Taču pieredze mani ir simtprocentīgi pārliecinājusi, ka visi mani sapņi par ideālo izpildītāju nav ne tuvu talantīgajiem izpildītājiem, ar kuriem pēc tam sastopos," – saka izcilā un atraktīvā Krievijas horeogrāfe, režisore, dejotāja un aktrise Alla Sigalova, kura Rīgā ar Latvijas Nacionālo baletu tikko iestudējusi baletu Otello ar baroka ģēnija Johana Sebastiāna Baha un XX gs. komponistu Jaņa Ksenaka un Aveta Terterjana mūziku. Otello, kurš skatītāju vērtējumam Latvijas Nacionālajā operā tiks nodots izrādēs 18. un 19. oktobrī (plkst. 19) ir horeogrāfes trešais iestudējums ar Latvijas Nacionālajam baletu. Šī ir arī jauna Allas Sigalovas versija par Šekspīra traģēdiju, kurai viņa būtu gatava ziedot vai visu radošo mūžu.Ne tik bieži gadās, ka horeogrāfs vai režisors pēc gadiem jau citā skatījumā atgriežas pie tēmas, kurā reiz jau izpaudies. Bet tieši šāds ir jūsu baleta Otello gadījums!Tas bija pavisam dīvaini. Kad pagājušajā gadā satiku Andreju Žagaru, viņš aicināja atkal veidot iestudējumu operā. Bet ko? Man nebija ideju, ko uzreiz piedāvāt. "Zini, kaut ko tādu, kur daudz spēcīgu kaislību. Varbūt Otello?" Teicu, ka esmu jau reiz veidojusi baletu Otello, tas bija vairāk nekā pirms 20 gadiem manā neatkarīgajā teātrī Ņezavisimaja truppa. Visdīvainākais, ka manī visu laiku gruzdēja vēlēšanās iestudēt Otello, Žagars vienkārši trāpīja desmitniekā. Uzreiz piekritu.Kas mudināja pievērsties Šekspīra traģēdijai toreiz, 1990. gadā, ar Džuzepes Verdi operas Otello mūziku? Toreiz vārījās kaislības. Iestudējums bija mana atbilde vīrietim par kājām samīdītu mīlestību. Man vajadzēja izteikties, izrunāties, un es to izdarīju tādā veidā. Sākumā izrādi man vajadzēja kā savu pārdzīvojumu īstenojumu, taču radīt bija tik aizraujoši, ka par to pat aizmirsu. Izdevās lieliska izrāde. Bet es toreiz caur to neatbrīvojos. Tā nenotiek, jo tikai vēl vairāk iegrimsti kaislību mudžeklī. Taču radīšana vienmēr ir liels prieks. Tas ir, kā dzemdējot bērnu. Varbūt banāls salīdzinājums, taču precīzs: tu caur sāpēm nonāc pie vislielākās laimes. Pārvarot lielas emocionālās un fiziskās grūtības un caur spriedzi nonāc pie sev ļoti būtiska rezultāta. Viņš saprata?Visu saprata! Jūs esat stipra sieviete!
Jā, stipra. Bet neciešu, ja tā saka par sievieti. Tā jau ir klišeja. Tikai atver žurnālu vai ieslēdz radio: "Mēs šodien runāsim par stipru sievieti." Dievs pasargi! Es negribu būt stipra sieviete. Es apzinos, ka esmu ļoti ievainojama un vāja, un tieši tas mani spiež cīnīties ar savu ievainojamību.
Sargājat sevi?
Es sevi nesargāju. Atcerieties slaveno Dāvida Samoilova dzeju: ka nedrīkst sargāties, nedrīkst sargāties! Citādi dzīve nebūs pilnvērtīga. Man ir svarīgi dzīvot mīlestībā. Ļoti daudzi cilvēki mani mīl, un tas man sniedz ļoti būtisku laimīgas dzīves izjūtu. Taču mana dzīve nav vienkārša. Daudziem gan liekas, ka esmu likteņa lutekle, kas lidinās no vienas veiksmes uz otru. Nu, lai tā domā, ja vēlas.
Kas ir laime?
Man tā ir pilnasinīga lielā dzīve, kuru dzīvoju. Lieli svētki ir tikšanās ar talantīgiem cilvēkiem.
Tādus sev atklājāt arī tagad Rīgā?
Tāds ir Seržs Derošs (viens no abiem Otello atveidotājiem) un jaunie Latvijas Nacionālā baleta mākslinieki: Ieva Rācene, Alise Prudāne (Dezdemonas lomā), Evelīna Godunova (Emīlija) Es apbrīnoju Andri Pudānu (viņš atveidos Jago) – tik pārsteidzošs dejotājs, aktieris, dziļa, smalka un daudzšķautņaina personība. Viņa sarežģītība mani valdzina.
Šķiet, Jago ir īpašā jūsu uzmanības fokusā? Kāpēc?
Manuprāt, viņš ir talantīgs cilvēks un viņu vadīja jūtas. Lieliskas jūtas.
Skaudība? Nenovīdība?
Skaudība ir šausmīgas jūtas. Tā sagrauj visu. Mani neinteresē negatīvas jūtas. Mani interesē tikai pozitīvas, dzīvi apliecinošas jūtas, un par tām stāstu savā izrādē. Šis ir mans – nedaudz atšķirīgs – stāsts par Šekspīra traģēdijas tēmu.
Otello ir jau jūsu trešais iestudējums LNO. Pēc baletiem Dzeltenais tango (1997) un Bolero (2000) Rīga jums ir īpaša vieta?
Es braucu, jo mani šurp velk. Man šeit ir labi. Šeit ir tāda gaisotne, kas man ir absolūti komfortabla un tuva. Tāpēc man gribas šeit atbraukt.
Kas šo gaisotni veido?
Cilvēki. Vietu veido cilvēki. Par laimi, te ir daudz cilvēku, kurus es vienkārši ļoti mīlu un cienu. Galvenokārt tie ir teātra cilvēki. Bet arī vienkārši cilvēki.
Ir arī vietas, kurās nejūtaties labi un nevēlētos atgriezties?
Jā, protams. Tādu ir ļoti daudz.
Ir gadījies tādās strādāt?
Teātris ir pavisam kas cits, jo tā ir īpaša vieta, kurā vienmēr ir labi. Teātrī nemēdz būt slikti. Toties pilsētas… Ir tādas, kurp es negribētu doties vēlreiz. Bet es nevienu negribu nosaukt, jo negribu aizvainot.
Piemēram, atzīties, ka nepatīk Ņujorka?
Ņujorku es dievinu. Katrā pilsētā dzīvo cilvēki: kāds ir laimīgs, kāds ne. Varbūt tā ir tikai mana problēma, ja kādā pilsētā nejūtos labi.
Kādai jābūt pilsētai vai zemei, lai jums patiktu?
Lai tā būtu līdzīga senajām vācu pilsētām. Es ļoti mīlu Vāciju un Austriju. Lai gan mīlu arī Itāliju un itāļu atraisītību. Es to nevaru izskaidrot, šī sajūta rodas intuitīvi. Kāpēc man patīk būt Latvijā, to gan varu pateikt. Man šeit izauguši bērni, es šeit daudzus gadus esmu bijusi laimīga un tāda te jūtos patlaban. Tagad, kad beidzas mans darbs operā, izejot no mājām sev saku, ka šis bijis laimīgs periods manā dzīvē. Ikdienas radošais darbs iestudējumā operā un uzturēšanās Rīgā no jūlija beigām līdz septembra vidum man ir bijis ļoti laimīgs laiks.
Zinu, ka tikko lidostā sagaidījāt dēlu.
Man ir divi bērni – meita un dēls. Meita Anna Poļitkovska ir dizainere, būvē mājas, veido interjerus. Viņa dzīvo Maskavā, ir ļoti nopietna un apburoša, ar veiksmīgu karjeru. Dēls Mihails Kozaks vēl mācās skolā ASV.
Horeogrāfijas vai teātra skolā?
Nē. Viņš labi raksta un vēlas savu darbu saistīt ar televīziju un kino. Varbūt paliks Amerikā, varbūt atgriezīsies Krievijā.
Jums pašai nekad, arī pirmajos ceļojumos aiz padomju režīma dzelzs priekškara nekārojās palikt Rietumos? Tas bija laiks, kad Krieviju un PSRS atstāja daudzi ievērojami mākslinieki.
Nekad nav bijis tādas domas. Es vienmēr atgriezos. Piedāvāja, bet teicu – nē. Mums ar vīru (ievērojamais Krievijas aktieris un režisors Romāns Kozaks, kurš aizgāja mūžībā 52 gadu vecumā 2010. gadā – red.) vairākas reizes bija izvēle palikt vai atgriezties. Mēs braucām mājās.
Dzimtenes patriotisma vārdā? Tagad daudzi izvairās par to skaļi runāt, kaunas izskatīties banāli, vecmodīgi.
Tas nemaz nav banāli! Patriotisms ir skaistas, lieliskas, diženas, dārgas un vērtīgas jūtas. Tām noteikti jābūt katrā cilvēkā. Tikai nedrīkst pārkāpt zināmas robežas, šo jūtu piepildījumam jābūt civilizētam.
Jūs minējāt Itāliju. Tieši tur jūs radošā kopdarbā tikāties ar mūsu teātra starptautisko "zīmolu" – režisoru Alvi Hermani?
Mēs satikāmies un iepazināmies nevis Itālijā, bet Krievijā, kad viņš veidoja izrādi Nāciju teātrī. Es arī tieši tobrīd gatavoju iestudējumu tajā pašā teātrī. Reti gadās, ka eju klāt svešam cilvēkam, bet šoreiz tā notika. Mums uzreiz izveidojās silts kontakts. Viņš piedāvāja kopā Itālijā iestudēt Vilkumuižas jaunkundzes pēc poļu rakstnieka Jaroslava Ivaškeviča stāsta. Tas bija mūsu pirmais kopdarbs un nebūs pēdējais. Jau strādājam pie Leoša Janāčeka operas Jenūfa, kuru pēc gada iestudēsim Beļģijā. Es kopā ar viņu jūtos ļoti labi gan cilvēciski, gan profesionāli. Viņš ir lielisks, jūtīgs, smalks. Man viņš ir savējais.
Hermanis mēdz būt neērts, teikt nepatīkamas lietas, provocēt. Reiz Vīnes pilsētas teātrī pat padzina no lugas Tālā zeme aktieru sastāva zvaigzni Klausu Mariju Brandaueru.
Acīmredzot tas bija nepieciešams darbam. Alvis ir cilvēks, kurš ir ļoti orientēts uz rezultātu.
Jūs arī? Otello atveidotājs jūsu jauniestudējumā viessolists Seržs Derošs jūs pat salīdzinājis ar tīģeri krātiņā. Uz mērķi ejat kā plēsoņa?
Mans uzdevums ir izveidot labu izrādi. Nekas cits nav būtisks.
Esat nežēlīga pret dejotājiem, kuri ir jūsu varā?
Es pret viņiem izturos tik iejūtīgi, ar tādu sapratni. Žēloju, kad viņi ir noguruši. Pati būdama aktrise un dejotāja, es labi saprotu šo darbu un tā grūtumu un to ļoti cienu un augstu vērtēju.
Bija ļoti sāpīgi, kad 19 gadu vecumā, tikko beigusi slaveno Vaganovas baletskolu, pēc traumas sapratāt, ka nebūsiet klasiskā baleta prīma, nedejosiet Gulbi?
Man laimējās, ka tā notika. Citādi mana dzīve nebūtu tik interesanta, bagāta un piepildīta, kāda tā ir tagad. Dievs zināja, ko dara.
Jums ir par šauru ierasto žanru rāmī? Nabaga Liza, (pēc Nikolaja Karamzina stāsta un ar Leonīda Desjatņikova mūziku) galvenos varoņus atveido dejotājs un dramatiskā aktrise, bet – neverbāli. Turklāt Desjatņikova kameroperu esat pārtulkojusi baletā ar visām ārijām.
Tas nekādā ziņā nav operas tulkojums baletā! Tā ir horeogrāfiska izrāde. Mans personiskais radošais skatījums uz šo stāstu.
Ko jums nozīmē mūzika?
Mūzika ir galvenais iedvesmotājs, galvenais impulss un kamertonis. Tas, kas mani dzīvē vada. Ja nav mūzikas, es nevaru fantazēt.
Ko klausāties vienkārši tāpat?
Es klausos klusumu. Tas man ir visdārgākais. Jo es tik daudz strādāju ar mūziku, ka iespēja pabūt klusumā man ir ļoti liela vērtība.
Kas visvairāk iedvesmojis sadarbībā ar pasaules lielajām mūzikas zvaigznēm – čellistu Mstislavu Rostropoviču, vijolnieku Gidonu Krēmeru, par kuru pat veidojāt filmu?
Par katru no dižajiem mūziķiem varētu stāstīt ļoti daudz, un vēl daudz vairāk paliks apslēpts manā dvēselē un atmiņās, jo katra šī tikšanās man ir ļoti dārga. Viņi visi dzīvo manī, un esmu viņiem pateicīga par to, ko viņi man ir devuši. Viņi mani ir veidojuši. Īpaša vieta manā dzīvē ir Gidonam Krēmeram. Viņš ir mans orientieris profesijā, ideāls. Pasaules uzskatā, mākslas izpratnē viņš man ir ļoti būtisks cilvēks.
Viņš ir arī viens no jūsu tuvākajiem draugiem?
Nē. Tā es nevaru teikt. Bet ir cilvēki, kuri ir kas daudz vairāk nekā draugi. Esmu visu laiku ar viņu pastāvīgā kontaktā, tikai viņš to nezina. Mūsu pirmā radošā sadarbība bija Dzeltenais tango (1997) Latvijas Nacionālajā operā.
Esat valdonīga?
Tā ir nepieciešama manas profesijas daļa. Bez tās es nevarētu darīt savu darbu.
Bet privātajā dzīvē?
Kāpēc gan tādai vajadzētu būt dzīvē? Tai nav nekāda sakara ar manu profesionālo darbu. Mājās esmu pavisam cits cilvēks. Ar mājiniekiem par savu darbu pat nerunāju, jo neuzskatu, ka to vajadzētu apzelēt no rīta līdz vakaram. Dzīve ir daudz bagātāka par to, kas notiek mēģinājumu zālē. Taču es nevaru vienkārši zvilnēt uz dīvāna pie televizora, man vienmēr ir ļoti daudz ko darīt.
Toties citi var zvilnēt un… vērot televīzijā jūs. Ne tikai kā interviju varoni, bet arī elegantu šovu – konkursu vadītāju kopā ar leģendāro muzikologu Svjatoslavu Belzu.
Krievijas jauno operdziedoņu konkurss Lielā opera, ko raidīja Krievijas TV kanālā Kultūra, ir mans lepnums. Tūlīt 21. oktobrī sāksies konkurss Lielais balets. Tas ir gluži neticams, grandiozs baleta projekts, kurā piedalīsies jaunie baletdejotāji no septiņiem teātriem. Tas turpināsies līdz decembra nogalei un būs daudz vērienīgāks. Tāda līmeņa projekta nekur citur pasaulē nav.
Aizrāvāties arī ar visas plašās Krievzemes tautas daiļradi, folkloru?
Festivālā Visa Krievija, kas ilga vairākus mēnešus, iesaistījos, jo jau iepriekš vadīju raidījumus par folkloru. Tajā ieguvu daudz vērtīgu zināšanu. Tā man bija kā ļoti nepieciešama barība. Tiklīdz cilvēks norobežojas savā kolbiņā, burciņā, viņš ātri izsīkst. Dažādu tautu tradicionālā kultūra ir neizsmeļams avots.
Bet pētnieki pareģo folkloras nāvi mūsdienu urbanizētajā, globalizētajā pasaulē?
Paskatieties kaut vai uz grandiozajiem Dziesmu un deju svētkiem Latvijā. Protams, tā jau ir pārstrādāta, profesionālajā kultūrā iestrādāta folklora, taču tā ir ļoti svarīga kultūras daļas. To nevar vienkārši paņemt un izmest. Mūsu festivālā uzstājās ģimenes no visām Krievijas malām – cilvēki, kuri glabā un kopj tieši sava ciemata, vietējās apkaimes deju un dziesmu kultūru. Visvērtīgākais ir tas, ka varējām ar televīzijas starpniecību viņus parādīt plašai auditorijai. Parādīt, ka folklora dzīvo un dzīvos!
Jūs pati izaugāt lielā pilsētā – Pēterburgā. Tagad esat maskaviete. Jūtaties harmoniski?
Es neatradu harmoniju, mana Pēterburga neasimilējās Maskavā. Pat savu dzīvokli iekārtoju Pēterburgas stilā, lai gan tas atrodas Arbatā. Lai uzburtu Pēterburgas sajūtu, vajag antīkas mēbeles un dzīvokļa sienas pareizajās krāsās: dziļi zilā, bordo ar pāreju terakotas tonī vai pelēkā. Bet Pēterburga ir tā mainījusies! Manas Pēterburgas vairs nav. Tā palikusi tikai manās un man tuvo cilvēku atmiņās.
Pārsteidz restaurētās arhitektūras vēriens. Bet šur tur vēl ir kāda vecā labā buločnaja.
Jau pats vārds buločnaja skan brīnišķīgi! Pēdējos gados jau jūtos labi arī Maskavā. Tur tagad ir manas mājas, bērni, draugi, mani studenti, kurus ļoti mīlu, un mana "mazā Pēterburga".