Intervija ar Dž. Dž. Džilindžeru. Atklātības stunda

Problēma ar JRT "Oņegina" vērtējumu ir tāda, ka publika un kritika jau sen Alvi Hermani salīdzina ar Alvi Hermani, un viņa paša veikuma ietvaros šī izrāde ir zināma izgāšanās pēc visa, ko viņš mums līdz šim bija rādījis. Neviens cits kā vien viņš pats sev to latiņu ir uzlicis tik augstu. Un tas varbūt nemaz nav slikti.

Piedodiet drukas kļūdu! "Streiča" filmā, protams.

Nu, re! Tātad viss ir kārtībā. Turklāt man, piemēram, nemaz nešķita, ka šajos komentāros kāds sauktu R. Kalniņu un A. Skrastiņu par "ģēnijiem", drīzāk jau tieši to arī atzīmēja - meistarību, augsto darba kvalitāti, harizmu, ar ko viņi izceļas trupā, kurā strādā. Un ne tikai DT trupā, par ko liecina kaut vai minētie piemēri ar R. Kalniņu Poļiščukas iestudējumā, kur viņas partneri bija pavisam citi, kā arī A. Skrastiņa objektīvo izcelšanos uz pārējo Šteiča filmā "Likteņdzirnas" iesaistīto aktieru fona. Tomēr, tā kā mākslas uztvere tiešām ir subjektīva, ne katram viņi ļoti patiks. Bet teikt, ka viņos kā aktieros objektīvi nekā nav, arī nevar. Tātad pretrunu te nav! Un "Amadejā" Skrastiņš ir izcils, pie tam to lomu tā spēj nospēlēt tikai ļoti gudrs un mākslā ļoti daudz jau pieredzējis cilvēks. Izrāde tieši risina talanta / ģēnija, rūpīga darba / lidojošas iedvesmas atšķirības un attiecības. Un gatavi formulētas atbildes un skaidrojuma te nav. Tā ir mūžsena un nekad neatrisināma tēma.

Iebraucu auzās ar vārdu "ģenialitāte". Slidens termins, jo sevišķi, ja to lieto par aktieru darbu. Šobrīd nevaru nosaukt kādu aktieri par ģeniālu. Daudziem ir augsta meistarība. Arī R.Kalniņai (ļoti patika kā Penelope) un A.Skrastiņam (Likteņdzirnās tiešām ievērojams, kaut kā prātā palikusi arī loma Kaligulā). Bet īpašu sajūsmu par savu darbu viņi manī nav radījuši. Iemesli tam dažādi. Man kā paraugs mākslas iespējām ir Alonzo Kinga LINES Balets. Kāpēc - jo objektīvi redzams kvalitātes koncentrāts, ko papildina subjektīvi uztverams emocionāls saturs. Teātrī arī gribas redzēt labāko, ko var iegūt no formas un satura.

Varbūt aktieriem vajadzētu atteikties gan no lielām, gan mazām lomāt Atkočūna un Auškāpa iestudējumos, tad būtu cerība tikt pie labāka repertuāra un ne tik bezcerīgiem režisoriem.

