Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs režisors Dž. Dž. Džilindžers ilgāku laiku no intervijām izvairījās. Arī šobrīd viņam nepatīkot runāt. Tomēr intervija, manuprāt, ir pierādījums tam, ka viņam ir, ko teikt.
Tikko izziņojāt sezonu. Tā ir kompromiss, vai arī jūti pamatu optimismam?
Šī ir pirmā sezona, kurā 100% esmu piedalījies repertuāra sastādīšanā. Nav neviena projekta, kas nebūtu izvētīts un izsāpēts. Deviņpadsmit izrādes. Ir trauksme un bažas, protams. Bet uz papīra izskatās cerīgi. Man, galvenā režisora amatā atrodoties, galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai būtu pēc iespējas mazāk neveiksmju, pat ja tās teātrī ir normāla parādība. Tā ir milzīga atbildība, un es par katru izrādi pārdzīvoju kā par savējo.
Kas, tavuprāt, būs šīs sezonas centrs vai pamats?
Tā ir bišķi sofistika. Mēs jau katru reizi ceram, ka izrāde atstās paliekošas pēdas latviešu teātra vēsturē. Bet... Ja runājam par lielo zāli, kas veido atmosfēru, - Aleksandra Morfova izrāde. Esmu priecīgs, ka pie mums strādā tāda līmeņa režisors. Tas izraisa milzīgu rezonansi aktieros, jo metode, kā viņš strādā, ir stipri atšķirīga. Varbūt no sākuma tas izsauca pat atgrūšanos, bet tagad, kad viņi ir saslēgušies, ļoti ceru, ka šī būs no tām izrādēm, kas noteiks sezonai toni, uzliks latiņu. Protams, joprojām ceru pats uz sevi, ceru, ka milzīgais darbs, kas ielikts mūziklā Oņegins, nostrādās. Būtu žēl izbojāt to, ko Kārlis Lācis uzrakstījis. Un tad Vējiem līdzi, pie kā strādā Jans Villems van den Boss.
Daile līdz šim ir bijusi vairāku režisoru teātris, arī tagad tu stāsti par ārkārtēju daudzveidību. Tas ir virziens, kas tevi interesē?
Viennozīmīgi, jo mums ir arī skatītāju daudzveidība. Skaidrs, mēs nevaram atļauties aicināt, teiksim, Kasteluči (Romeo - itāļu mūsdienu režijas autoritāte - red.), jo tie būs milzīgi ieguldījumi un būs nesaprašanas komunikācijā ar skatītājiem - mūsu skatītāji nav gatavi tik agresīviem procesiem uz skatuves. Nopietni Eiropas režisori ir aizņemti vairākus gadus uz priekšu, un šis ir tas gads, kad ienākas pirmās bezdelīgas. Esam tikuši pie Morfova. Nākošajā gadā esam noslēguši līgumu ar Oskaru Koršunovu, janvārī būs pirmizrāde Meistaram un Margaritai, maijā Konstantīnam Bogomolovam... Iespējams, būs Butosovs (Jurijs - red.), Kristians Smeds. Mēs strādājam, lai mūsu skatītājiem būtu iespēja redzēt atšķirīgus piegājienus, lai aktieriem būtu piesātināta radošā dzīve.
Mums uz sienas ir sarakstīti visi Latvijas režisori, tici man, viņu ir stipri par maz, lai nodrošinātu kvalitatīvu procesu, piemēram, mūsu lielajā zālē. Ir bars jauno, kuri uzrāda potences, bet ļaut viņiem uzreiz strādāt lielajā zālē ir liels risks. Budžeta ziņā varbūt pat pašnāvība. Mums tomēr ir nepieciešams runāt par lietām, kas interesē skatītāju, nevis tikai jauno censoni.
Es jau arī pats jaunībā slimoju ar pašapliecināšanos. Protams, sākumā tas izvirzās par primāro - realizēt sevi, to, kā es redzu teātri, nerēķinoties ar skatītājiem. Bet, kad tu sāc domāt par to, ka ir svarīgi sarunāties ar skatītāju, tas ir lūzums, kurā rodas jauna kvalitāte. Režisors kļūst par režisoru.
Tas ir neizbēgams process?
Nīče saka - duļķo ūdeni, lai tas izliktos dziļāks. Tas piesedz saturisko tukšumu. Ar ārējo līdzekļu palīdzību tu saki: «Hei, rēķinieties ar mani!» Lielajā zālē ar šo «hei!» ir par maz. Lai tūkstotis cilvēku skatītos, ir par maz ar «te es esmu». Viņi grib jēdzieniski, saturiski ko apjēgt, emocionāli tikt uzrunāti, nevis risināt šarlatāniskus rēbusus. Uz kuriem, man par lielu pārsteigumu, bieži uzķeras kritiķi. Asociatīvā pasaule jau kritiķiem ir bagāta, beigās ierauga ko tādu, kā tur nemaz nav.
Tas tāds filozofisks jautājums - ja izrāde ar mani kaut ko izdara, cik svarīgi man ir, vai režisors to ir iecerējis?
Ja mēs runājam par tevi vai to duci kritiķu, tad, jā... Bet, ja mēs runājam par 99,9999% skatītāju, tad ar viņiem neizdara. Skaidrs, ka kritiķi izrādes skatās savādāk. Tagad, piemēram, Dirty Deal kritika ceļ debesīs. Ja es iedotu viņiem lielo zāli, teātris izputētu vienā sezonā. Process, protams, ir vērtīgs visam latviešu teātrim kopumā, par to nav šaubu. Bet, kad nākamsezon režisori, kas ir Dirty Deal produkti, iekļausies lielo teātru repertuārā, pienāks patiesības stunda - vai tas, ko viņi dara, ir interesants arī skatītājiem. Tas arī ir kritērijs.
Tas ir problemātisks jautājums, jo...
...iešana skatītāju pavadā, ja?
Protams, arī tas. Ja reiz par to runājam, kāds, tavuprāt, ir Dailes skatītājs? Jo visšausmīgākie teātra projekti tiek aizstāvēti tieši ar lozungu «skatītājs nāk»... Tu savukārt runā par skatītāju kā par intelektuālu, emocionāli attīstītu cilvēku, kas teātrī grib attīstīties. Kā tas paradokss, tavuprāt, iet kopā?
Ir muļķīgi pārmest teātriem, ka viņi, uzražojuši neveiksmīgu produktu, neatzīst, ka tas ir slikts. No biznesa viedokļa tas būtu nepareizi. Ir ieguldīti milzīgi līdzekļi, abonementi ir pārdoti, mēs avansā esam paņēmuši naudu no cilvēkiem. Pat ja tā ir neveiksme, mums tā ir jārāda. Nu, iztērēja cilvēks bišķi naudas, redzēja, ka teātrī iespējamas arī neveiksmes, viņam ir iespēja salīdzināt... Ja mēs runājam par publiku... Gudra? Duma? Mesidžs, ko es dzirdu no kritikas, ir - publika ir duma, pati nespēj atlasīt graudus no pelavām, tāpēc tai nepieciešama palīdzība. Manuprāt, problēma ir pašā kritikā. Jo, kad kritiķi runā par publiku, viņi runā par anonīmiem cilvēkiem. Man publika sastāv no Ilmāra Blumberga, Māra Sirmā, Viestura Rudzīša, Ilmāra Šlāpina... Ja šos cilvēkus izrāde uzrunā...
Es tev jautāju ko citu. Neapšaubāmi publika sastāv no dažādiem cilvēkiem. Tu saki, ka Dailes teātris veido izrādes, piemēram, Šlāpinam. Bet visvairāk izpārdotās ir...
Tā ir apriora kļūda skatījumā uz procesu. Mēs iestudējam vienu komēdiju uz padsmit projektiem. Kas tur nosodāms? Cilvēkiem ir nepieciešamība izsmieties no sirds. Filozofs Vladimirs Solovjovs saka - smiekli atšķir cilvēku no dzīvnieka. Kāpēc ne? Bez tam situāciju komēdiju profesionāli ir grūtāk iestudēt nekā Annu Kareņinu. Varbūt kāds iekšēji sevī bija nobriedis pašnāvību taisīt, bet mēs viņu no tā izsitām. Dzīvību varbūt izglābām. Nevar pārmest mākslai, ja tā ietver terapeitisku efektu. Nākamās iebildes - kāpēc šī izklaide nav kvalitatīva...? Bet kvalitatīvāk jau nav iespējams iestudēt. Ja skatās, piemēram, Ja mana sieva uzzinās... MHAT tajā spēlē Mironovs, un mūsējā ir augstākā līmenī. Ne velti mēs ar to nopelnām gandrīz miljonu dolāru.
Un kad jūsu lielajā zālē tūkstotis cilvēku sēž klusēdami, bet pēc tam aiziet ar pārliecību, ka tieši tā ir Dailes teātra seja?
Tātad tu gribi teikt - ja mēs iestudējam septiņpadsmit izrādes, tad komēdija, vienalga, ir mūsu seja?
Es tev prasu, kāpēc tā ir.
Man ir skaidrojums. Šo priekšstatu kultivē kritiķi. Mēs to cenšamies lauzt.
Labi, atklāti - kāpēc mēs esam šādā situācijā, kādā esam? Tik milzīgs teātris ir kā Titāniks. Piemērs varbūt ir slikts, bet galvenais - tas nav pagriežams uz sitiena kā velosipēds. Dodiet man trīs četrus gadus, tad sāksim izvērtēt. Liels paldies Kārlim Auškāpam par iespēju man pašapliecināties, bet viņa laikā sākās aktieru dumpis. Kāpēc? Tāpēc, ka bija daudz gadījuma projektu. Bērtulis Pizičs, lai cik viņš jauks cilvēks, vadīja teātri padomju garā - nav diskusiju, tikai lēmumi. Nomainīja direktoru un galveno režisoru. Pirmos trīs gadus viss ritēja ļoti labi. Tad Gruzdovam Kultūras akadēmijā uzņēma aktieru kursu. Tai brīdī viņš teātri pameta. Nelaimīgā kārtā arī vairākas viņa izrādes bija finansiāli neveiksmīgas, un tas apstākļos, kad nāca krīze. Un tad arī mēs sākām iestudēt pa komēdijai. Tas izvilka teātri no finansiāla kraha. Kad Andris Vītols kļuva par direktoru, es piedalījos, zemapziņā saprazdams, ka man ir jākļūst par māksliniecisko vadītāju. Nerāvos, bet tai pašā laikā atteicu gan Liepājai, gan Nacionālajam. Jo mana vieta ir un vienmēr būs te. Kopš brīža, kad Mārtiņš Vilkārsis atteicās no mākslinieciskā vadītāja vietas, mēs ar Vītolu caurām dienām domājam, kā to kuģi ievirzīt tur, kur mēs redzam nākotni. Tas nav vienkārši. Daudzas lietas ir ielaistas.
Kas ir Dailes teātra galvenās problēmas?
Lielās problēmas sastāv no daudzām mazām. Varu pieskarties tikai dažām. Viena, kurai man šovasar pievērsa uzmanību jaunie režisori, ir fakts, ka Dailes teātrī aktieri nav elastīgi. Tas man nāca kā atklājums. Jā, mūsu lielākā problēma ir tā, ka Dailes teātrī visi aktieri ir zvaigznes. Pirms diviem gadiem uzskatīju, ka tas ir pozitīvi. Šobrīd redzu, ka tā ir liela problēma. Nesen saskāros ar to, ka trīs aktieri man izvirza pretenzijas, ka viņiem ir pārāk maza loma, varbūt kāds cits varētu... Tas ir bīstams signāls. Otra problēma ir samaksa, par kuru tu nevari prasīt 100% atdevi. Aktierim ir seriāls, reklāmas, vēl kas, jo jānodrošina ģimene. Kādas man morālas tiesības... Jāsakož zobi un jāsaprot.
Līdz kādai robežai?
Jā, mums ar Ģirtu Ķesteri par to, piemēram, bija smaga saruna. Pirms gadiem viņš bija paraugs visiem aktieriem - tikai audioreklāmas, neatļāvās spēlēt seriālos, bet vienīgi mākslas filmās, kas ir normāli. Ķesteris bija brends. Tagad brends ir Leons. Protams, gadi seriālā ir atstājuši dziļas pēdas, viņam ir jāsaspringst, lai tiktu atpakaļ uz sliedēm. Es mīlu šo aktieri, cienu, bet man liekas, ka viņš iet bojā. Un tas ir ekonomiskās nesakārtotības dēļ. Vīrietī, domājot par to, kā ģimeni nodrošināt, jaunības ideālus acīmredzot var nogalināt. Skaidrs, jaunajiem aktieriem varbūt pietiek ar mazumiņu. Kaut gan es domāju, ka jaunie, kas lielajos teātros sāk saņemt normālus honorārus, Dirty Deal neatgriezīsies. Neticu. Pienāk brīdis, kad tu uzskati - ar savu darbu ir jānopelna.
Kvalitāte krīt, bet tu kā darba devējs nespēj prasīt atdevi? Nav taču interešu pulciņš...
Protams, bet cilvēki redz, ka citi, kas strādā mazāk, saņem vairāk. Un šai problēmu lokā iederas arī kritiķi. Teātra profesijas ir vērstas uz to, lai cilvēki kļūtu atkailinātāki, jūtīgāki, lai uz tīriem nerviem varētu strādāt. Kad viņus noniecina, pazemo, viņi nocietinās. Man kā režisoram jāpieliek divkāršas pūles, lai viņus atvērtu. Man šķiet, ka kritika darbojas kā anatomikumā - pazūd mīlestība pret cilvēku. Ja tu mīli, tu mēģini atbalstīt, palīdzēt. Ja mīlestība ir, aktieri to sajutīs pat tad, ja viņus nokritizēs.
Ir arī otra puse. Ja kritiķis mīl teātri un spiests skatīties, kā kāds sistemātiski par to ņirgājas...
Nu, un kas ir sliktākais? Skatītājs pazaudē desmit latus, nu, Dievs ar viņu, kur mēs naudu nepazaudējam.
Atceļam kritiku?
Nē. Bet piepotēsim mīlestību. Mēs taču gribam sarunāties. Teātris taču ir iespēja cilvēkam izkāpt no dzīves, paraudzīties uz to no malas.
Nonākam pie sāpīgā jautājuma par tavu darbu Liepājas teātrī un Dailē.
Liepājā nav ierunājamu televīzijas filmu, haltūru, seriālu. Tagad tas process sākas, bet līdz šim tur bija laimīgs laiks. Protams, Dailē ir grūtāk strādāt. Un te mēs atgriežamies arī pie aktieru elastības. Liepājā viņi man absolūti uzticas. Pat ja es kļūdīšos, man piedos, un es tur varu uz tā mīlestības viļņa izdarīt vairāk. Dailē no manis baidās, it kā godprātīgi strādā, bet tā aizņemtība ārpus teātra...
Tas, par ko tu runā, ir zvaigžņu tipa teātris. Kā tas iet kopā ar to, ka saki - gribu ansambli?
Jā, tas ir paradoksāli. Pats mēģināju gadiem kultivēt pārliecību, ka viņi ir zvaigznes. Bet tas ir kļuvis par šķērsli. Zvaigžņu sistēma diemžēl ir pretrunā teātra attīstībai. Riskantākus projektus, godīgi sakot, ir vieglāk taisīt ar jauniem aktieriem. Jo tas, ka trīs aktieri Morfova izrādē sūdzas par lomām... Liepājā es to nevaru iedomāties. Tur aktieris arī savus divus teikumus godprātīgi izdarīs. Un vadošo lomu spēlētājiem nebūs nievājošas attieksmes pret aktieriem mazajās lomās. Mums ar to ir problēmas. Varbūt arī tāpēc daudzi vadošie aktieri negribēja, lai es kļūstu par galveno režisoru. Jo visu mūžu esmu bijis ļoti prasīgs pret sevi, un viņi zināja, ka sāksies zināma diktatūra.
Ja Dailes teātrim nebūtu nepieciešamības pelnīt, kāda būtu sezona?
Pieļauju, mēs daudz vairāk redzētu pasaules pirmā desmitnieka režisorus. Šobrīd nevaram atļauties režisorus, kas strādā mazajās formās, jo... mazo formu kopējais budžets mums ir trīsreiz mazāks nekā režisora honorārs. Gribētu redzēt pasaules krutākos māksliniekus. Ieskaitot Alvi Hermani. Ja mums nebūtu budžeta ierobežojuma, mēs varētu samaksāt vairāk nekā Vācijā vai Vīnē, viņš varbūt parakstītos. Būtu interesanti paskatīties, ko Hermanis ar mūsu aktieriem uz lielās skatuves izdarītu.
Mūsu teātrim bieži pārmet, ka izdabājam. Bet es sliecos domāt, ka mums ir tik daudz skatītāju tāpēc, ka mēs viņus emocionāli uzrunājam. Varbūt tas neatbilst mākslas augstajam plauktam. Bet kā labāk - lai ir māksla un emocionāli neuzrunā?
Tev ir intelektuāla cilvēka reputācija. Tev nav ar sevi jātaisa kompromisi, domājot, ka tu iestudē skatītājiem ko citu, ne to, kas tevi interesē?
Man ir interesanti pārbaudīt amatprasmes. No kādām septiņdesmit izrādēm man ir bijuši četri pasūtījuma darbi, pārējā laikā esmu darījis, ko gribējis. Paradoksālā kārtā tie nav sliktākie: Pūt, vējiņi!, Penelope un Diks, Labā tīrības sajūta - visas nominētas. Visu mūžu esmu bijis huligāns. Man ir svarīgi ļaut sev vaļu. Šosezon arī - būs Lukrēcija Bordžia, dauzīšanās, par ko, protams, Herberts (Laukšteins - Liepājas teātra direktors - red.) paldies nepateiks. Bet būs arī Jevgeņijs Oņegins, es teiktu, pat reliģiskā aspektā. Kā grēksūdze. Protams, ir bailes un šaubas. Agrāk tā nebija. Libretu Manai jautrajai atraitnei uzrakstīju divu stundu laikā. Lielajai zālei, operetes libretu... Un man pat nebija šaubu, ka tas ir normāli. Pie Oņegina mēs strādājam jau ilgāku laiku. Tas nedrīkst neiznākt, jo Lācis ir uzrakstījis ko ģeniālu. Es nemaz nedrīkstu neticēt, ka neiznāks. Un bailes ir. Tas, ko tu iepriekš minēji par Daili un Liepāju, varbūt ir tieši tas: es te nenormāli strādāju, krusta priekšā varu zvērēt. Varbūt tieši atbildība neļauj aizlidot.