja loģisks turpinājums – vīns. Kāds kolēģis iedeva Latvijas laikā izdotu grāmatu par vīnkopību – izlasīju, un tā tas sākās. Vispirms gan pāris galonu apjomā, taču šis hobijs prasīja diezgan daudz resursu. Atvēra likumdošanu, mazie mājas vīndari kļuva legāli, un vīna darīšana kļuva par mana brīvā laika iznīcinātāju. Latvijā tagad tā ir modes lieta. Paskatās veikalā, cik maksā Latvijas vīni, parēķina ar 10 000 pudelēm, un uz priekšu. Tomēr aina ir krietni citāda – Latvijas vīnu pārdošanas apjomi nav milzīgi, visu nosaka kvalitāte. Vīna darīšanu es gribu saglabāt kā savu hobiju.
Vai Rīgā reāli ir nopērkams jūsu ražotais vīns?
Jā, ir, ir. Vīns ir nopērkams kādos 10 veikalos, pat dažos restorānos – arī Vincentā. Šajā biznesā man palīdz sieva. Partijas nav tik lielas, un mums arī nav mērķa būt ar saviem vīniem visur.
Man, piemēram, ir bail pirkt Latvijas vīnus. Ko jūs varētu pateikt, lai šīs bailes kliedētu?
Nereklamēšu industriju, bet vīnu jau neapmānīsi. Ko tu ieliec iekšā, to tu dabū ārā. Nevar ielikt kaut ko lētu, saķīmiķot un tad taisīt lielo biznesu. Es lieku iekšā tikai labākās ogas. Ir dzirdēts, ka visos vīnos ir sulfīti, bet es esmu sulfītu pretinieks. Latvijā esam kādi divi sulfītu noliedzēji. Labu vīnu var uztaisīt arī bez sulfītiem.
Stāsta, ka tāds vīns ātri sabojājas…
Nē, nesabojājas gan. Alkohola līmenis, cukurs, skābe ir dabiskie konservanti. Arī mūsu pašu vīni var būt ļoti kvalitatīvi, lai gan, protams, tirgū ir ļoti dažāds piedāvājums.
Tātad izdzīvot ar to nevar, bet…
… nodarboties ar to ir aizraujoši. Jā, ir tik aizraujoši skatīties, kas ir sanācis, kad ir norūdzis konkrētais apjoms. Tas ir foršākais! Latvijā varbūt pēc kāda laika varētu būt divi trīs vīndari, kas ar šo biznesu varēs izdzīvot, apvienojot ar tūrismu. Tas noteikti nav vienkārši.
Ja mēs salīdzinām latviešu vīnu, kas ir aizraujošs hobijs, ar kuru nevar izdzīvot, ar latviešu kino, kas arī vairākumā gadījumu ir aizraujošs hobijs, ar kuru nevar izdzīvot… Varbūt jūs varat paturpināt šīs paralēles. Vai skatāties latviešu filmas, vai arī jums ir bail tās pirkt, tāpat kā man ir bail pirkt Latvijas vīnu?
Jāskatās kvalitāte – tāpat kā ar vīnu. Jāizvērtē, kā uz to lūkosies skatītāju "kritiskā masa". Mums šoruden plānā ir latviešu filma Džimlai rūdi rallalā – ceru, ka mēs šo filmu arī rādīsim.
Kādas latviešu filmas jums ir iekritušas prātā, ja runājam par pēdējo desmitgadi?
Laikam jau tie paši Rīgas sargi. Neesmu redzējis Sapņu komandu 1935. Televīzijā vēl kaut kas ir redzēts, bet neatceros nosaukumus. Diemžēl. Esmu skatījies kā "pliks patērētājs", ja filma neievelk pirmajās 10 minūtēs, laikam metu mieru.
Kas būs kinoteātra Citadele pamata mērķauditorija – jaunieši, ģimenes ar bērniem?
Jā, jaunieši, ģimenes. Taču mums ir ļoti svarīgi arī tie, kuri vēl nav kļuvuši par mūsu publiku, kam varbūt šeit šķiet par dārgu. Noteikti ir daudz cilvēku, ko varētu dabūt iekšā kinoteātrī. Darīsim visu to, ko jau darām, bet meklējam arī citus ceļus, kā uzrunāt tos, kas varbūt vēl te nav bijuši.
Radies iespaids, ka tieši vidējā vecuma cilvēki ir tie, kas nenāk uz kinoteātri, arī neierauga filmas, kas būtu lieliska skatāmviela tieši viņiem, nevis jauniešiem.
Jā, tas ir jautājums, kā kino jaunumi tiek komunicēti. Pēdējā laikā uzsvars tiek likts uz internetu, jaunajām tehnoloģijām, bet, lai arī esam tehnoloģiski ļoti dinamiska valsts, ir daudz cilvēku, kuriem internets nav prioritārs. Ir jādomā par to, kā šos cilvēkus sasniegt un aicināt uz kino. Mūs interesē šie potenciālie skatītāji. Bieži aizmirstam, ka ir ļoti daudz cilvēku, kurus "neķer internets" un kurus vajag uzrunāt pa vecam.
Pamazām Amerikas kinoindustrija atvadās no filmām uz vecās labās 35 mm filmas, pārejot uz digitālo formātu… Problemātiska kļūs jauno Holivudas filmu izrādīšana ārpus Rīgas – profesionālās tehnikas trūkuma dēļ. Faktiski jau digitalizācija ir notikusi, un situācija ar reģionālajām pilsētām ir apmierinoša, pagaidām problēmas ir ar Siguldu un Liepāju. Tur šīs tehnikas nav.
Normunds Labrencis
Dzimis 1977. gadā
SIA Forum Cinemas direktors
Strādājis kompānijās Unilever Baltic, Ingman saldējums, Electrolux Latvia, Procter & Gamble