Boriss Frumins runā klusi un lēni, atļaujoties pauzes. It kā viņam būtu laiks. Ja no teiktā nestrāvotu pārliecība, to varētu nosaukt pat par biklu runāšanu. Vai ļoti, ļoti inteliģentu. Mazliet neparasti augstskolas mācībspēkam ar daudzu gadu stāžu. Nav grūti saprast viņa daudzo studentu, tai skaitā Gata Šmita un Jāņa Norda, cieņu un sajūsmu. Bijušais rīdzinieks, Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolas profesors Boriss Frumins nerunā ierunātas lekcijas. "Man patīk precizitāte, bet ne iepriekš sastrādāta precizitāte," viņš atklāj vienu no saviem radošajiem principiem.
Trešdien, 1. oktobrī, Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē notiks pirmizrāde – Aleksandra Vampilova Provinces anekdotes Borisa Frumina režijā. Lomās – Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Varis Piņķis, Iveta Pole, Elita Kļaviņa vai Regīna Razuma, Gatis Gāga, Ivars Krasts un Jana Čivžele. Māksliniece – Monika Pormale. "Režisora Borisa Frumina iestudējums Aleksandra Vampilova lugai Provinces anekdotes ir par gļēvulību, kas noved pie agresijas, par to, kā tiek zaudēta cilvēcība," tā jauno izrādi piesaka teātris.
Ko jums nozīmē iestudēt izrādi dzimtajā pilsētā?
Katra ierašanās Rīgā – tā ir laba ierašanās. Tas, ka ir iespēja strādāt Rīgā un Jaunajā Rīgas teātrī, – tie arī ir ļoti labi apstākļi.
Vai jūs uzaicināja Alvis Hermanis, vai tā bija jūsu skolnieka Gata Šmita iniciatīva?
Pirmais impulss nāca no Šmita. Pēc tam visi trīs sēdējām pagalmā un runājām. Alvis Hermanis teica, ka tas būtu labi, ja es iestudētu izrādi, un ka materiāla izvēle ir manā ziņā. Viņš teica – jūs dzīvojat Amerikā, varbūt jūs mums uztaisīsit kādu amerikāņu materiālu. Es teicu, ka man būtu interesanti iestudēt Vampilovu. Jaunajā Rīgas teātrī jau biju skatījies vairākas izrādes un uzskatu, ka šis ir izcils teātris ar ļoti interesantu, spēcīgu aktieru grupu. Tāpēc iestudēt izrādi šajā teātrī ir ļoti prasīga lieta. Jābūt līmenī.
Kāpēc izvēlē apstājāties tieši pie Vampilova Provinces anekdotēm?
Vampilovs ir padomju dramaturgs, kurš ir uzrakstījis četras vairākcēlienu lugas. Viņš noslīka Baikālā, būdams ļoti jauns (35 gadu vecumā – U. A.), Padomju Savienībā vēl īsti neiestudēts dramaturgs. Savas īsās dzīves laikā viņš ir radījis izcilas lugas. Varoņi un raksturi ir izstrādāti no sākuma līdz beigām, tur nav nejaušību. Viņa dialogi ir precīzi. Viņa lugas runā ar skatītāju un aicina domāt, kas notiek ar varoņiem lugas laikā. Viņa lugas ir ļoti patiesas. Tas it kā ir pieticīgs, taču svarīgs materiāls.
Iestudējumā esat palikuši Vampilova dotajā laikā. Lokalizēta tikai vieta, darbība notiks mazā viesnīcā Padomju Latvijā. Jaunie režisori nereti izvēlas padomju laika estētiku, pārvēršot to par retro karnevālu un nesaprotot šī laika baiso, murgaino būtību. Jūs piederat pie paaudzes, kas ir dzīvojusi Padomju Savienībā. Kā par šo laiku jārunā teātrī tagad?
Par priekšstatu jūs pareizi sakāt. Galvenais ir iestudēt to, ko tu zini. Es cenšos izbēgt no stereotipiem par padomju laiku. Šajā lugā ir atkāpe no tiešas padomju realitātes rādīšanas. Ir cilvēku tipi un attiecības, kurās ir padomju specifika, taču ar citu specifiku šie paši raksturi un attiecības varētu notikt arī šodien. Tāpēc es cenšos izrādes dizainu un lugas specifiku nepārslogot ar norādēm uz padomju laiku. Tieši otrādi – mēģinu pat attīrīt no tā, lai vairāk atklāti ir cilvēki un viņu attiecības. Ja runājam par pieeju, to var salīdzināt ar to, ko glezniecībā ir darījis Edvards Hopers (amerikāņu reālisma gleznotājs (1882– 1967) – U. A.), kurš rādīja amerikāņu realitāti ne tikai kā amerikāņu realitāti, bet kā tādu, kuru varētu pārnest uz citu vietu.