Par Ķesteri pilnībā piekrītu, tāpēc man tur nekas nav piebilstams - piekrītu Jums. Bet par Rēziju Kalniņu un Artūru Skrastiņu gan varētu parunāt, un tur iesākumam būtu svarīgi zināt divas lietas: 1) Kad un kādās izrādēs vai filmās esat viņus redzējis? 2) Kuru cita Latvijas vai ārzemju aktiera veikumu Jūs uzskatāt par ģeniālu un kāpēc? Jo, ziniet, pat visizcilākā māksla nav nekas universāli lietojams, kas der vienmēr un visur. Vienam cilvēkam var ļoti patikt Šekspīrs, Kalderons un Māterlinks, bet nepatikt Gēte, Moljērs un Šillers. Patikt Borhess un Markess, bet nepatikt Sartrs un Kamī. Patikt Mocarts un Šūberts, bet nepatikt Vāgners un Alans Bergs. Un cilvēkam uz to ir pilnīgas tiesības, un tā arī mēdz būt. Kas gan automātiski nenozīmē to, ka tie autori, kuri viņam nepatīk, līdz ar to ir apaļas nulles, vai arī, ka šis cilvēks ir apaļa nulle, jo neko nesaprot. Ne gluži. Jo tomēr ir kaut kādi objektīvi rādītāji, pēc kādiem ir nosakāma augsta kvalitāte arī tam, kas personīgi man vai kādam citam var arī nepatikt. Par šiem diviem DT aktieriem objektīvie rādītāji būtu neiedomājama skatuviskā harizma un spēja teju fizisku acu priekšā pārmiesoties. Es nepiederu pie tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņiem izdodas vienmēr un viss, tomēr manā visai ilgajā un pieredzes bagātajā teātra mākslas baudītāja mūžā ir daži tik spilgti pārdzīvojumi, kas saistīti tieši ar šiem aktieriem, ka tie noteikti paliks pie spilgtākajiem visā manā mūžā. Turklāt, lai būtu skaidrāks, ka es arī tāpēc neesmu kaut kāds DT fans, taisnības labad pieminēšu, ka šie divi nav vienīgie Latvijas aktieri, ko dziļi cienu viņu mākslas dēļ - no aptuveni šīs pašas paaudzes man ir aptuveni tāda pati attieksme pret Sandru Zvīguli, Vili Daudziņu, Gunu Zariņu, Andri Keišu un Baibu Broku. Toties nekad neesmu sapratis, par ko ļaudis tā jūsmo par Ievu Puķi, jo mani neuzrunāja ne viņas Heda Gablere, ne Nastasja Fiļipovna, ne Ofēlija, ne Magone Ķimeles interpretācijā par Raiņa "Krauklīti", ne vispār jebkas cits. Zinu, ka kritika un liela daļa publikas jūsmoja un jūsmo par šo aktrisi, bet tas man ir un paliek noslēpums. Vai tā ir Ievas Puķes vaina vai manējā? Visticamākais, ka ne viens, ne otrs. Vienkāršs nav tās sazobes, un viss. Tā gadās. Toties Rēzijai Kalniņai atsevišķs un dziļš paldies par Baibiņu Raiņa & Poļiščukas "Pūt, vējiņos". Personīgi man tieši viņa radīja šo izrādi, kad tajā ielēca pēc Ditas Lūriņas. Tieši R.Kalniņas Baibiņa kļuva par absolūtu un neapstrīdami izrādes rotējošo asi, dzīvību, jēgu, par kādu Dita Lūriņa savu tēlu pirms tam nebija paspējusi padarīt. Nemaz nerunājot par to, ka bez mazākā grimma uz sejas, nātnos linu paltrakos un savos jau tolaik 37 gados viņa tuvplānu spēles laukumā tā suģestēja un prata piekalt savam tēlam tik nedalītu uzmanību, ka gados krietni jaunākā "skaistuļa" Andra Buļa Uldis ar visu savu atkailināto torsu un mačo izdarībām mierīgi varēja iet ieskrieties, jo viņa rīcībā nepārprotami nav tādu aktierisko līdzekļu kā Rēzijai K., lai raisītu publikā bezierunu līdzpārdzīvojumu savam tēlam. Artūram Skrastiņam vēl arvien, protams, milzīgs paldies par Beisiku Streiča "Likteņdzirnās", kas pati par sevi nav nekāda labā filma - pārāk gara, pļāpīga, eklektiska un samākslota salīdzinājumā ar citiem šī izcilā režisora veikumiem. Bet arī šeit es nebīstos teikt, ka tieši Artūrs Skrastiņš ar savu tēlu lika šai filmai tomēr tapt un kļūt par mākslas notikumu. Vēl tagad uzskatu to par vienu no izcilākajiem Latvijas aktierkino veikumiem (un varbūt ne tikai Latvijas). Teātrī - princis V. Gombroviča "Burgundijas princesē", Saljeri "Amadejā". Ārkārtīgi skaudra un intelektuāla māksla.

