Šoreiz KDi diskusija ir veltīta situācijai ar finansējumu pētniecībai humanitārajās zinātnēs, par ko trauksmi ceļ nozaru pārstāvji, uzsverot, ka pašreizējā pētniecības atkarība no projektiem bez adekvāta bāzes finansējuma ir kaitīga zinātnes attīstībai.
Diskusijā piedalās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietniece cilvēkkapitāla, zinātnes un inovāciju attīstības jautājumos Lana Frančeska Dreimane, Latviešu valodas aģentūras direktore Inita Vītola, Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) zinātņu prodekāns Toms Ķencis, LU Latviešu valodas institūta direktore (LVI) Sanda Rapa un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Rīgas Kino muzeja vadītāja un LKA profesore un vadošā pētniece Inga Pērkone.
Diskusiju gribētu sākt ar vairāku vēsturnieku apgalvoto, ka vēstures pētniecība nepietiekamā finansējuma dēļ ir dziļā bedrē. Līdzīgas sajūtas ir daudzu nozaru pētniekiem. Kāds ir jūsu skatījums – ko ar esošo finansējumu var un ko nevar izdarīt?
Toms Ķencis. Situācija ar pētniecību vēstures jomā ir bēdīga. Tur man jāpiekrīt kolēģiem vēsturniekiem. Tāpat kā citās zinātnēs, arī vēsturē ir vairākas apakšnozares, kurās vai nu ir pētnieki ar nepieciešamajām zināšanām, vai to nav. Piemēram, valodniecībā vieni pētnieki specializējas sinhronajā valodniecībā, citi – diahroniskajā lingvistikā. Vēstures apakšnozares ir saistītas ar noteiktiem vēsturiskiem periodiem, piemēram, viduslaikiem, kuros pētniekiem ir jāspecializējas. Ja kādā no šīm apakšnozarēm samazinās pētnieku skaits un netiek veikti pētījumi, par to vispār pazūd ekspertīze. Turklāt šajā gadījumā zināšanas nav iespējams importēt. Tādējādi veidojas zināšanu bedres. Lai mēs varētu runāt par Latvijas vēstures pārzināšanu, tā būtu jāzina no aizvēstures līdz mūsdienām. Mums, piemēram, būtu nepieciešama plaša un visaptveroša Latvijas vēstures grāmata. Tas, ka atsevišķi Latvijas vēstures posmi ir pētīti XIX gadsimtā, starpkaru periodā vai padomju okupācijas laikā, nenozīmē, ka tie ir vispusīgi izpētīti. Interpretācijas vienmēr ir bijušas sava laika attīstības līmenī.
Vai šīs zināšanu bedres veidojas tāpēc, ka par konkrētiem laika posmiem pētniekiem vienkārši nav intereses, vai arī tāpēc, ka trūkst finansējuma?
Toms Ķencis. Es teiktu, ka tas ir pētnieku trūkums, kas izriet no finansējuma trūkuma. HZF vēl joprojām ir gana liels skaits doktorantu, taču, iegūstot zinātnisko grādu, šiem cilvēkiem nav iespēju strādāt savā nozarē.
Kāpēc?
Toms Ķencis. Nav šādu darba vietu, un nav iespēju pretendēt uz postdoktorantūras finansējumu, jo IZM to atņēma humanitārajām zinātnēm.
Kāda ir situācija Latviešu valodas institūtā?
Sanda Rapa. LVI ir līdzīga sāpe. Toms jau minēja, ka nacionālā zinātne būtu jāpēta visos līmeņos, un to neviens cits mūsu vietā nedarīs. Valodniecībā, tāpat kā vēsturē, ir vairāki līmeņi – skaņu līmenis, morfēmu līmenis, leksikas līmenis, sintakses līmenis utt. Arī valodniecībā ir jau minētās zināšanu bedres, jo dažas apakšnozares jau ir faktiski iznīkušas. Tam iemesls ir pamata jeb bāzes finansējuma trūkums. Tāda zinātnes politika, kas balstās vienīgi projektu finansējumā, ir tikai Latvijā. Esmu aptaujājusi kolēģus Eiropā, ASV un Jaunzēlandē, un nekur nav tā, ka valodniecības nozarei nebūtu pamatfinansējuma.
