Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -2 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Intervija ar Esko Hekli. Gaismas pils izaicinājums

Nacionālās bibliotēkas ir kļuvušas par digitalizētās informācijas servisa centriem, norāda Esko Hekli 

Pensionētais Somijas Nacionālās bibliotēkas direktors Esko Hekli (76) ir viens no starptautiski pieredzējušākajiem ekspertiem bibliotēku datorizācijas un starptautisko tīklu jautājumos. Viņš bija ieradies Rīgā kā dalībnieks UNESCO starptautisko ekspertu grupā, lai diskutētu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) darbības stratēģiju Gaismas pilī un piekrita dalīties savos vērtējumos par jaunās LNB ēkas izaicinājumiem un tās estētisko veidolu.

Ko, izņemot grāmatu uzglabāšanu, bibliotēka var piedāvāt 21. gadsimtā?

Pirmkārt, bibliotēka ir vajadzīga, ja kāda sabiedrība sevi vēlas uzskatīt par pasaules kultūras vienību. Tā arī nodrošina sociālās vajadzības cilvēkiem, īpaši tiem, kas dzīvo un strādā vieni. Bibliotēkas – sevišķi nacionālās bibliotēkas – uzdevumus šajā modernajā laikmetā nevar vienmēr skaidri saskatīt. Taču digitālo informāciju ir daudz grūtāk apstrādāt nekā analogo. To ir jāorganizē. Piemēram, jaunieši ir ļoti apķērīgi, izmantojot sociālos medijus, taču ir pierādīts, ka viņiem nav priekšstatu, kā meklēt uzticamu informāciju. Ar Google un Wikipedia nepietiek. Ir informācijas struktūras, kas ir jāzina uzticamas informācijas meklētājiem un ko viņi var uzzināt tiekot apmācīti. Tas ir servisa aspekts. Bet nacionālajām bibliotēkām arī pašām ir jāorganizē nacionālā digitālā informācija, lai darītu to pieejamu, jo nacionālās bibliotēkas mūsdienās veido starptautiskos tīmekļus. Turklāt lielākā daļa nacionālā rakstītā produkta nav interesants starptautiskajiem izdevējiem un attiecīgi nacionālajām bibliotēkām tas ir jāarhivē un jāorganizē. Daudzos gadījumos, sakarā ar autortiesību ierobežojumiem, liela daļa materiālu drīkst tikt izmantoti tikai bibliotēkas telpās. Piemēram, Somijā digitālo materiālu ļauts izmantot tikai nacionālās un pāris citu bibliotēku sienās. Un šis materiāls var tikt izmantots tikai uz noteiktiem datoriem un to nav iespējams nokopēt. Attiecīgi visi šie aspekti nozīmē, ka nacionālās bibliotēkas mūsdienās spēlē ļoti aktīvu lomu. Piemēram, Somijā nacionālā bibliotēka ir atbildīga par visu datorizēto bibliotēku tīkla attīstību. Tur ir standartizētas programmas un tā ir ļoti sarežģīta padarīšana. Tādējādi nacionālā bibliotēka ir servisa centrs visām bibliotēkām. 

Vai jūsu vērtējumā ar LNB pārcelšanos uz jaunajām telpām tiks iniciētas arī jaunas tehnoloģiskas procedūras, vai pamatā tā ir telpu maiņa?

Man ir bijusi privilēģija strādāt ar LNB kopš 1980. gadiem. Es zinu, ka bibliotēka pārzina starptautisko attīstību un man nav šaubu par tās tehnoloģijas ekspertu kvalifikācijām. Taču kādi finanšu resursi ir jūsu bibliotēkas rīcībā? Moderno nacionālo bibliotēku aktivitātes prasa ievērojamus līdzekļus. Ēka ir milzīgs sabiedrisks ieguldījums un tā ir jāizmanto maksimāli efektīvi no paša sākuma. 

Pirms digitalizācijas bibliotēkām "tikai" nācās pirkt grāmatas un tās uzturēt, bet tagad?

