Viens no izcilākajiem lietuviešu diriģentiem, Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra izveidotājs, mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Ģintars Rinkevičs, viesojoties ar šo kolektīvu Rīgā marta sākumā, atklāja Baltijas Simfonisko festivālu, kura turpinājumā pie mums koncertēja Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar diriģēšanas vecmeistaru Nēmi Jervi. Ģintara Rinkeviča saites ar Latviju ir īpašas: no 1996. līdz 2003. gadam viņš bija Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents, no 2007. gada rudens līdz 2009. gada vasarai – galvenais viesdiriģents. Viņa vadībā Rīgā tapuši daudzi iestudējumi: Mocarta Burvju flauta, Verdi Traviata, Aīda, Nabuko un Masku balle, Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, Vāgnera Klīstošais holandietis, Doniceti Lucia di Lammermoor, Štrausa Salome, Čaikovska Jevgeņijs Oņegins, kā arī vairāki baleti. Ģintara Rinkeviča veikums ir novērtēts ar Latvijas Lielo mūzikas balvu 1996. un 1999. gadā.
Ģintars Rinkevičs bijis Malmes Operas un muzikālā teātra galvenais diriģents (2002–2005). Jau desmito sezonu viņš ir Novosibirskas Akadēmiskā simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Viņš uzstājies arBerlīnes simfoniķiem, Veimāras Valsts kapelu, Kopenhāgenas Tivoli simfonisko orķestri, Sanktpēterburgas filharmonijas orķestri, Krievijas Nacionālo simfonisko orķestri un Krievijas Valsts simfonisko orķestri. Viņa vadībā notikušas operas izrādes Zalcburgā, Karaliskajā Alberta zālē Londonā, Elizejas lauku teātrī Parīzē, Taivānā un Honkongā. Kopš 2003. gada Ģintars Rinkevičs diriģē izrādes Lielajā teātrī Maskavā.
Ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri Ģintars Rinkevičs strādā 27 gadus – kopš tā izveidošanas. Šo kolektīvu Lietuvas valstsvīri izveidoja, lai paturētu Lietuvā tobrīd jauno, spožo diriģēšanas talantu, kurš Maskavas konservatorijas studiju gados bija kļuvis par Herberta fon Karajana konkursa (Berlīnē 1985. gadā, 3. vieta) un Janoša Ferenčika piemiņai veltītā konkursa (Budapeštā 1986. gadā, 2. vieta) laureātu.
Ja toreiz – pirms 27 gadiem – netiktu izveidots jauns orķestris, jūs tiešām būtu devies prom?
Ja nebūtu šī simfoniskā orķestra, es toreiz laikam būtu kļuvis par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galveno diriģentu, jo toreiz man bija šāds uzaicinājums. Tolaik, 1987.–1988. gadā, es vēl domāju, kā rīkoties, taču jau labu laiku klīda runas par ideju izveidot valstī jaunu simfonisko orķestri. Speciālās un vidējās izglītības ministrs Henriks Zabulis, būdams liels mūzikas mīļotājs, kopā ar finanšu ministru Romualdu Sikorski pieņēma lēmumu dibināt jaunu vienību – Lietuvas Valsts jaunatnes simfonisko orķestri. Par pilntiesīgu Lietuvas Valsts simfonisko orķestri kļuvām pēc vairākiem gadiem.
Laikā, kad padomju sistēma strauji tuvojās sabrukumam, tas bija drosmīgs lēmums, ja ne avantūra?
Tobrīd sākās vislabākais laiks, jo Lietuva modās un radās cerība uz neatkarību. Cukura un ziepju talonu laiks bija pēc tam. Toreiz visā Lietuvā bija sākusies nacionālā renesanse – gan kultūrā, gan citās jomās. Līdz ar cerību atgūt neatkarību visaugstākajā līmenī uzviļņoja arī visas citas cerības un idejas. Mūsu pirmais koncerts notika 1989. gada 30. janvārī. Tātad jau bija notikuši atmodas mītiņi, un gaisā virmoja neatkarības priekšnojautas.
Izdevās ielēkt vilcienā pēdējā brīdī, jo diez vai jauna orķestra izveidošana būtu atjaunotās valsts prioritāte?