Vai LVI vispār nav pamatfinansējuma?
Sanda Rapa. Tas ir vienam līdz diviem pētniekiem, kā kuru gadu. Taču valodniecībā pamatnozares vien ir gandrīz desmit, nemaz nerunājot par apakšnozarēm. Tad spriediet paši, ko var izdarīt ar diviem pētniekiem. Protams, mēs priecājamies par Valsts pētījumu programmu (VPP), taču tajā diemžēl ir finansējuma pārrāvumi. VPP var apmaksāt sešas pētnieku slodzes. Ja valsts pasūta pētījumus astoņās apakšnozarēs, bet naudas pietiek sešiem pētniekiem... Tikko bija starptautiskais baltistu kongress Viļņā, kur mēs varējām paspoguļoties Lietuvas situācijā. Lietuviešu valodas institūta finansējums katru gadu ir vairāki miljoni eiro, un vadītājs izvēlas pētniekus, iedibina štata vietas. Tāpat notiek Vācijā, kur pētnieki nosaka, kādas štata vietas ir nepieciešamas, un tām tiek piešķirts valsts finansējums. Latvija tiešām ir vienīgā valsts, kurā ir tik bēdīga situācija ar pamatfinansējumu.
Droši vien kino pētniecība finansējuma trūkuma ziņā nav izņēmums.
Inga Pērkone. Es kontekstam pieminēšu, ka esmu arī LKA Kultūras un mākslu institūta vadošā pētniece. Mums ir neliela kino pētnieku grupiņa ar ļoti simbolisku ikmēneša maksājumu un pavisam nelielu slodzes daļu. Finansējuma pietiek pāris konferenču organizēšanai un dažu rakstu uzrakstīšanai un recenzēšanai. Nopietna pētniecība iespējama tikai tad, ja var iegūt kādas programmas projekta finansējumu. Veiksmes stāsts bija Kultūras ministrijas administrētā programma vairākās kārtās, kuras ietvaros kino grupa sagatavoja vispārēju jaunāko laiku kinovēstures apskatu, kas rezultējās zinātniskajā monogrāfijā Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki 1990–2020 (iznākusi 2021. gadā – R. K.). Tas, protams, ir liels solis uz priekšu, taču tas ir tikai vispārējs apskats, kas nedod iespēju strādāt ārkārtīgi dažādās tēmās, kādas ir pasaules kinoteorijā. Faktiski tur darbs notiek, tikai balstoties uz dažu pētnieku entuziasmu.
Gadu desmitu laikā man ir bijuši daudzi talantīgi audzēkņi, kuri ir gatavojuši gan maģistra, gan doktora pētījumus, taču pēc tam viņiem nav darba vietu. Ikvienam, kas strādā pētniecībā mākslas zinātnēs, lai izdzīvotu, ir jādara vēl kas cits. Tie ir reti laimīgi gadījumi, ja mums izdodas dabūt papildu finansējumu.
Kā mēs esam nonākuši tik tālu, ka saskaņā ar pētnieku teikto esam teju vienīgā valsts bez pamata finansējuma pētniecībai vai tas ir absolūti nepietiekams?
Lana Frančeska Dreimane. Gluži tā nav, ka mums nemaz nebūtu bāzes finansējuma, turklāt pēdējos desmit gados tas ir dubultojies aptuveni no 25 miljoniem līdz apmēram 54 miljoniem eiro. Tomēr vēl joprojām Eiropā un arī starp Baltijas valstīm atvēlētā pētniecības finansējuma ziņā mēs esam saraksta lejasgalā. Tas ir redzams gan Eiropas statistikas datos, gan, ja tā var teikt, apetītē pēc Eiropas projektiem un spējā tos piesaistīt. Jāņem vērā, ka Eiropas projektos nacionālās humanitārās zinātnes, piemēram, valodniecība, vienmēr būs drusku citās pozīcijās nekā, piemēram, eksaktās zinātnes.