Nopērkot fizisko grāmatu, tu ieliec to plauktā un, protams, ir arī izdevumi – ēkas uzturēšana, klimata kontrole utt. Taču nav īpašas vajadzības rūpēties par grāmatu – tā ir plauktā. Turpretim, ja ir elektroniskās kolekcijas, nepārtraukti ir jāatjauno un jāpapildina informācija un tehnoloģijas, jānodrošina pieeja agrākajām versijām. Datorizētajās sistēmās ir pārāk daudz mainīgu komponenšu, jo nepārtraukti mainās gan programmas, gan aparatūra un katra atjaunošana un datu pārvēršana ir drauds, ka var pazust dati. Turēt un uzturēt elektroniskās kolekcijas ir ļoti prasīgs un komplekss darbs. Piemēram, Britu bibliotēka pat ir izveidojusi matemātisku formulu ar kuras palīdzību aprēķina elektronisko kolekciju uzturēšanas izmaksas. Un, protams, nepieciešami darbinieki, kas  uzmana digitālās kolekcijas. 

Es nezinu, kā ir Somijā, bet Latvijā bibliotēku jomu joprojām raksturo dzimumu nelīdzsvars – bibliotēkās pārsvarā strādā sievietes.

Lielā mērā sievietes, bet bibliotēku IT nodaļās strādā vīrieši.

Saskaņā ar jūsu teikto arī parastajiem bibliotekāriem mūsdienās jābūt apveltītiem ar zināmām tehnoloģiskām kvalifikācijām, ne vien ar raksturīgām humanitārām interesēm par literatūru vai vēsturi?

Mūsdienu bibliotēkas darbā ir divas puses – uzturēt un attīstīt pakalpojumus un sistēmas, otra puse  - tās izmantot. Lielākajai daļai mūsu nacionālās bibliotēkas darbinieku ir akadēmiskā izglītība humanitārajās zinātnēs. Taču viņiem ir jāmācās informācijas meklēšana un viņiem arī ir jāzina kā informācija tiek organizēta pasaulē, lai viņi mācētu informāciju organizēt savā valstī. Tā ir bibliotekāra dzīves realitāte šodien. 

Par cilvēkiem, kuri izvēlējušies humanitāro izglītību, ir stereotips, ka viņi ir tehniski nekompetenti. 

Taču jau vien fakts, ka cilvēks strādā intelektuālajā laukā, norāda, ka viņš ir pietiekami elastīgs. Tā ir pavisam cita situācija, kāda rodas, teiksim, kad vienkāršajiem lauciniekiem banka pavēsta, ka tā pāriet uz tiešsaistes pakalpojumiem. 

Vai Somijā ir gan nacionālā bibliotēka, gan universitātes bibliotēka?

Jā, ir nacionālā bibliotēka, taču tā ir daļa no universitātes bibliotēkas. Tam ir vēsturiski iemesli. Līdz 2006. gadam tā arī tika dēvēta par universitātes bibliotēku, bet tagad Helsinku universitāte ir uzcēlusi pati savu lielu, jaunu bibliotēku. 

Kas, jūsuprāt, būs galvenie izaicinājumi, kad LNB atvērsies?

Pirmkārt, kolekciju un darbības pārcelšana no esošajām vietām prasa milzu darbu un labi sagatavotu loģistiku. Papildus fiziskajai vietas maiņai kolekciju un pakalpojumu organizēšanai šībrīža daļēji autonomajām vienībām dažādās vietās ir jākļūst par vienu, funkcionāli vienotu organizāciju. Manis paša pieredze rāda, ka psiholoģiskie faktori var būt grūtāk pārvarami nekā fiziskie. Citiem vārdiem, tos nedrīkst ignorēt. 

Lai arī to var uzskatīt par laimīgu sakritību, ka Latvijas ES prezidentūra sakrīt ar ēkas atvēršanu un tādējādi uzsver tās nozīmību kā augsta līmeņa konferenču vieta un nacionālais kultūras simbols, bibliotēkai būs jācīnās ar pārejas procesu, kad tā nespēs piedāvāt pilnu pakalpojumu spektru no paša sākuma.

Pieredze no citām vietām ļauj prognozēt, ka ēka pievilinās daudz vairāk apmeklētāju nekā gaidīts. Tas radīs problēmas, jo visas ērtības vēl nebūs pieejamas sakarā ar ES prezidentūru. Darbiniekiem būs jāspēj improvizēt, lai izpildītu lietotāju lūgumus un lietotājiem vajadzēs apbruņoties ar pacietību. 

