Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Iekšējā emigrācija

Dzejnieks Jānis Peters šodien ir mierīgs un vairs netrūkstas naktīs bailēs par tautas likteni. Beidzot tapusi jauna grāmata, kas gaida klajā nākšanu, bet autors atzīstas, ka aizvien biežāk jūtas laimīgs savā šaurā ģimenes lokā.

Kas būs lasāms jūsu jaunajā grāmatā (nosaukums vēl nav zināms - red.)?

Neatkarības laikā man īsta dzejoļu krājuma nemaz nav bijis. Šajā krājumā ir viena poēma, viens dzejoļu cikls, trešajā daļā ir labākie dzejoļi no krājuma Vīna dvēsele, un ceturtā daļa - autora komentāri un paskaidrojumi. Tur ir gan ļoti īsi komentāri, piemēram, «Rainis - latviešu dzejnieks», gan vairāku lappušu gari paskaidrojumi, mans viedoklis esejas formā par vēsturiskām personām. Piemēram, par Uļjanovu.

Kāpēc jums bija vajadzīgi šādi komentāri?

Sarunās ar cilvēkiem, īpaši jaunākiem, radies iespaids, ka cilvēki neko nezina no vēstures. Pat ja zina, tad tās versijas, kas mācītas viņu vecākiem padomju skolā. Vai arī plakanas «pretējās» versijas. Bet tās lietas ir ļoti sarežģītas. Piemēram, to pašu Uļjanovu esmu papētījis.

Kas tik pārsteidzošs ir Ļeņina biogrāfijā?

Tas, cik viņš lielu enerģiju veltīja latviešu sociāldemokrātu boļševizācijai, piemēram. Un tas izdevās ar lieliem pienākumiem. 20.-30. gadu padomju vēsturē latviešu boļševiki kļuva par padomju varas pīlāriem. Piemēram, Eduards Bērziņš, latviešu strēlnieks, kurš atklāja Lokarta sazvērestību, pulkveža Vācieša vadībā apspieda eseru dumpi un pēc tam kļuva par viena no lielākajiem gulagiem priekšnieku, un kuru Staļins pateicībā par visu 1938. gadā nošāva.

Par latviešu piedalīšanos boļševiku revolūcijā esat dzejojis arī padomju laikā. Vai pēdējos gados izjutāt nepieciešamību šos notikumus, personības pārskatīt jaunā gaismā?

Jā. Es piederu pie tā sauktās 60. gadu paaudzes. Latvijā īpaši Gunārs Priede bija ļoti ietekmēts no Lietuvas piemēra - ka jāņem iespējami daudz varas savās rokās un jāstājas kompartijā. Tiku uzrunāts trīs reizes, līdz mani pavisam uzstājīgi aicināja iestāties Ojārs Vācietis, viņš arī uzrakstīja rekomendāciju. Atceros, Gunārs Priede, kad Māris Čaklais arī iestājās partijā, teica: nu krīt pēdējie cietokšņi. Es un man līdzīgie dzīvojām ar pārliecību, ka Padomju Savienību līdz 50. gadu vidum pārvaldījis ļaunais Staļins, bet XX kongress piedāvāja «labo» Ļeņinu. Vienkārši vajadzēja kaut ko pozitīvu, pie kā pieķerties, lai būtu ar ko piecelties. Vēlāk jau mūsu naivums pārgāja, 80. gados Ogoņokā parādījās sensacionāli raksti arī par Ļeņina laiku. Acis pamazām atvērās, tā radās manas atklāsmes, kas nu nonākušas komentāros un dzejoļos. Tie ir pirmie publicētie dzejoļi, kas radušies neatkarības laikā bezcenzūras apstākļos.

Vai dažkārt spēcīgāka par cenzūru nebija pašcenzūra?

Tā jau nebija, ka sēdēja pulciņš vīru un sievu un cenzēja. Tiesa, bija amats - Galvenās literatūras pārvaldes pilnvarotais, ko neviens par cenzoru nesauca, jo padomju laikā slēpās no negatīviem vārdiem - cara laiku cenzors bija negatīvs tēls padomju historiogrāfijā. Taču tā bija tikai viena daļa no cenzūras, viens segments. Paši vien jau strādājām redakcijās. It kā mēs rakstot nedomājām par cenzūru, tomēr galvā, kā jau īstam padomju cilvēkam, kas daudz kam no oficiālās ideoloģijas arī ticēja, bija domas - «to var pārprast», «vai nevajadzētu skaidrāk».

Vai šos apstākļus uztvērāt kā vardarbīgus, vai dzīvojāt diskomfortā?

Īstu diskomfortu man radīja tikai viena doma - negribu kļūt patētisks, bet no tās mēdzu naktīs uztrūkties vienos sviedros. Man bija sajūta, ka mēs dzīvojam laikā, kad mūsu tauta iet bojā. Nelietoju žargonu, bet tas mani «besīja ārā». Neesmu īpaši depresīvs, bet, ja būtu, varbūt sajuktu prātā. Reiz ar Saulcerīti Viesi bijām Austrumberlīnē, kas - vitrīna bija mēraukla - bija nesalīdzināma pārticības ziņā ar to, kas bija veikalos Rīgā. Un Viese pēkšņi saka: Jāni, cik drausmīgi ir redzēt, ka tavā acu priekšā mirst tava tauta. Vairāk mēs to neapspriedām. Varbūt tas arī ir patētiski. Tomēr es zināju, ka mana un daudzu latviešu sāpe pēc otrās šņabja glāzītes bija - kas notiek ar tautu, ar valodu. Likās, ka ar mums iet uz leju, ripojam kā akmens smagi no kalna. Latvija nenormālos tempos tika industrializēta, appludināts Staburags, celtas nevajadzīgas rūpnīcas - pats par sevi tas nekas, bet uz tām sabrauca strādāt milzīgs skaits cilvēku. Arī cilvēki katrs pats par sevi nav nekas slikts - vai tad kāda nabadzīga Baltkrievijas slaucēja vainīga, ka ļāvās savervēties uz labāku dzīvi šeit? Un kas vervēja? Latvieši, mūsu pašu brīnišķīgie Imanta Ziedoņa apdziedātie kolhozu priekšsēdētāji, kas vadīja korus un šūdināja tautastērpus. Tāpēc, man šķiet, Lietuvas neatkarības kustība izauga no cīņas par valstiskumu, lai atjaunotu vareno Lietuvas valsti, kas savulaik pletās līdz pat Novgorodai un Melnajai jūrai, bet latviešu Tautas fronte, latviešu atmodas kustība vairāk cīnījās par to, lai mēs kā tauta nostātos pilnā augumā. Tautas fronte varēja gūt tādus panākumus tāpēc, ka tauta juta, ka citā sistēmā varētu elpot brīvi, attīstīt brīvi savu valodu, kultūru, ka apstātos ieceļotāju plūsma: bija laiks, kad katru rītu Rīgas stacijā ieslīdēja tā zaļā hidra, es domāju - vilciens, no kura izbira simtiem cilvēku, kas tikai retais bija atbraukuši komandējumā vai kā tūristi. Tas bija šausmīgs eksperiments. Ja padomju sistēma būtu turpinājusies, es domāju, mūsu kā tautas vairs nebūtu.

Toreiz latviešus apdraudēja ieceļotāji, tagad latviešu skaits rūk aizbraucēju un demogrāfiskās situācijas dēļ. Vai tagad nemostaties naktīs to pašu bažu dēļ, kuru kādreiz?

Vai nu lielās dzīves pieredzes dēļ, ko varētu saukt arī par vecumu, vai nu tāpēc, ka esmu par kaut ko nomierinājies, bet man nav tik lielu bažu kā toreiz. Mums ir sava pārvalde, savi likumi, savs prezidents, sava Saeima, savi masu informācijas līdzekļi, savas tiesas - viss tas pats, kas lielākām un varenākām valstīm. Tas liedz trakot. Nav tās bezpalīdzības sajūtas, kas bija toreiz. Atmodas sākumā biju pārlieku gļēvs, lai skaļi atzītu to, ko klusībā zināju, - ka mums ies ļoti grūti. Toties Knuts Skujenieks nebaidījās - viņš ir mūsu izcilākais politologs, kura lielākā augstskola bija septiņi gadi izsūtījumā Mordvijā. Tikai viņš uzdrošinājās Amerikā 90. gadu sākumā trimdas latviešiem uz jautājumu, kā lai palīdz atjaunotajai Latvijai, atbildēt: sāciet vākt naudu nabagmājām. Bez tīri ekonomiskiem apstākļiem, kas, bez šaubām, ir ļoti svarīgi, ir vēl daži. Iestājoties neatkarībai, mēs kļuvām mazliet provinciāli. Pirms tam bija lielā valsts, kas slīcināja mūsu nacionālo pašapziņu, bet vienlaikus tajā bija milzīga garīgā telpa un intelektuālā, garīgā solidaritāte. Atmodai pretī latvieši gāja arī ar Čingiza Aitmatova romāniem, Bellas Ahmaduļinas, Jevgeņija Jevtušenko, Bulata Okudžavas dzeju, Jona Druces lugu iestudējumiem. Lai cik paradoksāli tas skanētu, tas arī bija malks brīvības.

Vai jums šodien pietrūkst šīs garīgās solidaritātes?

Jā, pietrūkst. Es to varu atcerēties ar nostalģiju. Radošās tikšanās, piemēram, ar igauņu un lietuviešu dzejniekiem, notika nepārtraukti. Tomēr es pieļauju, ka kāds jauns literāts izlasīs šo interviju un nodomās: ko tas Peters tur vāvuļo, viņš taču neko nezina! Mēs arī šodien tiekamies ar igauņiem, lietuviešiem un citiem. Tā jau ir. Es ar milzīgu prieku aizgāju uz Tomasam Transtremeram veltīto pasākumu un ar gandarījumu redzēju tajā ļoti daudz jaunu cilvēku. Tā ka varbūt mana nostalģija saistīta arī ar jaunības atmiņām.

Vai starp jaunākajiem dzejniekiem saskatāt kādu savu domubiedru?

Kad es atbraucu no Maskavas, kur man nebija iespēju ļoti rūpīgi sekot tam, kas notiek jaunākajā latviešu literatūrā, es prasīju savam mīļam draugam Mārim Čaklajam, kas tad tagad notiek. Viņš man teica - labus dzejoļus raksta Anna Auziņa. Toreiz viņa bija vēl pavisam maziņa. Man viņa joprojām ļoti patīk, es viņu lasu. Auziņa ir dzejniece, kas neko netamborē, nemēģina būt modē, likties intelektuālāka, nekā ir, - viņa vienkārši ir pamatīga, īsta dzejniece.

Vai kultūras ministram būtu jābūt kultūras menedžerim vai pirmām kārtām radošam kultūras cilvēkam?

Es tikai zinu, ka Māras Zālītes laikā bija nauda Karogam. Ne tikai no valsts, bet arī no sponsoriem. Padomju laikā tikām iemācīti iet un sarunāt, iet un darīt. Tas pats būtu jādara šodien. Nav tādu līderu starp kultūras cilvēkiem, kas to darītu. Savā laikā Džemma Skulme to darīja - gan kā Mākslinieku savienības priekšsēdētāja, gan kā deputāte. Viņa nepadevās. Šodien internetā ņirgājas - ko viņa tur čukst ausī Vosam! Droši vien bija jāčukst. Bet vienlaikus ar sabiedriski politisko darbību bija un ir liela māksliniece. Es varbūt kaut ko nesaprotu - mākslinieku mums ir ļoti daudz, talantu arī, bet menedžerus lielā mērogā nemana. Nav nacionāla mēroga kultūras menedžeru. Ne vienmēr viņiem jābūt māksliniekiem.

Diezgan aktuāla ir pozīcija, ka katrs kopjam un sargājam personisko cietoksni, neskatāmies TV un mēģinām izaudzēt personisko laimi. Vai šobrīd kaut kas ir mainījies?

Tā ir tāda strauja tuvošanās pārtikušajai Rietumu mietpilsonībai. Ir Rietumos pilsoniski ļoti aktīvi cilvēki, bet tā mietpilsonības daļa ir ļoti aprobežota sevī. Kad Rietumu cilvēki manos aktīvajos gados uzdeva man jautājumus, man šķita, ka viņi nav neko nedz lasījuši, nedz redzējuši, nedz dzirdējuši. Tas, par ko vaicājat, ir tipiska mietpilsoņu reakcija. Tiesa, Rietumos pilsonība ir senāka, dziļāka, ar dziļākām kultūras tradīcijām.

Bet varbūt šāda nostāja ir pareiza? Dzird jau arī, ka radošajiem nav ko līst politikā, ka labāk nodarboties ar mākslu.

Tas ir ļoti individuāli. Ir tādi kā Džemma Skulme, taču visos laikos bijuši arī mākslinieki, kas norobežojušies no visa pārējā, bet radījuši tādus mākslas darbus, kas patiesībā ir tas milzīgais sabiedriskais ieguldījums.

Vai pašam nav žēl tā laika, kuru bijāt Maskavā vēstnieks? Varbūt neviens viens dzejoļu krājums palika neuzrakstīts.