Piekrītu kolēģiem, ka daudzas lietas humanitāro zinātņu pētniecībā ir tikai mūsu valsts uzdevums. Lai situāciju labotu, 2018. gadā tika sākta programma Letonika, kas bija pirmā VPP šajā plānošanas periodā. Letonikā apvienoti gan valodas jautājumi, gan stratēģiskā komunikācija, noturība un kultūras jautājumi. Esmu ļoti priecīga, ka tūdaļ Letonikai būs nākamā kārta (paredzēts īstenot sešus projektus ar kopējo finansējumu 5 766 000 eiro – R. K.). VPP ir arī vēstures un digitālo humanitāro jomu programmas. Protams, jāatzīst, ka saturiskais tvērums ir limitēts finansējuma dēļ. Arī Kultūras ministrija turpina savas pētniecības programmas, sociāli humanitārajās zinātnēs kopš 2018. gada atbalsta programmu klāsts ir paplašinājies. Tomēr mēs neesam ne akli, ne kurli un labi redzam, kāda ir situācija, salīdzinot ar citām valstīm, un kādi ir izaicinājumi. Protams, finansējums tiek sadalīts institucionāli – vadošā institūcija, partnerinstitūcijas, sadarbības institūcijas –, jo skaidrs, ka daudzos projektos, lai noklātu tematisko tvērumu, ir nepieciešama sadarbība.
Jūs minat dažādas programmas, kuru ietvaros tiek īstenoti projekti. Taču, piemēram, vēstures jomas pētnieks profesors Andris Levāns uzsver, ka zinātnes attīstībai ir kaitīgi būt pakļautai projektu diktātam. Normālai attīstībai ir nepieciešams stabils, prognozējams bāzes finansējums.
Lana Frančeska Dreimane. Ikgadējs bāzes finansējuma palielinājums ir ietverts arī likumā (Zinātniskās darbības likums (19.05.2005.), kas noteic, ka Ministru kabinets, iesniedzot Saeimā gadskārtējo likumu par valsts budžetu, paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu zinātniskajai darbībai, ne mazāku par 0,15% no iekšzemes kopprodukta, līdz valsts piešķirtais finansējums zinātniskajai darbībai sasniedz vismaz vienu procentu no iekšzemes kopprodukta – R. K.), taču tas nav pildīts. Pēdējos piecos gados finansējums gan ir dubultojies, tiesa, absolūtos skaitļos, ne procentuāli. Pašlaik bāzes finansējums pētniecībai ir 55 miljoni eiro gadā.
Ja pētniecība ir prioritāte, kādas ir iespējas pārdalīt budžetu no IZM iekšējiem resursiem?
Lana Frančeska Dreimane. Kam griezīsim nost? Piemēram, nesakārtotais skolu tīkls...
Toms Ķencis. Es gribētu nedaudz precizēt profesora Levāna citātu. Latvijas zinātnieki ļoti novērtē, ka ir projekti un ir iespēja tajos piedalīties. Šī projektu attīstība, salīdzinot ar gadsimtu miju, zinātnei ir ļoti nākusi par labu, veicinot izcilību. Taču nelaime ir tā, ka projekti kā viens no instrumentiem rada šo degradējošo efektu, ja nav pamatfinansējuma.
Lana Frančeska Dreimane. Šo situāciju varētu risināt lielāka augstskolu autonomija finanšu lietās – līdz ar institucionālā finansējuma modeļa ieviešanu sistēma būs krietni elastīgāka.
Sanda Rapa. Taču šī finansējuma pietrūkst. LU finansējuma sadalē rīkojas godīgi, vienkārši naudas ir par maz. Ir vairākas nozares – vēsture, valodniecība –, par kuru finansējumu arī valstij būtu jāuzņemas atbildība. Projekti bez pamata finansējuma ir kā upe, kurai nav krastu. Valodniecībā pamata nozares vajag vienmērīgi attīstīt, tas notiek ar bāzes finansējumu, un tad likt klāt projektus kā šaurākus aspektus. Mums nereti ir grūti iekļauties starptautiskā projektā, jo trūkst pētnieku, nav attīstītas pamata nozares. Kāpēc Latvijai ir jābūt vienīgajai valstij, kurā zinātnei nav pamatfinansējuma pamata nozarēm? Pašlaik Oksfordas Universitātē pēta vajadzības izteiksmi latviešu valodā. Kāpēc to nepētām mēs paši? Tas būtu jādara mums.