Jāņem arī vērā bibliotēkas finanses ne vien saistībā ar jaunajām tehnoloģijām. Jaunās ēkas uzturēšana un visi pasākumi konferenču zonā maksās naudu. Ir svarīgi, lai šie izdevumi nemazinātu bibliotēkas operatīvo budžetu, jo tas mazinātu tās spējas sniegt bibliotēkas pakalpojumus, kas, protams, ir pamatuzdevums. Daudzās valstīs sevišķi nacionālajām bibliotēkām ir pienākums pelnīt naudu un tādējādi pašām finansēt daļu budžeta.

Ko jūs domājat par LNB jaunās ēkas arhitektonisko projektu? Kāds ir jūsu estētiskais iespaids par to? 

Tas ir interesants jautājums. Protams, ēka ir iespaidīga un tā atstāj visai masīvu iespaidu, īpaši esot tās tuvumā. Esmu domājis par to un, protams, esmu sekojis LNB jaunās ēkas projektam no pašiem sākumiem. Smilšu pamats uz kā ēka ir būvēta, darījis neiespējamu rakties dziļi, lai varētu grāmatplauktus glabāt pazemē. Daudzās valstīs ēkas tiek būvētas uz akmens pamata un tas atļauj rakties dziļi. Bet šeit bibliotēka atrodas lielas upes krastā un Latvijas teritorija radās pēc Ledus laikmeta uz sanestajām smiltīm. Attiecīgi grāmatplauktiem ir jābūt būvētiem, tā teikt, tiecoties pret debesīm. Līdz ar to virszemē ir liels ēkas apjoms. Ja domā par attīstību pasaulē un jauno arhitektūras kultūru, tad visas ievērojamākās ēkas ir iespaidīgas un tās ir savu pilsētu pazīšanas zīmes. Ir bijis pārāk ilgs periods, kurā esam saņēmuši tikai neglītas kastes. Rīgā ir pietiekami daudz tādas arhitektūras. Savukārt stikla kastes, kas ir šīs arhitektūras mūsdienu versija, var būt labi izdevušās kā individuālas ēkas, taču veidot no tām pilsētvidi atkal ir apšaubāmi. Par to tiek ļoti daudz diskutēts Berlīnē, kur nesen ir sabūvēti veseli kvartāli, sastāvoši no kastēm. Protams, LNB jaunā ēka radikāli atšķiras no tās apkārtējās vides. Profils, skatoties no Daugavas labā krasta, projekta gaitā ir būtiski mainījies. Taču, ieejot iekšā, – man bija tāda iespēja vakar – , paveras aizraujoša aina.

Par LNB jauno ēku ir dalīts viedoklis sabiedrībā. No vienas puses cilvēki ir pieņēmuši ideju, ka jābūt šai jaunajai, dārgajai bibliotēkai un viņi arī respektē ēkas arhitektu, bet nav vienprātība par to, ka šī ir tā ēka, kādu mēs vēlamies.  

To es saprotu, jo ēkai ir ļoti spēcīgs profils, taču man personīgi tā patīk labāk, nekā tas tornis upes krastā (iesmejas).

Jūs domājat Swedbankas ēku?

Nē, Zinātņu akadēmijas ēku.

Viens iemesls, kādēļ jums vaicāju par ēkas veidolu ir fakts, ka Gunārs Birkerts jaunībā strādāja pie somu arhitektu Ēro Sārinena. Tāpat Birkertam tuvs ir somu komponists Sibeliuss.

Esmu saticis Birkertu, bet par to nekad neesam runājuši. Es teiktu, ka mans pirmais iespaids, ja mēs runājam par LNB jaunās ēkas fizisko formu un profilu, neved manas domas uz Somiju, bet drīzāk uz Norvēģiju ar tās kalniem. Taču Sārinenam nav liela iespaida uz mūsdienu somu arhitektūru, jo viņš agri pārcēlās uz ASV. Ievērojamākais vārds modernajā somu arhitektūrā ir Alvars Ālto. Piemēram, arhitekts [Kolins Vilsons], kurš uzbūvēja jauno Britu bibliotēku Londonā, stāstīja, ka viņš ir ļoti ietekmējies no Alvara Ālto. Taču ne tik lielā mērā ārējā veidolā, cik interjerā. Es nekādi nevilktu paralēles starp Gunāru Birkertu un Somiju.

