Krāšņa kā magone, spoža kā skatuves prožektora stars, reibinoša kā lilijas smarža – tik daudzkrāsaina un iespējām bagāta ir Ilonas Bageles balss, kas ļauj viņai jau desmit gadu atveidot operas varones Latvijas Nacionālajā operā, dziedāt mūziklos, brīvi mesties džeza peldējumā vai karsti izstarot mīlestību Astora Pjacollas tango programmā Cantando y amando, kas novērtēta ar Lielo mūzikas balvu. Tikpat daudzkrāsaina būs Ilonas Bageles 40 gadu jubilejas benefice Mana dzīve – mūzika, kurā dziedātāja priecēs gan ar vienkāršām latgaliešu dziesmām, gan populārām latviešu un pasaules komponistu melodijām tango, džezu, un, protams, arī pazīstamām operārijām un duetiem, uzstājoties kopā ar lielajā mūzikas dažādībā sastaptajiem skatuves partneriem.
Četrdesmitā jubileja ir laba motivācija jubilejas beneficei, radošās ražas svētkiem?
Mana dzimšanas diena jau sen ir pagājusi, un es arī negribēju to saukt par jubilejas koncertu. Bet tā sanāca – benefice. Vienkārši būs skaists koncerts, un viss.
Vismaz krāšņi un priecīgi nosvinēji?
Nenosvinēju. Četrdesmit gadu dzimšanas dienu negribēju sevišķi svinēt. Tā pagāja klusītiņām. Man tajā dienā, tieši 22. septembrī, bija izrāde Mūzikas skaņas. Visi atnāca mani apsveikt, tas bija forši un skaisti. Pēc tam es braucu mājās. Tomēr četrdesmit gadu ir tāds skaitlis, kad gribas skaistu koncertu ar visiem saviem skatuves partneriem.
Vari atklāt, kā tas iecerēts un notiks?
Tas ir režisora Valda Pavlovska rokās. Pirmā daļa būs vairāk uz klasisko pusi. Tur dziedāšu arī neapoliešu dziesmas un dziesmas no tenora Andreas Bočelli repertuāra. Gan koncerta pirmajā, gan otrajā daļā būs viss repertuārs, ko kādreiz esmu dziedājusi – un tieši kopā ar skatuves partneriem, ar kuriem būšu atkal kopā. Piemēram, ar kontrtenoru Sergeju Jēgeru. Viņa koncertā esmu dziedājusi gan Pjacollas mūziku, gan Zībela romanci no Šarla Guno operas Fausts. Mūsu balsis ir līdzīgas, un arī šoreiz dziedāsim kopā. Uzstājoties kopā ar baritonu Samsonu Izjumovu, fragmenti no Dmitrija Šostakoviča operetes Maskava–Čerjomuški bija mūsu kroņa numurs koncertā Operetes ekspresis pagājušajā sezonā. Būs arī jauns repertuāra skaņdarbs – krievu romance. Ar Andri Ludvigu dziedāsim dziesmas no Bočelli repertuāra, Musica proibita un Funiculi, Funicula. Tas viss būs skaistā pavadījumā. Duetā ar Ingu Pētersonu dziedāsim Time to say Good Bye, ko kopā jau esam atskaņojuši pūtēju orķestra Rīga programmā. Būs arī tāds interesants duets no uzstāšanās pagājušās vasaras muzikālo strūklaku šovā Satikšanās pilsētā, kur Ingus dziedāja tikai videoierakstā.
Tu dziedāji, bet viņš jūsu dueta laikā sēdēja mājās?!
Viņš sēdēja mājās, taču Herstvuda un Kerijas duetā no Raimonda Paula mūzikla Māsa Kerija videoierakstā dziedāja ar mani kopā. Es gan biju uz skatuves. Šoreiz mums būs tā izdevība patiešām dziedāt šo duetu kopā. Koncertā dejos horeogrāfe Ieva Kemlere un Rolands Šteinbergs. Pavadīs pianiste Ilze Ozoliņa, čelliste Inga Sunepa un vijolniece Svetlana Okuņa – ļoti interesants trio. Pēc tam jau spēlēs Raimonda Macata orķestris. Beigās, koncerta otrajā daļā, piebiedrosies maestro Raimonds Pauls. Tad dziedāsim ar Daini Skuteli, Intaru Busuli un Daumantu Kalniņu. Būs skaņdarbi no džeza klasikas un arī veltījums manam vīram Anatolijam Koniševam. (Ģitārists Anatolijs Koniševs pēkšņi šķīrās no dzīves 2010. gada rudenī – aut.).
Viņa vismīļāko dziesmu, Raimonda Paula Ja risuju, nodziedās Intars Busulis, to kopā ar Intaru esam dziedājuši arī koncertos Daugavpilī.
Otrajā daļā skanēs gan dzirdētas, gan sen nedziedātas un jaunas Raimonda Paula dziesmas – viņa čigānu dziesmu ciklu, kurā ir populārā Dāvā, draugs, lakatu man, turpinās trīs dziesmas, kuras nav dzirdētas: Ai, čigān, ceļiniek!, Šūpļa dziesmu un Krogā ar Jāņa Petera dzeju nekad vēl nebiju dzirdējusi. Bet es nezinu, vai drīkstu visu stāstīt!
Vai arī tad, kad dziedi džezu vai populāras dziesmas, uzstājies ar Raimondu Paulu vai muzikālo strūklaku šovos, tu paliec operdziedātāja?
Es vienmēr un visur jūtos operdziedātāja. Visam pamatā ir klasiskā skola. Arī džezu vai estrādes mūziku nevar nodziedāt pareizi, labi un skaisti bez klasiskās skolas, bez saknēm. Strādājot ar savu diapazonu, es zinu, cik augstu varu nodziedāt estrādes vai džeza manierē. Man arī ir zināma robeža, kurā varu pāriet tikai uz klasisko manieri, uz galvas rezonatoru. Tas ir mans pluss, jo diapazons ir diezgan liels.
Iznāk, ka klasiskā skola ir savveida viltība, kas ļauj iet pāri robežām?
Tieši tā! Es pat varu pateikt, pie kuras skaņas es apstātos! Augšā tā būtu otrās oktāvas re vai mi. Taču, miksējot klasisko skolu un estrādi, diezgan daudz iegūstu. Dažus skaņdarbus dziedu zemā tesitūrā. Interesants ir darbs ar mikrofonu. Te varu izpausties: dziedāt gan tā, gan tā. Ja ir liels lēciens uz augšu, paņemu ar klasisko skolu.
Operā dzied bez skaņas pastiprinājuma, tāpēc daudzus opersolistus mulsina mikrofons. Mikrofons ir tavs draugs vai ienaidnieks?
Tas ir mans draugs. It sevišķi šādās – džeza, mūziklu, estrādes – programmās, izrādēs, uzstājoties brīvdabā vai lielās zālēs. Es labi jūtu mikrofonu. Pieredze, kāda man dzīvē bijusi pirms operas, man ir ļoti palīdzējusi. Kolēģi, ar kuriem uzstājos kopā, man ir jautājuši: kā tagad rīkoties ar mikrofonu? Es varu palīdzēt, jo labi zinu šo specifiku. Tomēr būtībā viss ir jādara skaņu režisoram pie pults – lai neforsētu skaņu un izlīdzsvarotu skaļumu. Kāpjot uz skatuves, nododu sevi skaņu režisora un viņa profesionālisma rokās.
Pēc tam nerodas vēlme vienkārši iekaustīt skaņu režisoru?
Dažreiz gribas. Nu, vismaz pateikt stingrāku vārdu, jo dažreiz liekas: vai tad cilvēks tiešām nedzird ar ausīm?! Raimonds Pauls man stāstīja par kādu mūsu dziedātāju, kura vienmēr pēc koncerta gājusi runāt ar skaņu režisoru. Skaņu režisoriem varbūt nav skolas, viņi strādā vairāk ar intuīciju. Labi, ka tagad Mūzikas akadēmijā jau māca šo profesiju.
Raimonds Pauls savulaik atzinies, ka tavā personā pirmoreiz sastapis operdziedātāju, kura dzied džezu. Spilgti aizsāktā sadarbība turpinās?
Ik pa laikam ir kopīgi darbi, koncerti. Īpaši interesants bija mūsu koncertbrauciens uz festivālu Vitebskā: mēs uzstājāmies divatā. Blices nebija. Viņš bija pie klavierēm, bet es gan dziedāju, gan lasīju dzeju un stāstīju par dziesmām un mūziklu skaņdarbiem, kuras izpildīju. Mūsu programmai bija liela piekrišana. Tad maestro aizbrauca prom, bet es vēl paliku, jo man bija jāstrādā konkursa žūrijā. Cilvēki uz ielas man nāca klāt un teica pateicības vārdus par koncertu. Reiz pēc kārtējā koncerta mums abiem ar vīru ļoti gribējās ēst, bet bija jau vēls vakars. Iegājām krogā, bet to jau slēdza. Tad mūs ieraudzīja kroga direktore: ak, es biju jūsu koncertā, tas bija tik skaisti! Mums uzklāja galdu, un visi kopā baudījām brīnišķīgas, sirsnīgas vakariņas.
Joprojām savu dzīvi un darbu dali starp Daugavpili un Rīgu?
Joprojām. Līdztekus darbam Operā Rīgā strādāju Daugavpils Universitātē. Esmu asociētā profesore, un man ir sava vokālā klase. Man ir liels prieks, ka mani studenti jau ir ņēmuši savās rokās visu Daugavpils kultūras dzīvi. Tikko notiek kādi pasākumi vai pilsētas svētki, visur piedalās mani studenti. Daugavpilī jau otro gadu strādā Latgales džeza klubs, kuru vada mana studente Inna Kraļika. Mani bērni (tā Ilona Bagele sauc savus audzēkņus – aut.) cenšas dziedāt ne tikai klasisko mūziku, bet arī organizē savus ansambļus, mums ir arī gospeļu koris. Studenti organizē konkursu manā aizgādībā. Pirmajā konkursā šogad piedalījās ļoti daudz talantīgu bērnu un jauniešu ne tikai no Daugavpils. Bija arī meistarklase, ko es vadīju, un bērni rādīja savas programmas. Notiek daudz koncertu. Piemēram, tikko koncertā Latviešu kultūras centrā muzicēt kopā ar mani un mūsu Operas solistiem Rihardu Mačanovski un Olgu Jakovļevu, kura šogad pie manis pabeidza maģistrantūru, atbrauca Grācā dzīvojošais pianists Māris Skuja. Pirmdienas vakarā bija klausītāju pilna zāle! Šis koncerts bija mūsu veltījums Latvijas Nacionālā baleta solista Alekseja Avečkina piemiņai.
No malas vienmēr šķitis, ka opera un balets ir kā divas dažādas republikas Baltajā namā. Tā tomēr nav?
Kontakts ar baletu man bija caur Alekseju Avečkinu. Viņš bija liels mūzikas mīļotājs un pazinējs, varēja arī dot vērtīgus padomus. Viņš nāca uz visiem koncertiem. Kad gatavojos Kurta Veila mūzikas koncertam, tieši viņš man iedeva viņa mūzikas diskus. Viņam bija vislielākā mūzikas kolekcija. Kopā ar baletu man bija horeogrāfa Kšištofa Pastora autorvakars, kurā nodziedāju Kurtu Veilu un pēc kura man radās ideja par pilnu Veila mūzikas programmu. Šī ideja mani nav pametusi līdz šai dienai. Pirms astoņiem gadiem viņa dziesmām veltīju vienu koncerta daļu, bet otrajā dziedāju krievu romances. Tas bija mans pirmais solokoncerts.
Kādās jaunās lomās tevi redzēsim šosezon Operā?
Gatavojos trim jaunām lomām trīs jauniestudējumos – Klaričes lomai S. Prokofjeva operā Trīs apelsīni, Marselīnas lomai V. A. Mocarta Figaro kāzās un Azučenai Džuzepes Verdi Trubadūrā. Pēdējā man būs ļoti liels pārbaudījums. Ļoti daudz jāstrādā. Tas ir ļoti kolorīts, ļoti sulīgs, liktenīgs tēls un diezgan smaga mecosoprāna partija.
Sirdij tuvākas ir karstasinīgās, greizsirdīgās, liktenīgās bestijas, silti mātišķā mīlestībā rāmi starojošās būtnes vai komiski personāži?
Šajā ziņā man nav īpašu prioritāšu. Man patīk spēlēt pilnīgi visu. Katrai lomai man ir sava pieeja, uz katru īpaši noskaņojos pirms izrādes. Man patīk atveidot gan auklītes, gan vieglas uzvedības sievietes, gan liktenīgās sievietes. Ar lielāko prieku dziedātu arī kādu operetes lomu. Vienkārši iejūtos katrā tēlā no augšas līdz apakšai un tad eju uz skatuves.
Kas ir nepieciešams, lai pilnībā ieietu tēlā?
Man ir vajadzīgs tās dienas rīts un visa diena, lai iekšēji pārskaņotos. Vajag mazliet miera, kā tagad man ir ļoti maz. Noskaņoties, iejusties.
Ir kāda vieta, kur tevi var pastāvīgi dzirdēt džezā?
Nē. Tagad tādas pastāvīgas vietas vairāk nav. Pēc vīra aiziešanas mūžībā vairs gandrīz nestrādāju ar grupu, ar kuru agrāk muzicējām.
Kā reāli tiec galā ar sava darba un dzīves nemitīgo skrējienu pāri visai Latvijai?
Man ļoti palīdz mana mamma un draugs Valērijs, kurš tagad ir man līdzās. Mēs cenšamies sakārtot nedēļu tā, lai visiem būtu ērti un labi. Mans dēls Māris skolā iet Daugavpilī. Lai mamma varētu mazliet atpūsties no darba un pēc tam paņemt Māri pie sevis. Ja man gadās brīvdienas, braucu mājās. Tad kopā aizejam uz baseinu, aizbraucam uz vasarnīcu, vienkārši pastaigājam pa parku vai aizejam paēst pusdienas uz kādu skaistu vietu.
Mans draugs Valērijs strādā privātā uzņēmumā, un ar mūziku viņam nav nekāda sakara. Viņš ir vienkārši labs cilvēks, kurš mani saprot, kurš man tagad ir līdzās un palīdz. Viņš ir no vecticībnieku kopienas, tāpat kā bija mans vīrs. Visa viņa dzimta paaudžu paaudzēs ir no Daugavpils puses, viņi tur dzīvojuši jau sen.
Cilvēki tevi slavē par to, ka tev ir ļoti labas attiecības ar vīramātēm. Daudzskaitlī?
Iznāca tā, ka mans pirmais vīrs, ar kuru kopā nodzīvojām tikai gadu, aizbrauca uz Kanādu, kur dzīvo ar savu jauno ģimeni, bet viņa vecāki palika Daugavpilī. Mēs dzīvojam vienā mājā un visus šos padsmit gadus visu laiku esam kopā gan godos, gan raizēs un rūpēs. Mūsu attiecības ir ļoti tuvas un sirsnīgas kā kopīgā ģimenē. Viņi mani apsveica otrajās kāzās un bija pirmie, kuri atbrauca apraudzīt mazo Māri. Viņiem bija arī ļoti labas attiecības ar manu otro vīru. Mums viss ir kopā. Tagad mana otrā vīra māmiņa ir palikusi viena pati. Mēs ar draugu bieži braucam pie viņas ciemos un vienmēr sazināmies. Ja ko vajag – palīdzam. Mana drauga mamma arī tagad pārdzīvo par mani un mums visiem. Kad draugs paliek Daugavpilī viens ar manu dēlu, viņa mamma cenšas palīdzēt: varbūt uzcept pankūciņas? Tūlīt arī mana otrā vīra māmiņa piezvana: ko jums garšīgu pagatavot? Un pirmā vīra māte tajā pašā mājā – jūs tur vieni sēžat, mēs jums kotletītes tūlīt atnesīsim! Zinu, ka no visām pusēm vienmēr būs palīdzība.
Tā ir īpašā Latgales cilvēku sirsnība?
Noteikti arī tas, taču domāju, ka daudz atkarīgs arī no manis – kā es to visu uztveru. Mana vecmāmiņa man vienmēr ir teikusi: jo bērnam lielāka ģimene, jo labāk! Kad mums ar Anatoliju piedzima bērniņš, mūs apsveikt bija atnākusi viņa pirmā sieva kopā ar Māra vecāko brāli, kurš piedzima viņas un mana vīra laulībā.
Kas ir tavas profesijas ēnas puses, kas paliek pēc ovācijām?
Man noteikti tā ir pārslogotība. Es gribētu nodoties kādai vienai lietai – tikai dziedāt – un atdoties tam ar visu sirdi un dvēseli. Taču vajag arī nopelnīt, jo mūsu darbs ir ne visai adekvāti atalgots. Nākas darīt dažādus darbus. Es visu daru ar prieku. Man ļoti patīk arī pedagoģiskais darbs universitātē. Tomēr domāju, ka operas solistes darbs varētu būt adekvātāk atalgots, lai tam varētu nodoties pilnībā. Tad nebūtu stresa un jautājumu: kāpēc tu nepaspēj šo un nepaspēj to? Tāpēc, ka tu vienkārši nepaspēj, jo ir jāskraida, jāstrādā vēl.
Mēs visi te, Latvijā, dzīvojam nenormālā ritmā, vai ne?
Tas ir izdegšanas ritms. Paziņas no ārzemēm man saka: tā nedzīvo, tik trakā ritmā tas nav iespējams. Tāpēc mūsu cilvēki tik ātri aiziet – nodzīvo līdz piecdesmit gadiem un sabrūk, nomirst. Viss. Tāpēc, ka tu esi izdedzis. Nevari mierīgi, kārtīgi un pamatīgi darīt savu darbu. Es negribu braukt prom uz ārzemēm. Es gribu strādāt šeit un pilnībā nodoties vienai lietai. Bet es to nevaru atļauties darīt. Domāju, ka tā nav tikai Operas mākslinieku vai tikai mūziķu problēma. Neadekvātais darba atalgojums ir visas Latvijas problēma. Tu atskrien mājās tikai pārnakšņot, nav laika pagatavot foršas pusdienas, pabūt ar bērniem vai uzkopt māju. Bet, kad beidzot ir kāds brīvs brīdis, tu esi tik noguris, ka vienkārši liecies gulēt. Aktīvai atpūtai vienkārši nav ne laika, ne spēka. Varbūt pati esmu vainīga, ka esmu sevi tā "pārgruzījusi"? Turklāt viss, ko es daru, man ļoti, ļoti patīk, un es gribētu, lai diennaktī būtu nevis 24 stundas, bet vismaz trīsdesmit. Tad es varbūt arī varētu visu paspēt. Atliktu laika vairāk pabūt ar ģimeni, ar dēlu, palīdzēt viņam sagatavot stundas. Taču aizņemtībai ir arī savi plusi: dēls jau ir ļoti patstāvīgs. Viņš vienmēr par mani rūpējas, piezvana: mammu, kā tev iet?
Kā izkuģo cauri leģendārajām Operas intrigām?
Nav tur nekādu intrigu. Tā tikai no malas izklausās un liekas. Es, piemēram, neko tādu nejūtu. Mēs savā starpā ļoti labi komunicējam, draudzējamies un palīdzam cits citam. Ja vajag "izručīt", to darām.
Kādu notikumu vēl īpaši gaidi šajā rudenī?
Tūlīt pēc jubilejas koncerta sāksies mēģinājumi koncertam Nāc līdzās Ziemassvētkos!, kas notiks jau 9. decembrī. Nāc līdzās koncertos, kuros bērni ar speciālajām vajadzībām dzied un muzicē kopā ar pazīstamiem māksliniekiem, es piedalos jau vismaz četrus gadus. Tā ir mana sirdslieta. Es jau tur esmu kā krustmāmiņa, vasarā strādāju ar šiem bērniem radošajā nometnē, jau esam izvēlējušies repertuāru. Ar vienu no viņiem – Iļju Orlavu – uzstāšos arī savā jubilejas beneficē. Bērniem tas ļoti daudz nozīmē, un cepuri nost viņu vecāku priekšā, kuri ziedo bērniem savu dzīvi un karjeru. Šogad šis koncerts pirmo reizi būs ar simfonisko orķestri Lielajā ģildē, spēlēs Liepājas simfoniskais orķestris. Šajos pasākumos piedalās arī mans dēls, iepriekšējos gados viņš pavadošajā ansamblī sita bungas un spēlēja ksilofonu, uzstājoties kopā ar Gunāru Kalniņu, kurš visos dziesmu aranžējumos ierakstīja zvaniņu partiju. Paralēli turpinu uzstāties Daugavpils teātrī mūziklā Dāmu paradīze, kuram pati arī veidoju muzikālo iestudējumu. Spēcīgs, tiešām foršs gabals krievu valodā, kur spēlē arī latviešu trupas aktieri. Pēc izrādes joprojām ir liels pieprasījums.
Joprojām turpinot klausītājus priecēt ar Astora Pjacollas tango programmu Cantando y amando, pašai neiestājas rutīnas, ražošanas sajūta?
Nē! Ar katru reizi patīk vairāk un vairāk. Mēs, šīs programmas dalībnieki, cits citu saprotam arvien labāk un labāk un kopā jau jūtamies kā viens vesels. Rodas skices arī jaunām programmām. Tango gan tas noteikti vairs nebūs, bet kaut kas taps, jo noteikti kaut ko gribas vēl, vēl, vēl!
Koncerts
Ilonas Bageles jubilejas benefice Mana dzīve – mūzika
Lielajā ģildē 3.XI plkst. 19