Kāds ir Latviešu valodas aģentūras skatījums uz šo problemātiku?
Inita Vītola. Diskusijā nav neviena cilvēka, kurš neapzinātos, ka bāzes finansējuma pietrūkst. Latviešu valodas aģentūra strādā latviešu valodas prakses jomā, savukārt prakse vienmēr izriet no teorētiskās izpētes. Tātad ir jābūt teorētiskajam pamatam, kas nosaka valodas prakses virzību, bez kā nav iedomājama pedagogu sagatavošana utt. Jau kopš pēckara laikiem LVI ir vairākkārt mainīts juridiskās piederības statuss. LVI vēsturiski ir bijis gan Latvijas Zinātņu akadēmijas sastāvā, gan LU sastāvā. LVI ir piedzīvojis vismaz septiņas transformācijas. Tā kā LVI ir LU sastāvā kā nodaļa, nevis patstāvīga juridiska vienība, ir jautājums par stratēģisko mērķu noteikšanu, kur būtu jāiesaistās gan IZM, gan LU, gan citu iesaistīto institūciju vadībai.
Ir pilnīgi skaidrs, ka bez bāzes finansējuma zinātne pastāvēt nevar. Bāzes finansējums nodrošina arī zinātnisko ataudzi. VPP ir ļoti labs instruments, ar kura palīdzību valsts nosaka īstermiņa un ilgtermiņa vajadzības konkrētajā nozarē. Taču neizbēgami katrā nozarē paliek jomas, kas ir ārpus VPP un netiek pētītas. Piemēram, es sen neesmu redzējusi pētījumus leksikā un stilistikā, teksta sintaksē. Sistemātiski būtu jāattīsta vairākas nozares, kā leksikoloģija, frazeoloģija, fonoloģija. Tik plašu pārrāvumu nav valodas sociolingvistiskajā izpētē, datorlingvistikā notiek darbs. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas ir ļoti svarīgas valodas pastāvēšanai. Mūsdienās, ja valoda nepastāv informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, var teikt, ka neeksistē būtiska valodas funkcionēšanas joma. Visas valodniecības jomas, kas netiek pētītas, atstāj ietekmi arī uz valodas prakses jautājumiem, pedagogu sagatavošanu.
Gadu gaitā IZM prioritātes ir bijušas augstākās izglītības konkurētspēja, vidējā izglītība, pedagogu atalgojums, taču nav bijis skaidri definēts, ka prioritāte ir pētniecība.
Lana Frančeska Dreimane. Ļaujiet man precizēt. Jau kopš 2015. gada katru gadu IZM budžeta projektā kā prioritāti ir iesniegusi finansējuma palielinājumu pētniecībai. 2026. gada budžeta projekts ir pirmais kopš 2015. gada, kad ministrijas nesniedz papildu prioritātes, jo tas ir konsolidācijas budžets. Saskaņā ar novembra datiem Latvijas finansējums pētniecībai ir 0,91% no IKP. Taču vērts pieminēt, ka jau 2015. gadā mēs tēmējām uz 1,5% no IKP (Eiropas Komisija rekomendē pētniecībai novirzīt 3% no IKP – R. K.).
Kā jau minēju, pēdējos gados bāzes finansējums ir dubultojies un sasniedz 55 miljonus eiro, bet vēl joprojām mēs stipri iepaliekam no Baltijas kaimiņiem. Lai sasniegtu Baltijas līmeni, mums nākamgad papildus vēl būtu vajadzīgi 50 miljoni eiro, lai pētījumi varētu notikt visās apakšnozarēs un pētniekiem būtu stabils, atbilstošs atalgojums. Taču šāds finansējuma pieaugums, visticamāk, nenotiks vēl tuvāko triju gadu laikā. Mēs esam priecīgi, ka nākamā gada budžetā izglītība un pētniecība ir noturēta kā prioritāte un samazinājums mūsu resorā būs tikai 800 000 eiro. Bet, jā, tikko kā nav finansējuma valsts projektu konkursu īstenošanai, mēs redzam būtiskus izaicinājumus, arī pētnieku piesaistē un ataudzē.