Ja jūs LNB jauno ēku redzētu pirmo reizi, bez jelkādām priekšzināšanām par to, kādu vēstījumu jums tā sniegtu?

Ko lai es saku? Iespējams, es pārsteigts jautātu, kas tā par ēku, tik liela un iespaidīga? Un jautājumi par to atšķirtos, atkarībā no kuras puses uz to lūkojies. Aizmugure ir gandrīz kā bunkurs – ar šauriem logiem, kas gan nav šauri, lūkojoties no iekšpuses. Savukārt vertikālie fasādes logi man šķiet skaisti. Es minēju saviem kolēģiem, ka esmu redzējis ēkas arhitektoniskos plānus jau pirms kādiem 20 gadiem. Realitāte Daugavas pusē ir daudz skaistāka nekā plāni. Protams, mēs neredzam galējo veidolu, jo vieta joprojām ir būvlaukums. Lielākā atšķirība no citām ēkām, protams, ir augšdaļa. Kāds var jautāt, kādēļ uz jumta ir tik daudz metāla? Bet, dzīvojot Helsinkos, es zinu, ka atrodoties tik tuvu Baltijas jūrai, klimats pret ēkām ir ļoti prasīgs. Piemēram, mūsu galvenā nacionālā bibliotēkas ēka ir jākrāso gandrīz katrus desmit gadus dēļ nokrišņiem, mitruma un vējiem, kas saēd sienas. 

Kas jūsuprāt ir somu izglītības veiksmes stāsts? Pasaulē Somiju min kā piemēru, runājot par skolēnu zināšanām un sasniegumiem konkursos un olimpiādēs. 

Mēs paši esam pārsteigti un nesaprotam īsti, kādēļ tas tā ir. Esmu rediģējis grāmatu, kuru par izglītību sarakstīja eksperti un varu minēt trīs faktorus. Pirmkārt somu izglītībā nav, tā teikt, strupceļu. Jau no pirmās skolas dienas izglītība veidota tā, ka skolēns viegli nonāk līdz augstskolai. Laikā, kad es gāju skolā, bija sākumskola, tad pamatskola, tad vidusskola. Pēc pamatskolas vai nu aizgāja uz profesionālo skolu vai arī turpināja vidusskolā. Un, ja neizdarīja konkrētu izvēli pamatskolā, varēja viegli palikt nekvalificēts un no profesionālās izglītības bija grūti tikt uz universitāti. Mūsdienās gan no vidusskolas, gan profesionālās skolas nokļūt universitātē var vienlīdz viegli. Otrkārt, izglītība fokusē uz vājajiem studentiem, kamēr, piemēram, Vācijā pamatā atbalsta un virza veiksmīgākos studentus. Treškārt skolotāju statuss Somijā ir ļoti augsts, un viņi ir ļoti labi izglītoti. Bet es baidos, ka situācija mainās, jo izskatās, ka skolām nepieciešams palīdzēt ne vien skolēniem, bet arī viņu vecākiem, kam būtu jābūt skolas sabiedrotajiem. Ir milzu problēmas ar audzēkņiem un viņu uzvedību. Tas ir vecāku un māju jautājums. Skola nevar aizvietot vecākus. Ģimenēs ir ļoti daudz šķiršanos, konfliktu un alkohola.

Vai Somijā ir atbalsts vispārējam karadienestam?

Ir diskusija par to, un situācija arī mainās, jo armijā iet mazāk jauniešu - dēļ narkotiku lietošanas, dēļ tā, ka daudziem jauniešiem ir tik slikts fiziskais stāvoklis, ka viņi nespēj tikt galā ar fiziskajiem uzdevumiem armijā, dēļ tā, ka ir arvien vairāk pacifistu. Taču mēs esam mācījušies, ka mums jāspēj aizstāvēt sava valsts.

Arī jūs pats droši vien piedzīvojāt karu?

Jā, es esmu dzimis un gājis skolā Karēlijā un piedzīvoju karu uz savas ādas.

Vai jūs tikāt evakuēts?