Tobrīd nemaz nebija žēl. Tas bija tāds laiks, es biju klāt tādās sarunās, tik svarīgās Latvijai, iepazinos ar tādiem politiķiem - Jeļcinu, Gorbačovu, rietumvalstu diplomātiem! Man vairāk žēl tā aritmētiskā laika, ko veltīju Rakstnieku savienības vēsturiskā plēnuma organizēšanā. Maniem mirušajiem kolēģiem ir vairāk grāmatu nekā man dzīvam esam. Bet Dievs dara labu, ko darīdams. Bija emocionālais pacēlums, gandarījums par nozīmīgām lietām. Esmu darījis, ko varēju izdarīt, un palīdzējis cilvēkiem. Par to biju priecīgs.

Kā bijušais vēstnieks Krievijā ne reizi vien esat kritizējis to, kā pašlaik veidojas attiecības ar šo valsti.

Man bija tā laime, veiksme, griba tikties ar daudziem krieviem - intelektuāļiem, diplomātiem, vienkāršiem cilvēkiem. Man ir izteikuši kritiku un oficiālo protestu, bet aiz kabineta durvīm pauduši atbalstu un simpātijas. Esmu jau teicis, ka augsta līmeņa Krievijas valstsvīri teikuši, ka nelūdz neko vairāk kā vienu labu vārdu, ko likt pretim viņu niknajai opozīcijai. Tā tauta ir tik liela, ka viņas sirdī ir vieta arī tirānam, nostalģijai pēc PSRS, Staļina vai cara tētiņa, gan arī revolucionārām kaislībām, demokrātijai. Krievijas sirdī vieta ir visiem.

Latviešu un krievu valoda. Divkopienu sabiedrība. Ko ar to iesākt?

Kādreiz es domāju, ka man ir viedoklis, bet tagad šķiet, ka īsti nav. Dzīvē es nejūtu nekādu konfliktu. Man vēl nesen - pirms šīs parakstīšanās par referendumu - likās, ka īstenībā viss ir kārtībā. Man likās, ka tas krievu un latviešu konflikts pieder partijām, Saeimai un žurnālistiem. Taču, kad uzzināju, cik cilvēku ir parakstījušies par krievu valodu kā otru valsts valodu… Tad atkal jājūk prātā! Man nav šaubu, ka latviešu valoda nevarētu izdzīvot, nebūdama vienīgā.

Tomēr es joprojām domāju, ka šis konflikts ir pārspīlēts un izdomāts. Es neticu, ka šeit dzīvojošie krievvalodīgie gribētu, lai Latvija zaudē neatkarību. Latviešu mediji dažkārt tādās padomju tradīcijās propagandē vienu konjunktūru.

Vai jums liekas, ka nepieciešama lielāka iecietība, piemēram, attiecībā uz 9. maiju?

Kad es kā Maskavas vēstnieks braucu uz Narofominsku, kur apglabāti tūkstošiem latviešu, kas aizstāvējuši Maskavu Otrajā pasaules karā, es pārliecinājos, ka tad, kad tantīte iet uz tiem ar zilu žodziņu apjoztajiem kapiem, viņa nemaršē parādes solī, velkot aiz sevis stratēģiskās raķetes. Viņa nāk ar puķīti, noraudas, noskaita lūgšanu, krustās. Viņa domā par to zaldātu, kas ir kritis - gan no vācu lodēm, gan no soda vienības lodēm, kas šāva mugurā. Tas pats arī pie mums. Tā nav spēka demonstrēšana, ja to nepārvērš politiskā akcijā. Aiztikt 9. maiju mums ir bezcerīgi. Tagad teikšu kā dzejnieks, nevis bijušais vēstnieks - manā uztverē tie ir kā reliģiski svētki. Bībelē to nav, bet, ja kādreiz varētu iznākt tāda atsevišķa krievu Bībele, tie noteikti tur tiktu ierakstīti.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Bez nosaukuma

Vairāk nekā 20 grāmatu latviešu un krievu valodā autors
Bijis laikraksta Cīņa žurnālists, žurnāla Zvaigzne Literārās nodaļas vadītājs, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs
1991-1992 - LR valdības pilnvarotais pārstāvis Maskavā, 1992-1997 - LR ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Latvijas Universitātes goda biedrs; saņēmis III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Dānijas Karoga ordeni, Sv. Marka ordeņa kavalieris

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja