Nacionālā teātra aktiera Artusa Kaimiņa vadītais raidījums Suņa būda, kas skan trešdienu rītos Boom FM ēterā (93,1 FM), kļuvis par pašlaik visvairāk apspriesto raidījumu Latvijas ētera viļņos un internetā, kur tas skatāms video versijā. Par Kaimiņa raidījuma vadīšanas stilu un attieksmi pret viesiem raksta dzeltenā prese – kā viņš esot apcēlis aktrisi Regīnu Devīti – Zentas lomas atveidotāju seriālā UgunsGrēks –, kā pašu Kaimiņu nolicis pie vietas Ozols un vēlāk arī Pauls Timrots. Tas, protams, ir pacilājoši, ka apcilā radošo darbību, kaut arī par aktiera skandalozo uzvedību ārpus darbalaika rakstīts ne mazums.
Artuss savulaik gribēja būt advokāts – kā tēvs. Viņš lepojas ar vectēva – ķīmijas zinātņu doktora – radīto dabīgo medikamentu sēriju un ir priecīgs, ka viens no šiem preparātiem – pretodu līdzeklis Odiņš – iedvesmojis šī raksta autoru nosaukt savu sunīti par Odiņu, jo arī Artuss ir liels suņu mīļotājs un aizstāvis.
11. klasē, noskatoties filmu Piektais elements, Artuss iemīlējās Milā Jovovičā un nolēma kļūt par aktieri. Ar viņas mammu Amerikā jau iepazinies, taču pašai Milai klāt vēl ticis neesot. Latvijā Artuss filmējies abās Jura Poškus aktierfilmās Monotonija un Kolka Cool, mūziķa Rolanda Ūdra debijā kino Džonija trīs vēlēšanās, kur augstu vilni sit alkohols un narkotikas, un divās filmās Krievijā. Sākoties teātra sezonai, viņš ar izrādēm Vecene un Voiceks brauks viesizrādēs uz teātra festivāliem. "Tas labi, ka nesēdi visu laiku teātrī – no mēģinājuma uz izrādi, no izrādes uz mājām. No rīta atkal mēģinājums – visu laiku ķer savu asti. Baigi labi ir tā atsvaidzināties," saka Artuss, kad tiekamies trešdienas rītā tūlīt pēc raidījuma Suņa būda.
Noskatījos interviju ar Regīnu Devīti, un nelikās tik traki, kā prese raksta.
Jā, mēs taču pat apkampāmies beigās. Dzeltenie ir izrāvuši laukā to, kas viņus interesē. Visa tauta uzreiz sastājas "Baltijas ceļā" – kāpēc te tagad kolēģis noliek kolēģi, kā vīrietis pret sievieti izturas un tā tālāk. Man ir jautājums, vai 95 procenti cilvēku nav idioti? Ko tad es viņai tur tādu pajautāju? Es pajautāju, cik viņa pelna. Dzeltenie taču visu laiku stāsta, cik tur Denzels Vašingtons par filmu nopelna.
Cik tu par katru šādu raidījumu nopelni?
Tā ir mana brīvā vaļa, mans brīvais laiks, brīvais formāts, un naudu es par to nesaņemu.
To raidījumu pats izdomāji?
Jā. Nosapņoju naktī. Zini, sakrājas tās nepareizības, kas notiek, un apnīk par tām klusiņām čukstēt zem spilvena. Likās – kā būtu uztaisīt šādu te lietu. Tad Ufo piedāvāja, ka viņam ir brīvs mediju laiks, un kāpēc ne? Teātrī tu spēlē izrādi, trīs stundas ņemies un apkalpo vienā vakarā, teiksim, 600 cilvēku. Aizej uz Suņa būdu – pusstunda, un tu jau esi apkalpojis 500 cilvēku ēterā. Plus jūtubā redzi skatījumu – nedēļā ir 20 000. Pliks tur neviens nevazājas, ar asiņainu muti nestāv un nevemj, bet ir "betls" (battle – cīņa (angļu val.) – U. R.) kaut kāds. Tie reitingi ir super duper labi! Varbūt tāpēc, ka tas ir skandāls, ko cilvēkiem vajag. Tā kā Romā – dodiet asinis un vīnu!
Viesus pats izvēlies?
Jā. Es, protams, uzklausu piedāvājumus, bet mani neviens nediriģē. Vajag arī atslodzi – tevi 12 gadus kāds cits ir diriģējis aktiera profesijā, te es pats sev saku, kas jādara. Koncepts ir pavisam vienkāršs – slogans Suņa būdai ir: drošākā vieta pagalmā. Ja tu ej iekšā pa vārtiem, suns rej virsū, rej virsū, rej virsū… Suns arī uz lieveņa tev rej virsū, taču uzdevums ir viesi dabūt būdā iekšā, un, ja tu esi ticis iekšā, tā ir toč drošākā vieta pagalmā, un saruna var sākties. Radio ir daudz visādu sarunu par redīsiem, par mašīnām, taču tad, kad uzdod jautājumus, kas tiešām cilvēkus interesē, uzreiz baigais šums saceļas – kādā sakarā, kā tā drīkst jautāt šajā mazajā Latvijā? Kāpēc visā pasaulē drīkst, bet Latvijā nedrīkst? Mēs taču gribam būt Eiropā. Nu tad esam!
Pirms vairākiem gadiem runājām pēc MTV vīdžeju konkursa – tevi nepaņēma. Varbūt viņiem vajadzēja tādu, kurš ir atraktīvs, taču arī paklausīgs?
Iespējams, jā. Atlase notika uz skatuves Molā – tur bija krānā iekārta kamera un priekšā sēdēja cilvēki. Dzirdēju tādu oficiālo versiju, ka es esot vairāk runājies ar cilvēkiem un mazāk skatījies kamerā. Un MTV jau ir tē-vē. Tāpēc nepaņēma, taču es nekad neesmu par to pārdzīvojis.
Tagad stipri atšķiries no tā Artusa, kāds biji tīņa gados?
Sacīt es saku joprojām to, ko domāju. Nepaklausīgs, kā tu teici? Varbūt es piedāvāju alternatīvu vienmēr. Nesēžu rokas klēpītī salicis: jā, jā, jā. Tas man līdz šim dzīvē ir tikai palīdzējis. Savu vietu atrodu pats. Visādi notikumi ir bijuši – visādi lūzumi. Pirmais – autokatastrofa pirms desmit gadiem, kad es kaklu salauzu un divi mani kursabiedri nomira mašīnā, kad no Valmieras braucām. Laikam tas laimes krekliņš bija – tādas traumas Latvijā, pēc statistikas, notiek septiņas gadā. Trīs ir beigti, trīs ir paralizēti uz leju no kakla, un viens, re, kur sēž tavā priekšā. Tā ka – viss ir kārtībā. Vienīgi peldēt vajag. Dažkārt uz sliktu laiku savelk to kaklu.
Nākamais lūzums bija, kad tēvs nomira. Tad vecaistēvs nomira. Galvenie veči no tavas dzīves aiziet, paliek mamma un vecmāmiņa – tu esi vecākais džeks ģimenē, kuram jākļūst atbildīgam par sevi un ģimeni. Vēl es gadu biju Amerikā – citi ceļo uz Indiju, Kaimiņš aizbrauca uz Ameriku. Strādāju kā ekstra – piektā plāna – aktieris. Ļoti mani ir ietekmējusi iepazīšanās ar Pošku Juri. Man bija Amerikā šausmīgi apnicis – sapratu, ka tā nav mana Holivuda. Mana Holivuda ir Maskava. Es zvanu Jurim, prasu: "Ko dari?" Viņš: "Mēs Monotoniju filmējam. Un ko dari tu?" "Es te, Amerikā." Viņš man: "Brauc šurpu! Davai, strādājam!" Tā pēc trijām dienām es biju Latvijā, un mēs sākām strādāt. Viņš laikam arī bija sailgojies pēc manis, un es, kā vienmēr, atrodu sev lomu.
Vai esi līdzīgs saviem varoņiem?
Katrs vienmēr identificējas ar viņiem tā vai šitā. Es neticu aktieriem, kuri saka, ka tā nav. Vienmēr kaut kas paliek viņos iekšā no tēla. Vai tu to rādi uz āru vai ne, tas paliek paša ziņā, apzināti vai neapzināti, taču kaut kam ir jānāk ārā.
Raidījumā tu stāvi, tāpat izgāzis vēderu kā filmā Kolka Cool, kurā tev Andra Keiša varonis par to pārmeta.
Jā, jā, jā. Nu redzi, re, kur tu atradi. Jo mums bija brīvība Kolkā – galvenais, lai saspēle ir dabīga. Es acīmredzot dabīgi jūtos, tā izliecies. Es jau esmu tāds kustīgs pēc dabas.
Ne tikai. Tu vienmēr esi tāds uzvilcies, it kā būtu kaut ko sašņaucies.
Man šo visu laiku jautā, vai esmu sarijies kaut kādas ripas. Jautājums – vai Grigalim nav vairāk kokaīna nekā man? Viņš no rītiem ir vēl priecīgāks. Nē! Es varu atbildēt, ka narkotikas nelietoju vispār nekādas. Lai tauta zina! Man liekas, foršāk ir iedzert dārgu konjaku. Varam saderēt uz kaut ko ļoti interesantu, piemēram, tavu plašu kolekciju, un braukt uz Aptiekas ielu taisīt analīzes. Es pretī dodu savu DVD kolekciju – arī daudz.