Jā, par kritiku piekrītu. Tā ir milzīga vara - pateikts, uzrakstīts vārds. Savulaik, manas runāšanas dēļ man vairāki cilvēki ieteica iet mācīties par mācītāju. Bet tas nu man bija skaidrs, ka tā ir milzīga atbildība - pateikts vārds. Ai nu labi, es atkal personīgas lietas uzreiz. Bet jā. Sabiedrībai būtu jāsaka savs viedoklis par kritiku, jānosoda tās pārāka subjektivitāte. Jāatbrīvojās no tās divkosības. Kā pēdējos Latvju Tekstos tā meitene raksta, ka Latvijā neesot vēsturisko romānu. Nu kā var tik bezatbildīgi rakstīt viens cilvēks un redaktors tādas drausmīgākās muļķības akceptēt. Un arī gan valsts, gan RD nauda tur ir.

/Bet labi, ka tiek spriests par tādām nopietnām lietām./ Jā, lai izvērtētu situāciju Dailes teātrī, nepietiek tikai ar dažiem secinājumiem. Viegli nosodīt Dž.Dž., bet par saņemto mantojumu arī būtu jārunā. Vai tā nebija, ka SR tik nevērīgi ignorējusi A.Liniņa devumu teātra mākslā, tas ir graujoši. Pasniedzējs, kādu šobrīd ar uguni nesameklēt, praktiski tika iznīcināts viņa mūža pēdējos gados. Līdz šim brīdim tā lielā netaisnība nav rehabilitēta, par to viņa skolniekiem tomēr vajadzētu domāt. Tas ir liels parāds un netaisnīgs. Tie ir tie pareizie akcenti, kādiem būtu jāpaliek vēsturē. Priecājos, ka NN savā jubilejas reizē A.Liniņam kā vienam no Latvijas teātra virsotnēm atdeva godu. Tas bija pazemojoši, ka SR, ļoti aktīva būdama, Rijnieka, Maculēviča u.c. devumus cēla debesīs, bet patiesās vērtības neredzēja. Kritikai ir ļoti liela nozīme, vai tā spēj prognozēt? Vai spēj izvērtēt kādu pienesumu deva M.Gruzdevs kā Dailes mākslinieciskais vadītājs? Vai tas ir darīts? Šim jautājumam arī pieskaras Dž.Dž., tam, kas bija pirms viņa. Viegli runāt par spļāvieniem, bet nopietna analīze, kur tā ir? Zvaigžņošana, vai tā nenāca no kritikas puses? Par ansambli, par pamatiem, tas viss ticis ignorēts. Absurds, ka visās lomās gadiem vieni un tie paši - līdz brīdim, kad viņi noštampojas. Nabadzības apliecinājums? Ja tā, tad jau nevajag lielu trupu turēt. Nepareizi akcenti un novērtējums kritikās dod nepareizus signālus tālākam darbam.

Tādi tie parasti nav. Dažam šķiet, ka sakarīgums zūd, ja komentētājs nevis izsaka savas kaut vai raksta autoram vai intervējamam pretējas domas, bet raksta rupjības, muļķības vai prezentē mēdiju dzelteno saslauku kaktos salasītas baumas kā patiesību.

Tādi tie parasti ir vienmēr. Dažam šķiet, ka sakarīgums zūd, ja komentētājs nepiekrīt raksta autoram. Šoreiz vienkārši nav konkŗēti neviens nosaukts kā problēmas iemesls, tādēļ tā izskatās, bet kolīdz pretī ar trūkumiem būs nosauktas konkrētas personas un viņu veikums-viss izskatīsies citādi, kaut komentētāji tie paši.:)

Par vērtībām, vērtētājiem un kritērijiem jums taisnība. Personiskums tuvums un pazīšnaās traucē. MAn arī. Tāpēc vēl joprojām esmu Skribents007, lai uz ielas neviens nevar pieiet klāt, pateikt-kā tu tā, man mazi bērni, es ar mākslu nevis ielas slaucīšanu grinu pelnīt. Tādēļ līdz minimumam cenšos samazināt kontaktus ar konkretiem cilvēkiem. Tas palīdz -būt godīgam manā izpratnē vērtējumos.. Tiem, kuri grib, ir iespēja pretēju viedokli pateikt komentāros. To ļaudis pamazām arī dara manā mājas lapā. Visa Latvijas kulturālā pasaule ir tik saistīta, ka cilvēciski godīgiem būt ir grūti attiecību dēļ..

reizes, kad ir jārunā. Vai vismaz jāuzsāk saruna. Kaut kādiem principiem jābūt. Vai arī atteikties no intervijas..., nezinu. Trīnes gadījumā pat ar neapbruņotu aci tas bija redzams. Vai tad kādam vēl bija šaubas? NN labi formulējis jaunajā KD: Protestēt un būt principiālam ir viegli, ja tas tevi privāti neapdraud. Bet vispār jau par teātri sabiedrībā ar Spēlmaņu nakti radīts eiforijas un sajūsmas efekts., tā sacīt, bezgala skaists..... Ļoti vērtīga intervija un Dž.Dž. atklātība. Tas nozīmē, manuprāt, ka nav vienaldzības, un tas nav maz. Arī par sevi režisors daudz pateicis, ne tikai par citiem, par savām kļūdām. Tas liecina par radošumu.

Nav nemaz tik juceklīgi. Domājat,ka tikai tā kā Jūs, iespējams grāmatvedības kursu ietekmē, vien drīkst izteikties? Pa-iedziļinieties mūsu latviešu teātra vēsturē, tur atradīsit par karalienēm daudz. Gan to, ka Nacionālais teātris aizvien balstījies uz trim valenēm, viena no tām mūžīgā karaliene, atradīsit arī neatrisinātā strīda jautājumu par Dailes teātri,kura tad bija spicāka karaliene L. Bērziņa, V. Artmane vai vēl kāda? Utt. Skaidrs, ka Jums daudz kas netiks skaidrs, jo nav jau vēlēšanās saprast citu viedokli, bet tikai uztiept savējo. Ja jūsu teātra spēles un tās izpratnes etalons ir M.Šneidere, tad palieciet pie tā, pašas izvēle. Starp citu, M.Šneiderei, kā ikvienam, piemīt dažādu īpašību gamma, bet vienu nevar noliegt, viņa ir spilgta savā valodā un nelaipo ar pārsaldinātas zaptes ķobīšiem rokā , kā to, piemēram, dara daža televīzijas teātra raidījumu veidotāja. Jā,Rēzijas kultam ir zaudētas saprāta robežas.Par to māksliniece ir arī pati nemitīgi rūpējusies. Nav nevienas lapeles,kur nebūtu kādas intervijas,kādas fotogrāfijas gan mākslā, gan uz ielas... Žurnālisti un paparaci vieni vainīgi? Arī pašai gribas būt vienmēr un visur.Vai šādu viedokli mūsu izcilajā demokrātijā aizliegts paust? Ir gan teiciens: labāk lai manis kaut kur trūkst, nekā ir par daudz. Novēlu jauku dienu,pilnīgojot manis uzrakstīto vārdu grozīšanas tehniku! Pateicos ģenerālisimusam/ esei par novērtējumu- viss jau būtu labi.Saprotams, būtu vēl labāk, ja varētu domāt vienīgi Jūsu vadībā. Kad būšu iesūdzēts tiesā, tad arī pedantiski atbildēšu uz jebkuriem Jūsu jautājumiem. P. S.Teātris ir vieta, kur netop vienīgi māksla,tas ir viens no izteiktākajiem intrigu placdarmiem,kuru regulāri un visai aktīvi aizņēmušas arī teātra kritiķes. Šo"deķīti" papurināt ir uzdrīkstējusies Ieva Zole- Struka, atbildot S. Radzobei un V. Artmane notēlojot Kirjanovu P. Pētersona izrādē "Filma top". Viņas atļāvās un domāju, ka attiecīgi arī samaksāja. Taisnības labad vēl piebildīšu, lai gan par lielākajām intrigantēm jo bieži uzskata sievietes, tomēr jāatzīst, ka ja pie šīs nodarbes ķeras vīrieši,īpaši tie,kas izvirzīti par latvju vīrišķības etaloniem, tad uzvaru krāšņums būs viņu pusē. Kāpēc šī piebilde? Ja Mākslā mazāk laika patērētu cits citu ēdot, mēs būtu daudz bagātāki.