Jā, divreiz. Evakuējamies pirmā PSRS uzbrukuma laikā, bet, kad fronte atkal aizvirzījās uz austrumiem, pārcēlāmies atpakaļ. Un kara beigās nācās evakuēties pavisam. Iedomājieties – evakuēties nācās 400 000 cilvēku, desmit procentiem valsts iedzīvotāju. Es nācu no ļoti vienkāršas un trūcīgas ģimenes, un mūs izvietoja mums svešā Somijas daļā. Es nevarēju noslēpt savu izcelsmi, taču neviens nekad man nevaicāja par manu izcelsmi, jo Somijā nav šķiru.

Savulaik jūs bijāt priekšsēdētājs Somijas un PSRS darba grupā zinātnisko bibliotēku sadarbībai. Vai tas nebija personīgs izaicinājums, ņemot vērā, ka PSRS padarīja jūs par bēgli no dzimtās Karēlijas?

Īsā atbilde būtu "nē". Protams, PSRS bija terra incognita, pilnīgi sveša un dīvaina valsts un sabiedrība man un maniem somu kolēģiem. Šis fakts, kopā ar manu nespēju runāt krieviski, bija lielākie izaicinājumi. Lai arī es sāku skolas gaitas Karēlijā un piedzīvoju vairākas nepatīkamas lietas kara laikā, es to neuztvēru kā šķērsli. Bet fakts ir, ka Krievija ir un paliek mīkla mums. Es cenšos uzzināt vairāk par Krieviju, taču jo vairāk lasu, jo vairāk jautājumi rodas!

Kādas, jūsuprāt, ir mazo kultūru kā Baltijas valstu un Somijas prognozes globalizācijas laikmetā?

Te man būtu jāatbilde kā Žanam Sibēliusam, kad viņa sieva vaicāja, kad viņš būs atpakaļ no restorāna: "Es neesmu gaišreģis, es esmu komponists." Manuprāt, pat lielās kultūras piedzīvo dziļas pārmaiņas, ko izraisījušas jaunās komunikāciju tehnoloģijas un digitālie mediji. Jūs droši vien sapratīsiet, kādēļ es vēlos uzsvērt vajadzību zināt savas kultūras saknes un vēsturi. Ja mēs gribam zināt, kur mēs ejam, mums vispirms ir jāzina no kurienes mēs nākam. Diemžēl Somijā skolas velta pārāk maz laika un pūliņu, lai sniegtu audzēkņiem šādu orientāciju. Protams, kultūra tradicionāli ir veidojusies, aizņemoties no citām kultūrām, taču aizņemtais ir attīstīts tālāk un integrēts nacionālajā kultūrā. Katram jājūt sava kultūra, lai spētu to attīstīt tālāk. Lielākie šodienas riski ir virspusējā domāšanas, kultūras un uzvedības modeļu unifikācija. Katrai sabiedrībai ir jāatzīst sava kultūra kā vienlīdz svarīga materiālajiem apstākļiem, lai nodrošinātu tālāku nācijas pastāvēšanu.

Vai Somijas iestāšanās eirozonā ir mainījusi ekonomiku un attieksmi pret ES?

Somu ekonomika būtu bijusi pārāk vāja, lai pārdzīvotu starptautiskās lejupslīdes pati ar savu valūtu. Tā uzskata visi, kam ir kompetence ekonomikas jautājumos. Taču ne 100% somu atbalsta dalību eirozonā, un attiecīgi argumenti pret dalību tajā tiek likti lietā īpaši tagad, kad dienvidu valstīm nepieciešama palīdzība. Pagāja arī ilgs laiks, kamēr cilvēki pierada pie cenām eiro. Viņi sūdzējās, ka viss ir kļuvis dārgāks.

Esko Hekli

Dzimis 1936. gadā Karēlijā

Vēstures profesors

1976.-2001. gadā Nacionālās bibliotēkas un Helsinku Universitātes bibliotēkas direktors, bijušais Eiropas zinātnisko bibliotēku tīkla LIBER prezidents, vadošu kultūras izdevumu redaktors, Somijas institūta Vācijā valdes priekšsēdētājs, Somijas Sibēliusa sabiedrības priekšsēdētājs

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja