Rainis es neesmu, bet zem rindām "Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada, / No tevis atšķelsies pēc drauga draugs" varu parakstīties, – tā savas pēdējo gadu izjūtas esot raksturojis dzejnieks Jānis Peters kādā no reizēm, kad bija iegriezies Dienas sludinājumu redakcijā publicēt līdzjūtību. Un beidzamajā tāda nāciena reizē noteicis, ka nu viņam visi draugi jau viņsaulē, tikai Pauls palicis.
27. janvārī dzejnieks devās mūžībā, tur pie saviem draugiem, spalvas un arī likteņa brāļiem Ojāra Vācieša, Vitauta Ļūdēna, Imanta Auziņa, Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā… Un daudziem citiem – sava mūža aktīvākajā posmā Peters labi pazina, šķiet, vai visas Padomju Savienības rakstniekus un citus radošās inteliģences lielos vārdus. Šajā saulē viņš nemirstību ir nodrošinājis, kamēr vien pastāvēs tas, kam Peters ir veltījis savus dzejoļus un dziesmu vārdus, – latviešu tauta. Pirmām kārtām jau dziesmu vārdus. Pat tiem, kas pagājušā gadsimta 70. gados bija nevis paulisti, bet imkisti, proti, Imanta Kalniņa komponēto dziesmu fani, vienmēr ir bijis arī pa kādai ļoti mīļai Raimonda Paula dziesmai ar Petera vārdiem no tām vairāk nekā 400 dziesmām, kas abu tandēmā tapušas, – vai tā būtu Mēmā dziesma vai Zilā, vai Rudens ogle, vai Kurzeme, vai Manai dzimtenei ar visu tajā prognozēto asins lietu, kas vienubrīd šķita tik droši aizgājis pagātnē, ka tematiski vairs neder Dziesmu svētku repertuāram, bet nu atkal ir kļuvis ļoti aktuāls. Turklāt to daudzo komponistu skaitā, kas rakstījuši dziesmas ar Petera vārdiem, ir arī Imants Kalniņš. Pagājušajā gadā izdevniecība Jumava izlaida Petera dziesmu vārdu grāmatu Sanāciet, sadziediet, sasadancojiet.
Arī politikas un diplomātijas vēsturnieki, visupirms trešās atmodas periodu, Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku pētot, nevarēs apiet Petera lomu un ieguldījumu. "Vismaz mana paaudze noteikti ir stāvējusi uz pleciem tādam Atlantam kā Jānis Peters," – saka Latvijas Tautas frontes (LTF) pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Tiem, kas rakstīs Petera biogrāfiju, materiāla būs milzum daudz. Tomēr, lai cik ļoti Peters nebūtu no malas šķitis tajā vidē un funkcijās kā omulīga zivs ūdenī jūtamies un labāk par daudziem citiem orientējamies, tas nebija iespējams, neupurējot dzejai nepieciešamo dvēseles enerģiju, bet viņš pats nepārprotami visu mūžu sevi apzinājās visupirms kā dzejnieku.
NO LIEPĀJAS LĪDZ ZILUPEI
Dzeju Peters esot rakstījis, cik sevi atceras. Dzimis 1939. gada 30. jūnijā un audzis ģimenē, kur bija cieņā Latvijas sociāldemokrātija un grāmatas, mazais Jānītis lasīja visu – gan labas grāmatas, gan sliktus pēckara latviešu padomju dzejoļus un sākumā mēģinājis rakstīt tāpat. Kā pats teicis, tādus dzejoļus viņš rakstījis diezgan ilgi, vēl tad, kad strādājis Liepājas teātrī par skatuves strādnieku un pēc tam Liepājas rajona avīzē Ļeņina Ceļš. Par šiem dzejojumiem jaunais Liepājas censonis dabūjis bargu kritiku no Rakstnieku savienības dzejas konsultantes Mirdzas Ķempes, Liepājā bērnību pavadījušās dzejnieces, bijušās Erika Ādamsona dzīvesbiedres, kura gan bija pievienojusies padomju varas slavinātāju pulkam, bet nebija zaudējusi spēju atšķirt labu dzeju no sliktas, turklāt no sirds rūpējās par jaunu dzejnieku izaugsmi un visādi viņus atbalstīja.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!