Vismaz domā, ka Kalniņai un Skrastiņam nebūtu jāspēlē katru vakaru, lai glābtu Dailes kasi, mūsu domas laikam sakrīt :) Jau iepriekš rakstīju, ka Dailē ir arī citi ļoti labi aktieri, bet tik neradošā atmosfērā , kāda jau gadiem ir Dailē, viņi apsūb un noblāv. Spīdēšana katrā lomā, ne tikai lielajās, nav tikai ētikas, bet arī iekšēja spēka jautājums, kas katram mums iedots citāds. Jā, un vēl ir tās/tie, kuri arī šobrīd domā tāpat kā savulaik Mudīte Šneidere - ka ja ne tāda Artmane pa priekšu grozījusies, tad viņa un viņas draudzenītes gan būtu lieliskas Džuljetas un karalienes Elizabetes bijušas.

Viss jau būtu labi, tikai kāpēc tik juceklīgi? Jo ir bezgala daudz visādu faktu, bet no tiem netop skaidrs, ko īsti gribējāt teikt. Pat ja nenosaucāt Seņkovu par TV vergu, tomēr "kādas mums tik nav bijušas karaliņošanu epopejas,līdz saprāta zudumam. Domājat, ka tas ir beidzies? Nē, Dailes teātrī izcilais jaunais režisors Seņkovs taisīs "gabalu"par Rēziju Kalniņu. Varbūt, ka teātrī tomēr nevajadzēja?" sacījāt gan. Un neatbildējāt uz jautājumu, vai Jums ir nācies dzirdēt paša Seņkova pamatojumu idejai veidot šādu izrādi, par kuru jaunais režisors, izrādās esot sapņojis jau ļoti sen.

Vispirms Jūs esat sameklējuši pārāk daudz zemtekstu, tik daudz mākas ieslēpt saturā man nav.Otrām kārtām, nevaru še uzrakstīt veselu romānu, ja piesolāt honorāru, varu Jums piesūtīt to privāti. Tātad, mazliet par ētiku. Es domāju tā, ja viens Maestro vienā teātrī slāj ar mēteli mugurā un dubļainām tupelēm pa jebkurieni, bet otrā, izcentrēts, klāsta, ka ar ielas kurpēm uz skatuves iet grēks, tad viņam ir diferencētā pieeja jeb viņš ir vienkārši sivēns. Būsit redzējuši lentas par mūsu skatuves mākslas meistariem.Ilonas Brūveres filmas par KKF stipendiātiem- mākslas darbus un pretim, piemēram " Lilita- baltā, Lilita- melnā", kur Daira Āboliņa šeptējusies.Tad, redziet, otrā gadījumā, ja Lilita Bērziņa filmu veidotājai un tai bijušajai frizierītei nostātos aiz muguras, tad ne Jūs dabūtu redzēt kā Lilita Bērziņa peldkostīmā kreklu velk mugurā, ne dzirdētu kā ruļļu tinēja, kas pats par sevi ir cienījams amats,klāstītu par vienu no lielākajām skatuves māksliniecēm. Dailes teātra aktieru bufetē siemāļi izgreznotiar bildēm,kur redzami- Lilita Bērziņa, Hermanis Vazdiks" Ānnā Kareņinā", Vija Artmane un Eduards Pāvuks kā Džuljeta un Romeo u.c. Visu baidos uzskaitīt, jo vairs īstu neatceros šo mākslas foto kompilāciju. Kur te ētika? Pirmkārt, pajautājiet, vai jaunie mākslinieki daudzi zin,kas tie tādi tur redzamie, otrkārt ,kāpēc tām bildēm jāatrodas tieši ēdmņas zālē. Nacionālais teātris arī savu bufeti izgreznojis ar savu slavenību foto.Patiesi diženi! Metodiska dzerstīšanās ir Jūsu termins, to man klāt nesieniet. Es vēlējos tikai pateikt, ka visas nejēdzības, kas notiek teātros var novest pie dažādām izpausmēm, ieskaitot arī dzerstīšanos. Piedodiet, bet cilvēki DZER ļoti dažādu iemeslu dēļ. Un, starp citu, dzert nemaz nav sliktāk kā skaust, intrigot, zagt utt. Ja runājam par koncepcijām, tad man nav jāizvēlas tikai viena vien,līdzās dzīvo, pat ja arī nesatiekot, pietiekami daudzas. Neētiski ir, ja mākslinieks, kurš šovakar atveidos galveno lomu, ieskrien teātrī pēdīgā brīdī, jo viņš,lūk,no seriāla vai vēl kādas šeptes. Neētiski ir, ja Skaratiņu un Kalniņu slavē līdz ar "Nažiem vistās", bet trešo V. Liepiņu, kurš ne par naga platumu nebija sliktāks, turpat vai nepamanīja. Lai kādu neķertu trieka, varētu Jums pateikt,ko tieši A. Jaunušans teica, bet vienam/vienai un uz auss. Pat H. Liepiņš, uzrakstot zem foto Artmanes vārda vietā Dreģi,kā arī Artmane savos "Ziemciešos"atzīmēja, ka visu nepateiks,lai neaizskartu vēl dzīvus esošos tuviniekus. Paskatīšos, kad būs laiks, un Jums paziņošu, kad dažs labs pletē vai katru dienu. Starp citu arī L.Bērziņai bija 50. gados tādi brīzī,kad gandrīz katru vakaru spēlēja galvenās lomas- Spīdolu, Annu Kareņinu, Mariju Stjuarti, Čehova Mašu u.c. Kurā vietā atrodat manu apgalvojumu,ka E. Seņkovs ir TV vergs? Alu šņabi un vīnu piesaucu tādēļ, ka divām dziesmām pie galdiem ir līdzība. Gan tai par zāļu skapīti, gan tai,kurā dzied "vai alu, vai"šnabi, vai vīnu, vai daiļo meiteni", abās piedziedājumus publika rēc līdzi. Piedodiet par nekaunību, bet es tik daudz ( par daudz un pārāk goddevīgi!) esmu sēdējis teātros, ka varētu memuārus uzrakstīt. Kā jūtu, esmu iekāpis lapseņu pūznī, atvainojiet par sagandēto jauko pēcpusdienu.