Saistībā ar VPP atsevišķi zinātnieki ir izteikuši kritiku, ka projektu vērtējumos zinātniskajai kvalitātei ir tikai 30% punktu, bet ietekmei uz sabiedrību – 50%. Kā to vērtējat?
Toms Ķencis. Es no savas puses to nesaskatu kā problēmu, ja mēs saglabājam, attīstām un papildinām Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmu (FLPP), kurā ir adekvāti liela zinātniskās izcilības daļa. FLPP projekti tiešām balstās uz zinātnisko izcilību, savukārt VPP ir valsts pasūtījums, lai nodrošinātu valsts intereses, kas tiek vērtētas tieši ietekmes uz sabiedrību sadaļā. Es gan saistībā ar VPP redzu citu lielu problēmu. Proti, valsts nespēj nodrošināt pētījumu programmu turpinātību, starp tām var būt pat gada pārrāvums. Ja šajā laikā nekas nenotiek un nav skaidrs, kāpēc nenotiek, VPP devums ilgtermiņā samazinās.
Inga Pērkone. Es pievienojos, ka tieši pārrāvumi starp programmām ir lielākā problēma. Ir bijis viens pētījums, tad jāveic atkal cits. Tas jau kļūst par kritēriju – pierādīt, ka pētījums ir kaut kas novatorisks, lai gan ļoti daudzos gadījumos pētījumus ir svarīgi turpināt, nevis sākt kaut ko jaunu. Kopumā VPP ir laba, taču tur ir milzīgs daudzums pētnieku un līdz ar to tā ir ļoti fragmentēta. Katram tiek kāds mazs gabaliņš, par ko mēs esam priecīgi, taču skaidrs, ka tā nav plānveidīga zinātnes attīstība.
Sanda Rapa. Iespējams, šos 30% vērtējumā zinātniskajai kvalitātei var tulkot ļoti cerīgi, ka valsts uzticas zinātniskajām institūcijām. Bet, iespējams, zinātne nav tik svarīga, kā tas redzams valsts pasūtījumos, kur vairāk prasa lietišķus pētījumus, mazāk – fundamentālo teoriju, no kuras izriet šie lietišķie pētījumi. Mani arī satrauc VPP pārrāvumi. Pašlaik, piemēram, tas ir apaļš gads. Iedomājieties pētnieku, kurš ir strādājis pusslodzes darbu un pēc tam nesaņem neko. Ko cilvēki dara tādā situācijā? Aiziet prom no zinātnes. Nevar dzīvot gadu bez ienākumiem. IZM min 55 miljonus eiro, kas ieplūst zinātnē. Taču zinātne ir milzīgi plašs jēdziens ar neskaitāmām nozarēm. Es gribētu dzirdēt, kā ir ar finansējumu tieši humanitārajām zinātnēm.
Lana Frančeska Freimane. Izdalīt tieši humanitārās zinātnes ir ārkārtīgi grūti, jo ir virkne projektu, kuros humanitārās zinātnes ir sadarbības partneri, piemēram, IKT nozarei. Daudziem projektiem ir horizontāls raksturs (vairāku institūciju sadarbība – R. K.). Turklāt IZM, piešķirot institucionālo finansējumu, piemēram, LU, neredz detaļās, kā universitāte to sadala tālāk.
Sanda Rapa. Es tikai gribētu norādīt, ka LVI var apmaksāt pilnu slodzi diviem pētniekiem, bet tas ir daudz par maz.
Lana Frančeska Dreimane. Tāpēc būtu svarīgi šos jautājumus risināt institucionālā līmenī un saprast, kādi uzdevumi ir valsts pusē, kādi ir izaicinājumi institūcijām.
Inita Vītola. Mēs runājam par projektu ietekmi uz sabiedrību. Ir pilnīgi skaidrs, ka tādas nozares kā, piemēram, mežsaimniecība, mēs uzskatām par finanšu resursus atdodošām. Saprotami, ka šādās nozarēs tiek ieguldīts vairāk finansējuma, jo redz, ka nauda tiek saņemta atpakaļ. Ja mēs runājam par humanitārajām zinātnēm, projektu ietekmi uz sabiedrību novērtēt ar finansiāliem rādītājiem ir ārkārtīgi grūti vai pat neiespējami. Kā vēsturē vai valodniecībā var novērtēt pētījumu ietekmi, piemēram, uz dzīves kvalitāti? Citi kritēriji ir sabiedrības labklājības veicināšana, jaunu darba vietu radīšana utt.
Jā, vēstures, valodas, kino pētījumi atstāj ļoti lielu ietekmi uz Latvijas sabiedrību, bet finansiāli mēs to aprēķināt nevaram. Līdz ar to šie projekti ir ārpus tīri praktiskiem pētījumiem, taču no valstiskā viedokļa ir ļoti svarīgi. Ja mēs paskatāmies Latvijas atpazīstamību pasaulē – to veicina kultūra, māksla, mūzika, sports, mūsu daba, vēsture un politika, un tikai tad nāk ražošana un inovācijas. Tātad vispirms mēs starptautiski esam pazīstami ar kultūrvēsturiskām vērtībām. Ja nebūs valodas, Latvijas pastāvēšana būs apšaubāma. Būtu ļoti svarīgi panākt līdzsvarotu modeli starp bāzes finansējumu un programmām.
Ja runājam par pētījumu ietekmi uz sabiedrību, VPP vēstures jomā kā viens no mērķiem ir minēts piederības sajūtas stiprināšana. Taču, iespējams, būs pētījumi par kādām Latvijas vēstures lappusēm, kam nebūs nekāda sakara ar piederības stiprināšanu.
Toms Ķencis. Piederība ir svarīga, taču viens no lielākajiem vēstures ieguvumiem ir kritisks skatījums uz savu pagātni, jo tas veicina noturību.
Vai ir iespējams finansējuma piešķiršanas procesu organizēt tā, lai starp VPP nebūtu šo lielo pārrāvumu?
Lana Frančeska Dreimane. Protams, to var censties darīt. Turklāt var lūgt projektu termiņa pagarinājumus bez papildu finansējuma rezultātu nostiprināšanai un publicēšanai. Piemēram, VPP Letonika iepriekšējā posma programmas ietvaros seši projekti no desmit šo iespēju izmantoja, tajā skaitā vairāki LU projekti. Jāsaprot, ka finansējuma piešķiršana VPP ir valdības lēmums, tāpat kā programmu apstiprināšana. Vienlaikus būtu jārisina stabila finansējuma piešķīrums ar plānotu nodarbinātību kopā ar dažādām programmām un projektiem. Jo VPP nevajadzētu būt vienīgajam risinājumam, uz ko paļauties pētniekiem.
Kādas būs sekas, ja tuvākajos piecos gados netiks sasniegti šie 1,5% no IKP pētniecībai?
Inga Pērkone. Palielināsies tumsonība.
Toms Ķencis. Pirms kāda laika Eiropas valstīs tika skatīta interesanta korelācija starp finansējumu zinātnei un māņticību – sazvērestības teorijas, horoskopi, antivakcīnu teorijas. Latvijā un Rumānijā, kur finansējums zinātnei ir vismazākais, bija visaugstākais māņticības līmenis. Māņticība jeb nespēja uztvert datos un faktos pamatotas zināšanas ir kaitīga valstij ilgtermiņā, sabiedrības noturībai. Drošu zināšanu trūkums mūs padara vairāk apdraudētus arī starptautiski, ja kāds diktators var izdomāt un pasaulē izplatīt ziņas, ka Ivans Bargais izglābis latviešus, kuri patiesībā esot slāvu tauta, utt. Nespēja nodrošināt zinātnei likumā noteikto finansējumu vienkārši nedara godu politiķiem, kuri kopš 2008. gada ir bijuši koalīcijā. Jā, vienā brīdī finansējums pieauga, bet pēc tam tikai saglabājās iepriekšējā līmenī. Taču bez pieauguma finansējums faktiski samazinās, jo daļu apēd inflācija. Ilgtermiņa sekas ir kopēja sabiedrības lejupslīde.