Domāju, ka tā ir mana mentalitāte. Ja kāds ir citādāks, tātad viņš ir melns momentāni – salietojies vai sadzēries. Tāpat kāds domā, ka Rudaks tikai sadzēries intervē, jo viņš taču dzer nepārtraukti. Katram nāk virsū kaut kāds spiedogs. Es vienkārši esmu ātrs pēc dabas. Ātri domāju, ātri runāju. Uzvilkšanās ir no kafijas, un kafiju es dzeru tikai reizi nedēļā tajā raidījumā vai arī pirms izrādes. Ej nu astoņos no rīta uztaisi raidījumu, kurā nerunā par tomātiem! Kafija iedarbojas kā tāds paātrinātājs, lai pamostos.
Kad būs nākamā Jura Poškus filma?
Viņš tagad doķeni taisa par vīriešu identitāti Latvijā – Men Only. Tā ir doķene, un doķenē aktieriem vietas nav. Poškus taisīs – kur tad viņš liksies? Jautājums, vai šajā valstī. Mums jau tā brigāde ir novākusies tā kā savējie, kur par katru zinām, kas viņš par cilvēku, un tas ir ļoti svarīgi. Gan Monotonijā, gan Kolkā Cool aktieri jau tie paši. Tāpēc arī ļoti laba saspēle un rezultāts tāds, kāds tas ir. Kino ir aktieru paradīze. Tu izdari kaut ko vienu reizi, un tas ir mūžības akmenī iekšā. Teātrī ir atkārtošanās princips visu laiku. Tu spēlē, teiksim, piecdesmit piekto reizi izrādi – tas jau ir automātā, tāpat kā tu min pedāļus. Visam Latvijas kino budžets ir viens miljons kopā. Ko tu par miljonu vari uzfilmēt? Miljons nav uz vienu projektu, bet uz pieciem iesāktiem un četriem jauniem, pieņemsim. Baigi žēl, ka ar to kino mums ir tā.
Tu filmējoties arī Krievijā.
Krievijā pagaidām ir bijuši divi projekti. Man ir labas attiecības ar dažiem režisoriem, kuri, kā ierasts, netiek pie naudas, kad vajag. Pēdējā filmēšana bija novembrī – man tad nācās uzbaroties par desmit kilogramiem. Tagad mēģinu pamazītiņām tikt no tā vaļā, un visi mani sauc par resno. Es biju izlaists bagāto puisītis, kurš zog mašīnas un sauc sevi dažādos mašīnu vārdos. Viņš ar meitenēm tā iepazīstas: "Privet, meņa zovut Audi!" ("Sveika, mani sauc Audi!")
Kā viņi tevi atrod? Noskatoties Kolka Cool?
Nē, vēl Monotonijas laikā mēs braucām pa festivāliem, un tur tā iepazīšanās notiek. Tur esmu tās lomas dabūjis. Tas ir vispareizākais un patīkamākais, ka sākumā iepazīsties kā cilvēks, un pēc tam režisors vai producents tevi "nokastingo" savā galvā. Tāpēc es iesaku aktieriem doties uz kinofestivāliem Krievijā. Tā ir ļoti laba pieredze. Festivālā Baltkrievijā bija pārsteigums – Kolka Cool saņēma vairākas balvas: filma ar labāko komandas darbu, labāko aktrisi, es kļuvu par labāko aktieri – tas man bija šoks.
Vai ir kāda lieta, kuru tu kā aktieris nekad nedarītu?
Jā. Es nefilmētos pornofilmās un nebučotos ar džekiem.
Pat ja svarīga loma to prasītu?
Nē, tas uzliek baigo zīmogu aktierim. Ja tāda filma pirmā kļūst populāra, tev uzreiz ir zīmogs sejā. Tu esi aktieris, kurš gejus tēlo. Dienā, kad iestājos Kultūras akadēmijā, es sāku strādāt TV3 – man bija raidījums Smejies vesels, kurā es stāstīju anekdotes katru nedēļu ceturtdienu vakaros. Pats ieslēdzos istabā, skatījos, un man bija tāds kauns! Es tāds mazs susliks, mutes aparāts nestrādā, viens pats stāstu nonstopā anekdotes. Pašam tās bija jāmeklē, tāpat kā tagad Suņa būdā – cilvēks orķestris sanāk. Aktieru meistarības eksāmenā, kad izgāju uz skatuves, visi sāka smieties, jo es biju džeks, kurš anekdotes televizorā stāsta.
Pēc pusgada man Pēteris Krilovs palūdza izvēlēties, vai gribu būt TV raidījumu vadītājs vai aktieris. Es izlēmu par labu aktieriem. No tā zīmoga aptuveni septiņus gadus mēģināju atkauties. Joprojām, kad ar policiju ir darīšana, viņi mani apstādina un saka: tu esi džeks, kurš anekdotes stāstīja. Es ļoti labi pazīstu aktiera profesiju un zinu to maizes garoziņu.