Daži jautājumi: 1) Vai latviešu teātra "ētika" ir sagrauta? ("A.Jaunušans savlaik pateica ļoti konkrēti, kurš sagrāva Ētiku latviešu teātrī.") Un ko Jūs vispār saprotat ar ētiku? Jo, redziet, pastāv ārkārtīgi daudzas un dažādas ētikas koncepcijas. Jums, protams, ir tiesības izvēlēties tikai vienu no tām, bet tad tas jāprecizē, tieši kuru Jūs izvēlaties. 2) Piesaucot tādu parādību kā "metodiska dzerstīšanās", arī vajadzētu nedaudz precizēt, ko Jūs ar to domājat. 3) Kas esat tie Jūs, kuriem "narcisi" un "nimfomānes" ir "līdz brošai"? Jo, spriežot, pēc šejienes komentāriem ir pietiekami daudzi "mēs", kuri ir tieši pretējās domās par to, kas viņiem Dailes teātrī ir līdz brošai. 4) Vai Jūs esat dzirdējis/usi paša Elmāra Seņkova skaidrojumu par to, kāpēc viņš vēlas iestudēt izrādi ar un par Rēziju Kalniņu, vai arī viņam to kāds ir pasūtījis? Vai arī Jūsuprāt tāpēc, ka Elmārs Seņkovs ir TV vergs, kuram "nepārtraukti vajag tik to, ko vakar ekrānā redzēju"? 5) Paskatieties Dailes teātra repertuārā, lai ar faktiem varētu pamatot savu apgalvojumu, ka "Skrastiņš un Kalniņa spēlē katru dienu"! 6) Ko Jūs īsti domājāt ar to Spanovska piesaukšanu? Vispār jau dziesmas vārdi pieder Aleksandra Čaka spalvai un tur nav nekas par šņabi vai vīnu. Starp citu, tieši uz Spanovski visdrīzāk var attiecināt līdzību par "izšauto plinti". Un par tām izšautajām plintēm runājot :)), man jau ļoti gribētos būt tādā kondīcijā, kā šie divi "goda vietā" (??? Šito es arī nesapratu) ieceltie, Jūsu piesauktie aktieri spēku un enerģijas izsīkuma brīžos. Es nesūdzētos nemaz!

ka kritika arī gadu gadiem klusēja sagrābstīto bezsatura koncertu invāzijā.

Piekrītu par izņēmumiem, bet ne jau Dailē vienīgajā Ziemassvētku pliekanie uzvedumi. Tā bija kā sērga. Un Nacionālajā līdz "Sudraba slidām" visus iepriekšējos gadus tieši tāpat.

JRT Ziemsvētku laikā pirms dažiem gadiem bija arī "Sniega karaliene" Gundara Āboliņa un stīgu kvarteta izpildījumā. Fantastisks darbs, kurš patika gan bērniem, gan pieaugušajiem. Nacionālais teātris pagājušogad Ziemsvētku laikā iestudēja "Sudraba slidas", kas noteikti ir jēdzīgāk nekā rīkot sagrābstītu bezsatura "koncertu".

tad tāds teātris Latvijā ir, kas Ziemassvētku laikā "neražo" pliekanos, salkanos iestudējumus? Bet par zvaigžņu tēmu, tā ir kā slimība. Par to jau arī režisors runā, ka teātrī jābūt ansamblim. Vajadzētu beigt ar to zvaigžņošanos. Bet par neklātbūtnes grēku, domāju to var attiecināt ne tikai uz Dailes teātra aktieriem. Bieži ir sajūta, ka viņi ir tikai kā izpildītāji. Interesanti bija vērot, kā intervijās pirms Trīnes grēkiem viņi paši vērtēja darbības pārnesumu uz centrāltirgu un Blaumaņa darba mūsdienošanu. Gaužām bēdīgi, cik ļoti jau bez sava viedokļa. Jā, tā varot būt, kāpēc ne? Nezinu, vai zvaigzne, ja tā ir zvaigzne, būtu tik samiernieciska ar notiekošo. Gala rezultātā G.Saulīte izteica līdzjūtību aktieriem. Jautājums, cik lielā mērā aktieri ir domu biedri režisoram, līdzradītāji, ne tikai marionetes, protams, cik tas ir vajadzīgs arī režisoram, lai tā būtu. Procesam ir jābūt abpusējam.

Un kas ir ar Vitu Vārpiņu, kā Jums šķiet? Viņai taču arī bijuši dievišķi uzplaiksnījumi šī vārda labākajā nozīmē.