Kāpēc, jūsuprāt, ir tik grūti uzrakstīt labu mūsdienu lugu? Režisori joprojām kā nepārejošu un aktuālu vērtību izvēlas klasiku. Arī jūs esat izvēlējies padomju klasiķi.
Neesmu ļoti daudz lasījis mūsdienu dramaturģiju. Es zinu, kāpēc man Vampilovs ir svarīgs. Tāpēc, ka viņš ir dramaturgs, kurā ir morāles izvēle. Daudz skatos mūsdienu kino un teātri, un man šķiet, ka morālu pārdomu nav.
Kādu jaunu pieredzi jūs varat dot Jaunā Rīgas teātra aktieriem – un otrādi?
Protams, esmu profesionāls cilvēks un kino esmu strādājis ar izciliem aktieriem. Pirmkārt, luga piedāvā materiālu. Kad mēs sākām darbu, es nebiju pārliecināts, kurš aktieris spēlēs kuru lomu. Mēs lasījām lugu, un es mēģināju saprast aktiera saderību ar lomu, kāds ir iespējams turpinājums. Es viņus ielieku neierastās situācijās. Lieku spert jaunu soli gan viņu darbā, gan savā. Tāpēc man bija svarīgi, vai es varu piedāvāt Andrim Keišam, Ģirtam Krūmiņam vai Elitai Kļaviņai kādu citu soli. Esmu redzējis viņu izrādes un, virzot caur raksturu un mizanscēnu, cenšos, lai viņi savās izpausmēs ietu uz kaut ko jaunu. Strādājam kopā, viņi – ar raksturu, es – ar mizanscēnām un vienkāršiem, taču grūtiem uzdevumiem, lai to atklātu. Svarīga ir iešana prom no iepriekšējām lomām. Es gan tās pārzinu nepietiekami, tomēr jūtu, kad aktieris iet pa sev zināmu ceļu un kad – atklāj sev ko jaunu. Tas ir savstarpēju atklājumu process. Kad es sāku iestudēt, zināju, ka tas nebūs burtisks Vampilovs.
Vai jums ir sava oriģinālmetode, vai balstāties uz Staņislavska un Mihaila Čehova aktiertehniku?
Esmu lasījis gan Staņislavski, gan Čehovu, bet es vairāk balstos uz savu pieredzi kino, taču teātris prasa citas lietas. Manā izpratnē teātris ir atdots aktieriem. Es ļoti cienu dzīvi uz skatuves. Nevis zīmējumu, bet dzīvi. Mans uzdevums ir palīdzēt aktieriem būt interesantiem tad, kad viņi būs palikuši vienatnē ar skatītāju. Bet dzīvi radīs aktieri.
Intervijās stāstāt, ka saviem kino studentiem mācāt par montāžas izšķirīgo nozīmi. Cik liela nozīme montāžai ir teātra izrādē?
Montāža – tas ir vārds, ko es gandrīz nelietoju. Tā vietā lietoju kino profesionālo terminu blocking. Tā ir mizanscēna. Blocking – tā ir atbildība par cilvēku izvietojumu kameras priekšā un uz skatuves. Montāža – tā jau ir kontrole pār filmu. Uzņemot filmu, varu censties rezultātu sasniegt tūlīt. Režisoram vienmēr jāfilmē pēc grafika, lielā spriedzē un laika trūkumā. Jāuzņem seši, citreiz desmit kadri dienā. Tādējādi dažreiz tu esi gatavs uz kompromisu, jo zini, ka montāžas istabā varēsi palabot. Kino pēdējā kontrole ir režisoram, teātrī tā paliek aktieriem. Tā ir liela atšķirība. Tāpēc man ir milzīgs, jauns, interesants uzdevums, kā palīdzēt aktieriem sevi izpaust uz skatuves labākajā veidā, šajā gadījumā – lieliskajā Vampilova dramaturģijā.
Vai jums ir iznācis noskatīties Gata Šmita jaunāko izrādi Tumsas vara? Kā jūs to vērtējat?
Sākšu ar to, ka jau vairākas reizes viņa darbs teātrī mani ir nopietni skāris. Pirmo reizi tas bija viņa amerikāņu lugas iestudējums (Annijas Beikeres Drāmas kursi pieaugušajiem, JRT, 2011 – U. A.), spilgtu iespaidu sagādāja viņa izrāde Pēdējie aplausi (JRT, 2013 – U. A.), kas man šķita oriģināla. Ļoti negaidītā materiālā es ieraudzīju, kā cilvēkos dzimst attiecības ar reliģiju. Vēroju cilvēku uzvedību naivuma, atpalicības un apgaismības savienojumā vairāku ļoti labu aktierdarbu izpildījumā. Tas man bija pārsteigums, lai arī ļoti labi viņus pazīstu. Kas attiecas uz Tolstoju, tā ir ļoti sarežģīta luga. Ar režisora palīdzību ir vairāki aktieriski sasniegumi – Baiba Broka un Ģirts Krūmiņš. Viņos es redzu atkāpi no tradicionālā Tolstoja. Tas ir vairāk radošs, intelektuāls Tolstojs. Man šķita, ka citi aktierdarbi nav vienlīdzīgā līmenī, lai arī tie ir dažādi un interesanti. Man ir arī kritiskas piezīmes par scenogrāfiju un kostīmu mākslinieces darbu. Es par to runāju ar Gati, taču tas ir viņa risinājums.
Vai jums kā pedagogam ir nepieciešams turpināt analizēt, iespējams, pat asi kritizēt bijušo studentu darbus tad, kad viņi ir neatkarīgi mākslinieki? Vai ir viegli pateikt nu jau kolēģim nekomplimentāru patiesību?
Man kā pedagogam tas ir pienākums. Man ir jāatbalsta katrs nākamais solis. Man ir jāizturas kritiski un saprātīgi jāpaskaidro darba nepilnības. Es uzskatu, ka profesionālā vidē tas ir obligāti. Kad es biju pusaudzis, strādāju Rīgas kinostudijā. Man tur strādāja tēvs (Mihails (Moisejs) Frumins, Kinohronikas redaktors – U. A.), un es bieži uzturējos Kinohronikā. Tās man bija atklātu sarunu un godīgu viedokļu stundas. Tas bija pilnīgi normāli – izanalizēt kolēģu darbus. Kritikas nepieciešamība procesā ir obligāta.
Valda uzskats, ka režisors nav jaunības profesija. Ir jāsakrāj dzīves pieredze, lai būtu ko teikt, kaut gan, protams, ir arī spilgti izņēmumi.
Es domāju, ka pieredze ir obligāta. Roberts Oltmens sāka filmēt 40 gados. Režisora darbs prasa izturību un pacietību. Steigties nevajag, vajag uzkrāt pieredzi, un, ja tas viss pareizi sakrīt, būs filma. Uzskatu, ka pieredze ir nepieciešama, lai gan mani VGIK paņēma jaunu. Sapratne gan atnāca vēlāk.
Vai sekojat arī tam, ko turpmāk dara Baltijas Mediju skolas studenti?
Protams, esmu kontaktā ar latviešu studentiem. Dzintaram Dreibergam ir divas nopietnas dokumentālās filmas, esmu redzējis pēdējo Mārtiņa Grauda dokumentālo filmu Pa Gauju tālāk – nopietns poētiskā dokumentālā kino piemērs. Zinu, kā strādā producente Līga Gaisa. Diemžēl neviens no šīs studentu grupas nav uzņēmis pilnmetrāžas filmu. Te varētu pāriet pie tēmas par finansējumu, taču pirmām kārtām tā tomēr ir scenāriju lieta. Scenārija uzrakstīšana ir pati būtiskākā kinodarba daļa. Filma sākas pie galda, un ir jāuzraksta 90 lapaspušu. Es pie tā nonācu tikai vēlāk. Sapratu, ka man kā pasniedzējam vajag ne tikai izskaidrot kinovalodu, ne tikai palīdzēt saprast skatuvi, kadrus, atbalstīt to vai citu estētisko attīstību studentā, bet jau no pirmās dienas mans pasniedzēja pienākums ir viņam pateikt, ka tu nenāc uz klasi, lai nodarbotos ar kadriem, bet lai sagatavotu sevi pirmā scenārija uzrakstīšanai.
Pēdējā kursā, ar kuru es nopietni strādāju Singapūrā (Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolas fakultāte Tisch Asia – U. A.), mūsu studijas attīstījās taisni šādā virzienā. Trešais gads bija veltīts pilnmetrāžas scenārija izstrādei. Tā bija spēcīga un interesanta klase. Es ceru, ka taps šo studentu filmas. To pašu varu teikt arī par pēdējo klasi, ar kuru strādāju Latvijā. Tie bija Gata Šmita atlasītie studenti. Mēs formulējām jauniešiem – jūsu uzdevums ir gatavot sevi pilnmetrāžas scenārijam. Esmu redzējis viņu diplomdarbus – tā ir spēcīga, domājoša grupa.
Agrāk Rīgas kinostudijā bija scenāriju portfelis. Kad ieradās jauns kinorežisors, viņam nebija obligāti jānāk ar savu scenāriju. Studija piedāvāja labu, vidēju vai sliktu scenāriju. Tālāk – jaunais režisors varēja ar to tikt galā vai netikt. Šodien tādas iespējas nav. Režisoram ir jāuzraksta scenārijs un jādodas pie producenta vai uz kino centru. Es neticu, ka cilvēks bez kino treniņa var uzrakstīt labu scenāriju. Viņš var piedāvāt materiālu, bet tālāk jau tikai režisors var saprast, vai tas piedāvā vielu labiem kadriem. Ir jāzina, kas ir nopietns kino, lai varētu konstruēt ainas un rakstura attīstību. Šodien kinoskolas būtība ir ļoti mainījusies. Agrāk tas nozīmēja tikt pie kinotehnikas. Šodien tāda vairs nav nepieciešama.
Diemžēl Latvijā kino finansējums ir tik nepietiekams, ka debitanti var tikai sapņot, lai konkursā tiktu pie pilnmetrāžas filmas atbalsta. Nefilmē arī vecmeistari un režisori profesionālā briedumā. Vai Amerikā studentiem ir vieglāk nonākt pie savas pirmās pilnmetrāžas filmas?
Tas notiek, ja ir uzrakstīts scenārijs. Materiāls, kurš pelna uzmanību, tiks ieraudzīts. Tas ir daudzu profesionālais pienākums – lasīt scenārijus. Ja kāds ieinteresējas, tā ir viena iespēja sākt strādāt amerikāņu kino. Otrs ceļš – uzņemt mazbudžeta filmu, iekļūt Sandānsas neatkarīgo filmu festivālā, un, ja publika un kritika novērtēs, tas nozīmē, ka ar šo jauno režisoru runās nopietni producenti, kuri viņam var piedāvāt savu materiālu, tomēr pirmais jautājums būs: kas jums ir? Var, protams, sevi pieteikt arī ar dokumentālo filmu vai īsfilmu. Viss balstās šajās 90 lapaspusēs. Ja tev tās ir, visdrīzāk tu filmu uzņemsi.
Jūs jau daudzus gadus esat pedagogs. Par to, ka visā pasaulē strauji krītas kultūrizglītības līmenis, diez vai kāds strīdas. Ko vajadzētu darīt?
Man šķiet, ka kino kursam vajadzētu būt jau skolu programmās. Par to esam runājuši gan Latvijā, gan Igaunijā. Kinokultūras attīstību veido franču, itāļu, vācu kino, latviešu dokumentālā kino tradīcija – to visu var mācīties. Tas viss palīdzēs jauniešiem ne tikai iet uz kinoteātri, bet kļūt par izglītotākiem cilvēkiem kopumā. Es uzskatu, ka uz skolām gulstas milzīga atbildība, lai pievērstu jauniešus kultūrai – literatūrai, glezniecībai, filozofijai, reliģijai. Mēs mācījāmies padomju skolā un zinām, ka piekļuve zināšanām bija ierobežota.
Šodien, kad skolas var kļūt par vietu, kurā audzina nākamo paaudzi, neesmu pārliecināts, ka tās šo uzdevumu pilda. Būdams universitātes profesors, redzu, ka ierodas jaunieši, kuri kultūras jomā nav pietiekami izglītoti. Mūsu paaudzei, kad tik daudz kas bija aizliegts, bija milzīgs stimuls pašizglītībai – atrast, izlasīt, saprast. Tagad, kad viss ir pieejams, pašizglītības stimuls faktiski ir zudis. Es skaidri zinu: ja mācītu kino kursu pamatskolā, es noteikti padarītu vecās filmas skolēniem interesantas un viņi uz kinoteātri ietu jau ar pavisam citu izpratni.
Vai Ņujorkā bieži ejat uz kinoteātri?
Eju, man jāpārzina aina. Ja kaut ko palaižu garām, uzmanību pievērš studenti. Tas vienmēr ir abpusējs process – es cenšos viņiem palīdzēt, un viņi palīdz man. Tas ir ļoti svarīgi, lai šīs durvis būtu atvērtas. Amerikāņu kinokultūrā un vispār kultūrā ir ļoti svarīgi, lai tiktu izteikti pretēji viedokļi. Amerikāņi vienmēr atrod iespēju pateikt to, ko viņi domā. To zina arī latviešu un igauņu studenti, ar kuriem strādāju, – ka viņu viedoklis man ir svarīgs.
Vai Rīgas kinostudiju vajadzēja saglabāt kā bāzi, atspēriena punktu laikmetīgai kinostudijai?
Latvijā vai kādā citā mazā zemē valsts atbalsts kino ir ļoti svarīgs. Rīgas kinostudija varēja būt ne tikai ražotne, kas sadala un saņem naudu, bet arī profesionāļu artelis. Kad cilvēki ir kopā, tas viņus stimulē – palīdz saziņai un sacensībai. Tā ir vide. Vides zaudējums – tas ir ļoti sarežģīti. Kāpēc man tik būtisks ir Jaunais Rīgas teātris? Ir aktieru trupa, režisori, kuri ir piederīgi šim teātrim, kuri strādā līdzās cits citam. Tas rada noteiktu dinamiku, vietas sajūtu. Man tas šķiet ļoti svarīgi. Iespējams, Rīgas kinostudija varēja būt vieta, kur pieci seši producenti piesaistītu režisorus, pieslēdzot operatoru grupu. Taču tas prasa laikmetīgu pieeju producēšanas sistēmai. Studijas kā tādas iepriekšējā izpratnē vairs nemaz nepastāv. Arī Holivuda ir vide. Tā ir kino vieta. Kino pilsēta. Tā ir profesionāļu vieta. Tie nav burti kalna galā, tā ir profesionāļu pilsēta.
Jums ir scenārijs? Būtu ko piedāvāt, ja producents pavaicātu: "Kas jums ir?"
Ir scenārijs. Pamatā tas ir padomju materiāls. Tas ir materiāls, kas man ir pazīstams. Pret šo laiku man ir atbildība. Man šķiet, ka par padomju laiku valda stereotipi un ir neizstāstīta pieredze. Kaut gan visvairāk mana laikmetīgā scenārista darbība pašlaik ir saistīta ar maniem studentiem. Šis darbs nes interesantus rezultātus. Protams, es ceru, ka man būs iespēja uzņemt divas trīs filmas ar savu materiālu, taču jāgaida apstākļu sakritība.
Ja es būtu atlidojusi no citas planētas, kur nepastāv māksla, un vaicātu, kāpēc cilvēkiem vispār tā nepieciešama, – ko jūs atbildētu?
Māksla – tā ir analītika. Tā ir atgriešanās pie pieredzes, lai to saprastu. Mēs ne vienmēr spējam saprast pieredzi pašas pieredzes brīdī, laikā. Tas ir kā solis sānis analīzei un lieku kustību attīrīšanai. Māksla palīdz cilvēkam.
Boriss Frumins
Režisors, scenārists, režijas profesors Ņujorkas Universitātē
Dzimis 1947. gadā Rīgā
1967 – operatora asistents Rīgas kinostudijā
1972 – studijas VGIK Sergeja Gerasimova klasē, režijas prakse Grigorija Kozinceva filmā Karalis Līrs
Filmas: Skolas direktora dienasgrāmata (1975, studija Ļenfilm), Ģimenes melodrāma (1976, Rīgas kinostudija), Jaunības kļūdas (1978, pabeigta 1989. gadā, Ļenfilm) u. c.
Pēc filmas Jaunības kļūdas aizlieguma 1978. gadā emigrē uz ASV
2006–2008 – vada Baltijas Mediju skolu (BMF) Tallinā
2013 – vada meistardarbnīcas Latvijas Kultūras akadēmijā Audiovizuālās mākslas apakšprogrammas studentiem
Aleksandrs Vampilovs. Provinces anekdotes
Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē 1.–5.X plkst. 19
Biļetes www.biletes.jrt.lv EUR 7–28