Jā, tādu orķestri tad vairs neizveidotu, tas ir skaidrs. Varēja būt visādi, ja mēs nebūtu izkarojuši vietu zem saules un pierādījuši, ka esam vajadzīgi Lietuvas kultūras dzīvei. Tagad neviens vairs nevar iedomāties citādi: Viļņā ir gan Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris, gan filharmonijas orķestris, gan Nacionālais operas un baleta teātris ar savu orķestri. Simfoniskais orķestris un muzikālais teātris ir arī Kauņā un Klaipēdā. Tas ir normāli, lai gan, teiksim, Somijā situācija ir daudz labāka, jo tur ikvienā nelielā pilsētā ir savs simfoniskais orķestris. Tātad vajadzētu, lai mums orķestri būtu arī Šauļos, Panevēžā, Alītā un citur. Tad valstī nebūtu tik izteiktas kultūras centralizācijas un kultūra būtu daudz pieejamāka publikai. Arī Latvijā ir ne tikai Rīga un Liepāja, bet arī Daugavpils, Ventspils, Rēzekne un citas pilsētas, kas būtu pelnījušas orķestri.
Tomēr pēdējos gados varam padižoties ar trim jaunām reģionālajām koncertzālēm.
Par koncertzālēm varam jūs un Igauniju apskaust. Jums tās tagad ir Liepājā, Cēsīs un Rēzeknē, bet Lietuvā koncertzāli tā arī neuzcēla. Tā, ko uzcēla Palangā, pārbūvējot kādreizējo vasaras estrādi, nav nekāda koncertzāle! Labas akustikas tajā nav. Igaunijā ir lieliskas jaunas koncertzāles Jehvi un Pērnavā.
Celtniecības laikā Igaunijā bija asas diskusijas, vai tur, nomalē, Igaunijas un Krievijas pierobežā, būs klausītāji.
Es tur diriģēju koncertu un redzēju – publika nāk. Zāle bija piepildīta.
Kas īsti veido jūsu vadītā orķestra īpašo, atšķirīgo seju?
Par to jāspriež klausītājiem, kuri nāk gan uz mūsu, gan filharmonijas un operas orķestra koncertiem.
Tomēr – kāds bija jūsu mērķis? Vai to izdevies pilnībā sasniegt?
Mans mērķis ir, lai Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris spēlētu augsti profesionālā līmenī un lai tas varētu atskaņot visdažādāko mūziku. Mēs spēlējam arī operas un vokāli simfoniskos skaņdarbus, popmūziku un roku. Daudz atskaņojam romantisko un klasisko mūziku. Svarīgi, lai orķestra repertuārs būtu plašs. Mēs daudz strādājam, jo izdzīvot nav viegli. Nav tik vienkārši saņemt valsts dotāciju.
Es domāju, ka tieši daudzpusība ir mūsu orķestra stiprā puse. Tas ir mobils, kustīgs, tajā valda draudzīga gaisotne. Skaidrs, ka tas nav tik konservatīvs, kāds var atļauties būt filharmonijas orķestris. Stabilāka dzīve droši vien ir mūziķiem filharmonijā. Ērta dzīve viņiem patīk, bet vai tas ir labi mākslai? Diez vai. Mūsu orķestrī dzīve nav tā visērtākā, toties profesionālie un mākslinieciskie sasniegumi ir vērā ņemami. To apliecina publikas un profesionāļu – vislabāko solistu un diriģentu – atsauksmes.
Par finansējumu joprojām visu laiku jācīnās?
Mūsu valstī birokrātiskā sistēma sašķirojusi profesionālās mākslinieciskās vienības divos līmeņos: nacionālajā un valsts. Nacionālais automātiski nozīmē lielāku valsts finansējumu. Taču mēs gribam un varam spēlēt tikpat labi! Es vēlos, lai mūsu orķestrī spēlētu vislabākie mūziķi, taču mūziķu algas ir nedaudz zemākas nekā Lietuvas Nacionālajā filharmonijas orķestrī. Lai atalgojumu izlīdzinātu, mums ik pa laikam – it īpaši pirms Jaungada un citos svētkos – nākas sniegt daudzus t. s. vieglās mūzikas koncertus. Tad tirgojam dārgas biļetes un nopelnām piemaksām orķestra māksliniekiem.
Jūsu vadītajā orķestrī ir arodbiedrība?
