Kad pēdējo reizi sadarbojāties ar Andri Nelsonu pirms šīs tikšanās Londonā?
Pirms pieciem gadiem Latvijas Nacionālajā operā dziedāju Džuzepes Verdi Rekviēmā – tā bija Andra Nelsona pēdējā uzstāšanās LNO galvenā diriģenta amatā. Aptuveni pirms trim gadiem satikāmies ar Andri Helsinkos, kur viņš diriģēja Bēthovena 9. simfoniju.
Kādi ir jūsu novērojumi par Andra Nelsona izaugsmi?
Man būtu novēlējums diriģenta menedžerim, lai viņš Andrim nedod tik daudz darba, jo tas viņam uzreiz nāktu par labu – arī tīri fiziskā ziņā. Man ar Andri vienmēr ir liels gandarījums strādāt un muzicēt kopā. Viņa aizrautība un muzikālā sajušana ir vienreizēja, turklāt Andris pirmo reizi diriģē Salomi. Rihards Štrauss ir komponists, kas no diriģenta prasa ne tikai izcilu muzikalitāti, bet arī milzīgu koncentrāciju tieši ritma sarežģītības ziņā, jo ir nepārtraukti taktsmēra maiņa, pulsācijas maiņa, un šo tehnisko pusi Andris pārvalda ļoti labi.
Būdams dziedātājs, es varētu vēlēties, lai atsevišķās vietās viņš to orķestri nedaudz piebremzētu, bet nu Andris ir un paliek simfoniķis, viņš ir šīs mūzikas varā. Viņš tajā, kā saka, kaifo un jūsminās par to, tāpēc es varu diriģentu saprast: ja ir tāda riktīga kulminācija, viņš grib pamatīgi to izspēlēt.
Jums pašam šis ir Salomes laiks. 16. jūnijā nodziedājāt pēdējo no sešām izrādēm Londonā un jau 17. jūnijā jums bija dienas izrāde Cīrihes operā, kur jūs gaidīja atkal cita Salome. Kādas ir jūsu attiecības ar Riharda Štrausa mūziku?
Štrauss un Vāgners ir komponisti, kuru mūziku pašreiz es dziedu visbiežāk. Esmu viņus iemīļojis. Jo biežāk klausies Štrausu, jo vairāk aisbergu tajā atklāj, sajūti šīs mūzikas «neredzamo» daļu. Mana repertuārā ir trīs lomas Štrausa operās: Johanāns Salomē, Orests Elektrā un Baraks Sievietē bez ēnas. Var just, ka Rihards Štrauss mīlēja baritonus – tieši šai balsij viņš komponējis visskaistāko mūziku. Es varu būt gandarīts, ka komponists ir apveltījis mani ar šādu materiālu.
Pastāstiet par Johanāna tēlu Londonas Karaliskās operas Salomē, ko iestudējis režisors Deivids Makvikars. Ar ko šī izrāde jums ir īpaša?
Man negribētos viennozīmīgi teikt, kurš iestudējums ir labāks – Londonā vai Cīrihē. Varu pateikt, ka komfortablāk es jūtos Cīrihes operas uzvedumā, kuru veidojis režisors Svens Ēriks Behtolfs. Londonas Salome Deivida Makvikara režijā skatītājiem ir saistoša, taču Johanāna tēlam viņš nav atradis sevišķi interesantu risinājumu. Šis Johanāns visu laiku nedaudz pārspīlēti bēguļo no Salomes uzmācības. Viņš ir tāds bailīgs, atgaiņājas no Salomes kā no mušām. Man liekas, ka Johanāna spēcīgums šajā inscenējumā tiek mazināts. Viņš tomēr ir pravietis ar pilnīgu pārliecību par to, ko viņš grib.
Pagājušā gada beigās Rīgā sniedzāt solokoncertu, kas bija veltīts jūsu 50 gadu jubilejai. Vai jums bija kādas pārdomas pēc jubilejas – teiksim, turpmāk darīt tikai to, kas jums pašam mūzikā ir tuvs?
Pēc jubilejas tādu svītru neesmu novilcis. Mans darba grafiks plānojas aptuveni četrus gadus uz priekšu, un nav tā, ka es pēc jubilejas sāku īpaši domāt par to, ko es darīšu. Nākamā un aiznākamā sezona man ir saplānotas. Nākamajā sezonā nav nevienas šķirbas – viss ir pilns. Ja aiznākamajā sezonā ir vēl kāds mēnesis, kas man ir palicis brīvs, es par to būšu tikai priecīgs.
Kas jums pašam tagad šķiet visinteresantākais repertuāra izvēlē?
Es neteiktu, ka mani sevišķi piesaista tā vai cita loma. Uzstāties tajā vai citā teātrī arī vairs nav tik svarīgi – vai tā būtu Parīzes opera, Koventgārdena opera vai kāds teātris Vācijā, tas neko daudz nemaina. Man ir svarīgi sadarboties ar labu diriģentu, piedalīties izrādē ar labu režiju un scenogrāfiju.
Kādi būs nozīmīgākie nākamās sezonas notikumi?
Sezona man sāksies Vīnes Tautas operā – dziedāšu Johanānu Salomē un Skarpiju Toskā. Pēc tam došos uz Pekinu ar jaunu lomu – Frīdrihu fon Telramundu Loengrīnā. Pekinā atgriezīšos aprīlī, kur atveidošu titullomu Klīstošajā holandietī. Tur ir uzcelts milzīgs kultūras centrs. Var redzēt, ka ķīnieši sāk interesēties par eiropeisku opermākslu. Viņi uzved Vāgneru un Štrausu, aicina Eiropas solistus. Loengrīnu tur iestudēs režisors Džankarlo del Monako ar nopietnu un spēcīgu solistu sastāvu. Man vairākkārt prasīja, kad es dziedāšu Telramundu Loengrīnā, tagad es tam esmu gatavs.
2013. gadā četrus mēnešus pavadīšu Parīzē – Bastīlijas operā piedalīšos Nībelunga gredzenā, dziedāšu Reinas zeltā, Valkīrā un Zīgfrīdā. Bavārijas Valsts operā Minhenē un Montekarlo operā man būs Reinas zelts. Plānojas viesizrādes Tokijā – tur Nībelunga gredzenā man plānota loma Zīgfrīdā. Oranžas festivālā Francijā dziedāšu Klīstošo holandieti. Iespējams, nākamgad dziedāšu Nībelunga gredzenā Rīgā, taču vēl ir neskaidrības ar mēģinājumu laikiem.
Vai pietiek laika kontrolēt, kas notiek jums piederošajā vīna laukā Spānijā?
Vīnogas aug!
Kad varēsiet nobaudīt savu vīnu?
Tas vīna lauks ir vecs, pavasarī tur sastādīja un atjaunoja vīnkokus. Vēl divi trīs gadi būs jāpagaida. Tā ir šķirne tempranillo, kas raksturīga reģionam Ribera del Duero. Duero ir upe, un tai blakus ir mans vīna lauks. Turpat netālu ir arī vīna darītava. Vīna darīšanas process nav tik sarežģīts, kā daudziem liekas. Varbūt ar laiku es tam vairāk pievērsīšos. Tagad ar to nodarbojas speciālisti.
Par Londonas Karliskās operas iestudējumu Salome ar Egila Siliņa un Andra Nelsona piedalīšanos lasiet šeit.