Ir, bet ne tik spēcīga un skarba, kāda tā ir Latvijas Nacionālās operas orķestrī. To es spilgti atceros. Protams, to nevar salīdzināt arī ar arodbiedrībām Zviedrijā. Orķestru arodbiedrības Rietumos ciena mūziķu darbu, bet neciena publiku. Brīžiem šķiet, ka arodbiedrībām vispār nerūp, vai zālē ir publika vai nav.
27 gadi kopā ar vienu orķestri ir priekšrocība vai liktenis?
Tam ir plusi un mīnusi. Mums ir savs spēles stils, un mūziķi mani saprot daudz labāk nekā jebkuru no viesdiriģentiem, un arī es viņus saprotu. Mēs kopā tiecamies uz to, lai izpildījums nevis vienkārši patiktu klausītājiem, bet lai mēs pēc iespējas dziļāk atklātu skaņdarbu un tā būtību.
Kur un kāpēc strādāt ir vispatīkamāk – dzimtenē, Rietumos, Krievijā?
Krievijā es sadarbojos ar labākajiem orķestriem Maskavā, Sanktpēterburgā, Novosibirskā, Jekaterinburgā. Krievijā es strādāju daudz, varbūt pat vairāk nekā Rietumeiropā. Tā kā Krievijā es strādāju ar vislabākajiem, savukārt Rietumos – ar vidēja līmeņa orķestriem, man ir daudz lielāks radošais gandarījums atgriezties Maskavā un Pēterburgā, nevis kādā Vācijas mazpilsētā. Man ir svarīgi, kādu māksliniecisko rezultātu es varu sasniegt.
Orķestros Vācijā vienmēr augstā līmenī ir pūšaminstrumentu grupa, taču bieži ne tik augsts līmenis ir stīgu instrumentos. Ja stīgas nav pasaules klases līmenī, orķestris neskan tā, kā tam būtu jāskan. Jūs sakāt – dvēseles stīgas? Tas jau ir mentalitātes jautājums. Ja jāspēlē dvēselisks skaņdarbs, kā panākt, lai tas patiešām izskanētu dvēseliski, no sirds dziļumiem? Tas ir atkarīgs ne tikai no profesionālisma.
Novosibirskā ir skarbs klimats, ziemā – īsts spelgonis. Apgrūtina arī laika zonas maiņa. Kāda ir jūsu motivācija tur strādāt?
Novosibirskas Akadēmiskais simfoniskais orķestris ir ļoti labs. Tas ir viens no labākajiem Krievijā. Tas ir tikpat augstā līmenī kā Pēterburgas un Maskavas kolektīvi. Visi to zina. Novosibirskā uzcelta jauna koncertzāle. Pirms tam ilgus gadus koncertzāles nebija, un situācija bija smaga. Jaunajā zālē esam trešo sezonu. Tajā ir ļoti laba akustika, strādāt ir patīkami, un tur mēs varam sasniegt labus mākslinieciskos rezultātus. Mūziķiem tas ir svarīgi.
Radošā gandarījuma kontekstā jautāšu arī par sadarbību ar orķestriem Latvijā un plašāk – Baltijas valstīs.
Gan Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, gan Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris, gan vadošie Lietuvas orķestri var sasniegt ļoti augstus rezultātus. Šie kolektīvi, protams, nespēlēs tā kā Berlīnes un Vīnes filharmonijas orķestris, taču tik un tā sniegums būs augstā līmenī, kuru pat nevar salīdzināt ar kvalitāti kādā nelielā Francijas pilsētā, kur mūziķi bieži neatbilst prasībām, kas nepieciešamas konkrēto skaņdarbu izpildījumam.
Atceros, kā reiz Viļņā un Rīgā kopā lielā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas simt stīgu instrumentu orķestrī atskaņojām Čaikovska Stīgu serenādi un Šēnberga Apskaidroto nakti. Diemžēl ir tā, ka tuvāko kaimiņu starpā ne vienmēr ir visciešākās saites. Vieskoncerts 2000. gadā bija pēdējā reize, kad pie mums Lietuvā uzstājās Latvijas simfoniskais orķestris. Kad pie mums bijis Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris, neatceros vispār, kaut gan Viļņā ir viesojušies gan La Scala, gan Dīsburgas un citi simfoniskie orķestri. Ir ļoti svarīgi, lai tuvākajiem kaimiņiem būtu pēc iespējas ciešāki kultūras un radošie sakari.
Rietumu un Ziemeļvalstu orķestri pulcē mūziķus no visām pasaules malām. Jūsu vadītajā orķestrī spēlē tikai vietējie, lietuvieši?
Mēs rīkojam starptautiskus konkursus, un mūziķi brauc. Mūsu obojiste ir no Japānas, divi sitaminstrumentālisti un viens kontrabasists ir no Baltkrievijas. Diemžēl neatbrauca mežradznieks no Ukrainas. Mums Lietuvā trūkst labu mūziķu. Zinu, ka līdzīga situācija ir arī Latvijā. Mūziķu ir daudz, taču jābūt vēl vairāk, lai kvantitāte pārvērstos kvalitātē. Taču, kad mūziķis ir sasniedzis augstu kvalitāti, viņš arī sāk apsvērt, kur viņam labāk dzīvot, kur viņš būs labāk atalgots. Un dodas prom uz Zviedriju. Mēs dzīvojam Eiropas Savienībā un varam brīvi izvēlēties.
Savukārt tas, ka filharmonijā Novosibirskā spēlē mūziķi no dažādām Krievijas pilsētām, ir gandrīz tas pats, kas Rietumos – no dažādām valstīm. Novosibirskā cilvēki saka: Maskava ir ļoti tālu, aiz Urāliem! Uz Novosibirsku brauc mūziķi no Maskavas un Pēterburgas. Tomēr vairākums ir vietējo.
Jūsu vadītais Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris ir ar vienu kāju operā, jo spēlē Vilnius City Opera – Viļņas pilsētas operā – jau kopš tās idejas dzimšanas 2003. gadā.
Mūsu orķestra pirmais lielais operas projekts bija vēl krietni agrāk, 1994. gadā, – Riharda Vāgnera Klīstošais holandietis sadarbībā ar Valsts akadēmisko kori Latvija. Teātris ir viena no mūzikas mākslas dažādajām pusēm. Man tā ir ļoti būtiska, jo esmu arī muzikālā teātra diriģents un vokālā māksla man ir tuva un svarīga. Tādā pašā mērā kā simfoniskā koncertskatuve, man ir nepieciešama arī teātra skatuve. Esmu diriģējis un veidojis iestudējumus arī Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī, tomēr visinteresantāk ir strādāt Vilnius City Opera, jo tur dzied labākie solisti un radošā atmosfēra ir pavisam cita.
Šis teātris nesaņem valsts finansējumu. Režisore Daļa Ibelhauptaite dara arī producentes darbu, piesaista projektiem privāto sponsoru naudu, turklāt veido iestudējumus teātros ārpus Lietuvas. Viņa strādā diennaktīm. Kad pārpūles dēļ kļūst pavisam slikti, viņa mazliet atvelk elpu un drīz atkal metas darbā. Kongresu namu, kurā notiek mūsu izrādes, nekādi nevar saukt par teātri. Mums nav pat orķestra bedres, mūziķi sēž visapkārt skatuvei, uz kuras rit izrāde. Mums trūkst ļoti daudz teātrī tehnoloģiski nepieciešamu lietu, toties ir radošās fantāzijas lidojums.
Vai sapņojat nodiriģēt visas Mālera simfonijas?
Nē. To jau esmu izdarījis.
Kāds ir jūsu lielais sapnis?
Visas Šostakoviča simfonijas. Visas Bruknera simfonijas. Vēlos nodiriģēt vēl dažus īpašus simfoniskos un vokāli simfoniskos opusus – Olivjē Mesiāna simfoniju Turangalila un Arnolda Šēnberga Gurres dziesmas. Igora StravinskaSvētpavasaris, ko tikko diriģēju vieskoncertā Rīgā, arī ir tāds skaņdarbs, par kuru droši vien sapņo ikviens diriģents, gluži tāpat kā dziedātāji – soprāni un tenori – sapņo par lomām Traviatā.
Svētpavasaris ir būtisks visas pasaules profesionālajai simfoniskajai mūzikai. Lūzuma punkts, no kura atspersies daudzi komponisti vēl vairākus gadsimtus.
Svētpavasara baletizrādes taču jau sen esat diriģējis mūsu Operā!
Tas ir pavisam kas cits – diriģēt šo skaņdarbu uz koncertskatuves. Nu un tad, ka esmu to diriģējis? Kad sāku no jauna strādāt ar agrāk atskaņotu skaņdarbu, saprotu, ka toreiz to nebūt neizdarīju tā, lai būtu apmierināts arī šodien.
Izskatās, ka Bruknera simfoniskajā repertuārā, kuru pagājušajā sezonā diriģējāt arī Rīgā, virzāties uz priekšu lieliem soļiem.
Arī Šostakovičā virzos. Esmu nodiriģējis vairākas Šostakoviča simfonijas: Pirmo, Ceturto, Piekto, Septīto, Astoto, Devīto, Desmito. Drīz diriģēšu Piecpadsmito. Brukneru, starp citu, sāku uzreiz ar Devīto. Tagad priecājos, ka tā rīkojos. Biju līdz tam jau nodiriģējis visas Mālera simfonijas, un tāpēc Brukners man nebija neizprotama pasaule.
Kādas ir jūsu šīs sezonas aktualitātes?
Lietuvā atskaņojām Vāgnera Der Ring ohne Worte (diriģenta Lorina Māzela 1987. gadā izveidotā un ar Berlīnes filharmoniķiem ierakstītā Vāgnera tetraloģijas mūzikas izlase simfoniskajam orķestrim – I. L.). Ar Novosibirskas orķestri nesen atskaņojām Šostakoviča Septīto simfoniju. Tā saucas Ļeņingradas simfonija, taču tās saturs un nozīme ir daudz dziļāka un plašāka, nekā to parasti pieņemts traktēt. Šī simfonija ir ne tikai par karu.
Sezonas noslēgums Lietuvā būs pianistisks – kopā ar solistiem Luku Geņušu un Petru Geņušu. Savukārt Novosibirskā sezonu noslēgsim ar Bēthovena Devīto simfoniju. Vairākus koncertus diriģēju Pēterburgā un Maskavā, kur aprīlī atskaņošu Dvoržāka un Bartoka simfoniskās dejas. Pēc tam došos uz Vāciju.
Kad atgriezīsieties Rīgā?
Operā 4. jūnijā diriģēšu Aīdas izrādi, solisti būs Liene Kinča, Aleksandrs Antoņenko un Oļesja Petrova. Nākamā gada aprīlī ar LNSO plānojam atskaņot Mālera Pirmo simfoniju.
Kādu nospiedumu atstājuši Latvijā pavadītie darba gadi?
Man ir ļoti daudz vissiltāko atmiņu. Visi jauniestudējumi bija jauns darbs, jauna dzīve, no Nabuko un Burvju flautaslīdz Salomei, Masku ballei, Aīdai, Jevgeņijam Oņeginam. Drīz sāku strādāt Malmes operā Zviedrijā un sāku braukāt uz Novosibirsku un Maskavu: Lielajā teātrī sāku 2001. gadā ar baletu Romeo un Džuljeta un turpināju ar Pīķa dāmu, Bohēmu, Nabuko, Tosku, Turandotu. Tomēr vislielāko operdiriģenta pieredzi esmu ieguvis tieši Latvijas Nacionālajā operā. Tik daudz izrāžu neesmu diriģējis nekur citur.
Atceros, cik mežonīga bija valdības ideja likvidēt tik izcilu māksliniecisko vienību, kāds ir akadēmiskais koris Latvija. Tā būtu vienkārši kultūras sagrāve, jo Latvija ir viens no izcilākajiem koriem visā pasaulē, spoža Latvijas koru kultūras prezentācija un apliecinājums.
Operteātri ironiski mēdz dēvēt par psihiatrisku iestādi. Ja runājam nopietni – vai jūs tagad beidzot zināt, kas ir opera?
Domāju, ka to nezina neviens. Mēs visu laiku uzzinām arvien vairāk un vairāk, un tieši tajā sakņojas progress – nemitīgi uzzināt, atklāt arvien ko jaunu, vienlaikus saprotot, ka neviens nevar pateikt: es zinu, kas ir operteātris. Vai arī: es zinu, kas ir mūzika. Ja kāds tā saka, tās ir beigas, apstāšanās. Tad gan ir laiks posties uz psihiatrisko klīniku.