Laika ziņas
Šodien
Sniegs
Rīgā -2 °C
Sniegs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Intervija ar Ģirtu Ēci. Gribu kā Kroders

Šeit es ne par ko tā īsti nepārdzīvoju. Režisors Ģirts Ēcis Maskavā stāsta par iekšējo un ārējo brīvību 

Mēs ejam gar Kijevas staciju, pārsoļojam pāri gājēju tiltiņam un dodamies Jaunā Arbata virzienā. Mana un režisora Ģirta Ēča saruna notiek, pastaigājoties pa Maskavu, gluži kā Alekseja Učiteļa filmā Pastaiga tiek izstaigāta puse Pēterburgas. Maskavā nu ir Ģirta mājas, un par to, ka šī pilsēta – kā zinām no citas filmas – asarām netic, viņš pārliecinājies pats. Asaras šeit nav pieminētas vārdu spēles dēļ – pēc vairāku gadu darba saņēmis iespēju iestudēt izrādi uz lielās skatuves – Augusts. Osedžas grāfiste, kurā darbojas tikai sievietes, – režisors piedzīvojis smagu vilšanos darbā ar aktieriem leģendām, un mēģinājumu procesam nācās pieslēgties Maskavas Vladimira Majakovska teātra vadītājam Mindaugam Karbauskim.

Kas īsti notika, kāpēc izrāde Augusts. Osedžas grāfiste Maskavas Majakovska teātrī bija jāpabeidz citam režisoram – Mindaugam Karbauskim?

Tobrīd tas bija viens no sliktākajiem akadēmiskajiem teātriem būtiskā šī vārda nozīmē. Manā gadījumā rezultāts bija iepriekš paredzams. Kad piekritu, jau zināju, ar ko man būs darīšana. Tas bija smags darbs. Un visā tajā ārprātā, lai galīgi nesajuktu prātā... Man tas bija tāds kā antropoloģisks pētījums. Es domāju, ka pēc kādiem gadiem divdesmit vairs nebūs tāda teātra – arī Krievijā. Arī ne Maskavā. Jo ārpus Krievijas jau nav tik traki.

Kāpēc tu tomēr šeit strādā, kāpēc nebrauc mājās?

Par to es arī domāju. Nevaru ilgi Rīgā izturēt. Šeit es ne par ko tā īsti nepārdzīvoju. Jūtos te ļoti brīvs, arī pilsētas kontekstā. Piemēram, es biju nopircis milzīgas ausis, ar kurām klausīties mūziku, un Rīgā man bija neērti tās likt un iet cauri pilsētai. Ja nu kādu satieku, ar kādu jārunā. Šeit es mierīgi ar tām eju, nedzirdu mašīnu troksni. Maskavā tomēr ir baigais troksnis. Tādas mazas nianses, kas paplašina tavu iekšējo brīvību. Šī pilsēta ir principiāli citāda – tā ir pieaugušu cilvēku pilsēta. Te bērnus uz ielām vispār neredz. Līdzīgi kā Ņujorkā. Pirmo reizi Maskavā biju kādā 1984. gadā, kad man bija trīspadsmit. Tas bija kultūršoks. Tā ir pilsēta, uz kuru jābrauc, zinot, ko tu gribi. Kā tūristam te ir diezgan sarežģīti.

Tev te patīk vai ne?

Man patīk. Man patīk šeit dzīvot, bet man nepatīk šeit strādāt. Man te ir līgumdarbs, tāpat kā Latvijā, Rīgā. Es sezonu saplānoju. Ja veiksmīgāk, tad vairāk darba, ja mazāk veiksmīgi – mazāk.

(Ejam klusēdami.)

Par darbu... Droši vien viņi paši ar to atbildību īsti netiek galā tai lielajā teātrī. Iestudējot Osedžu, man bija īpašs gadījums – astoņas sievietes...

Arī leģendārā aktrise Jevgeņija Simonova…

Jā (izteiksmīgi). Mēs mēnesi runājām, kamēr pierunājām viņu uzvilkt parūciņu. Zini, viņa joprojām ir tāda pati kā 70. gadu filmās – Afoņa, Vienkāršs brīnums... Muļķīgais smaidiņš, izbrīnītas acis un karē. Viņa no tā karē negribēja atteikties. Par katru detaļu vajadzēja cīkstēties, turklāt viņa iecērtas – nevis ir kādi loģiski argumenti.

Varbūt viņai svarīgi pierādīt, ka aktieri arī domā?

Jā, kaut kas tāds. Kaut kas slimīgs ir tajā visā. Pareizāk sakot, saknē nepareiza attieksme pret darbu. Tās pašmocības, sevis plosīšana viņiem daudziem liekas tas īstais aktiera darbs. Maskavā šausmīgākais ir, ka notiek cīņa ar aktieri. Kamēr tu – režisors – viņam izskaidro, tev jau pašam riebjas tas, ko tu viņam skaidro. Viņš [aktieris] tēlo, ka grib it kā dziļāk saprast, bet neko nesaprot principā. Viņš ir vienkārši stulbs. Tā ir tradīcija, kas Latvijā jau ir mainījusies, mainoties teātra paaudzēm – gan aktieru, gan režisoru paaudzēm. Latvijā jau ir pavisam cita kultūra. Šeit ir tā imperiālistiskā padomju Krievija, kur cilvēks aktieris, tāds gliba (milzis – krievu val.), var būt pilnīgs idiots, bet viņš ir nofilmējies tādā filmā, kuru ir redzējuši visi. Kaut kādā 70., 80. gadu filmā – un ir leģenda. Taču, kā jau teicu sarunas sākumā, kāda valsts, tāds teātris.

Treisija Letsa luga Augusts. Osedžas grāfiste taču ir ļoti laba.

Jā, luga arī kaut cik izvilka visu to pasākumu. Ja jau tekstu atceras un to visu norunā, skatītājam ir kam sekot. Luga ir Brodvejas bestsellers. Jo ģimenes lietas jau attiecas uz visiem.

Kā tu vispār nokļuvi Maskavā un kurā brīdī saprati, ka gribi te strādāt un nebrauksi atpakaļ? 

Es vienmēr esmu gribējis padzīvot kaut kur citur, nevis Rīgā. Ne jau emigrēt. Ko mūsdienās vispār nozīmē emigrācija? Lidmašīnas biļete maksā 50 latu, un pēc pusotras stundas tu esi Rīgā. Tas ir kā no Tukuma līdz Rīgai aizbraukt. No mājām Rīgā līdz mājām Maskavā esmu ticis četrās stundās. Tas nav daudz. Apmēram kā no Liepājas.

Kāda ir uzkrītošākā atšķirība starp Latvijas un Krievijas, Maskavas, teātriem?

Cik Latvijā vispār gadā ir izrāžu?

Ap simt divdesmit, un daudzas no tām ārpus Rīgas. 

Šeit tā pretenzija ir baigi spēcīgā. Pretenzija uz kaut ko dižu, mērogā lielu, domas ziņā nozīmīgu...

Laikam kā protests pret to attīstās pavisam cita tendence – šķietami neobligāti, neteatrāli stāsti mazās telpās. Vakar, piemēram, Zelta maskas atlases komisijas mīlulis – jaunais režisors Volkostrelovs – vairāk nekā stundu mocīja skatītājus, rādot slaidšovā ar telefonu safotografētus nejaušus kadrus sliktā kvalitātē un divreiz pasakot kādu frāzi.

Vienkārši skaties plikas fotogrāfijas?

Jā. Un tas viss tādā svinīgā nopietnībā. Tas puisis jūtas kā misionārs.

Jā, kaut kur Vācijā droši vien noskatījies to visu. Visi tie eksperimenti kaut kad jau ir bijuši. Visticamāk, viņš braukā pa festivāliem, un tad tam nav vispār nekādas citas vērtības. Ja viņš kaut ko tādu darītu metro, tas būtu kruta (vareni – krievu val.).

Es biju Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA, tur tie augšējie stāvi ir ļoti interesanti, un, jo zemāk tu ej, jo stulbāk kļūst. Augšējos stāvos ir Kandinskis, Rotko, Pikaso. Zemāk ir televizori ar video, tur bija arī kāds lietuviešu darbs, kur vienkārši demontēja Ļeņina pieminekli. Kaut kāds laika liecinieks tas varbūt ir, bet māksla tomēr prasa zināmu meistarību un godīgumu pret sevi. Plika ideja... Katrs var sapīpēties zāli un izdomāt da jebko. Var jau izbraukt uz citu cilvēku meistarību un savienot to visu.

Vai tu domā par to, kādu nišu tu ieņemsi starp citiem, kādi būs tie epiteti, ko pieliks tavam uzvārdam kaut kad nākotnē?

Es pat nezinu. Viss ļoti strauji mainās. Esmu sasniedzis savu augstāko brīvības pakāpi, kad vienīgais, no kā vēl atliek atteikties, ir ēšana. Man patīk mana profesija, un tādā ēšanas līmenī var arī tajā nopelnīt.

Tu esi apmierināts ar to, ko esi teātrī izdarījis?

Personiski – jā. Piemēram, Vigīliju (Vigīlija. Sapnis par nomodured.) JRT varu skatīties vairākas reizes. Vai Nacionālajā teātrī izrādi Melnais strazds – tik forši bija strādāt ar tiem diviem cilvēkiem (aktieri Normunds Laizāns un Madara Saldovere – H. V.). Šeit, Maskavā, rīta mēģinājums aktieriem ir, lai iesildītos vakara izrādei vai vakara filmēšanai. Tā naudas pelnīšana ar seriāliem ir briesmīga. Es tikpat neiegūšu nekādu slavu, naudu un varu. Gribu tāpat kā Kroders – taisīt mazas, brīnišķīgas izrādes un tad mierīgi iemigt. Es te nedzīvošu ilgāk kā vēl dažus gadus.

Nekas neesot tik pastāvīgs kā pagaidu stāvoklis.

Ir labi paskatīties uz lietām no malas un neiesaistīties visās tajās sīkajās baumās, ko nu kurš par kuru ir pateicis, kas tik ļoti raksturīgs nelielām pilsētām. Manā situācijā, kad esmu viesrežisors, tu visu redzi ar svaigu aci, un arī cilvēki zina, ka tu viņiem neesi nekāds apdraudējums. Nu, un tev pašam mazāk riebjas kāds cilvēks, ja tu viņu retāk redzi.

Kas ir tavs domubiedru loks?

Es ļoti maz kontaktējos. Lasu grāmatas, skatos internetā filmas. Ieguglē "Kannu festivāls" – un skaties visas filmas pēc kārtas. Piemēram, Mihalkova filmas internetā neparādās pirms oficiālās pirmizrādes, bet lielākā daļa filmu parādās.

Esi teicis, ka negribēji būt aktieris.

Man ļoti patīk režisora profesija. Darbā ar aktieri man ir svarīgi, lai tā ir saruna – nevis kā režisoram ar aktieri, bet kā māksliniekam ar mākslinieku.

Aktierim ir pašam ar sevi jāstrādā, ir jābūt motivācijai, kādēļ viņš šo lomu spēlē. Tā ir Pētera Krilova skola. Aktierim pirmais jautājums ir, kāpēc es to daru, un to viņš uzdod nevis režisoram, bet sev. Kad viņš ir atbildējis sev, viņš var to uzdot arī režisoram. Bet aktiera profesijai ir daudz blakņu. Tā ir ļoti vīrišķīga. Sievietēm grūti ar viņu emocijām un – ak, es to nevaru – tas vispār šajā darbā nedrīkst būt!

Nesen zvanīju Kasparam Znotiņam (JRT aktieris, Ģirta Ēča kursabiedrs – H. V.). Katru rītu mēģinājums, katru vakaru izrāde, kas prasa nenormālu pašatdevi. Atalgojums ir neadekvāts tai noslodzei. Kad tu tiec izsūkts vai salauzts, tev faktiski nekā vairs arī nav. Tu nevari aizbraukt atpūsties, ārstēties, savest sevi kārtībā, runa pat nav par villu, bet par mazu viesnīcas numuriņu. Tādā ziņā šai profesijai – vispār teātrim – vajadzīga pamatīga misijas apziņa.

Tev tāda ir?

Man izrādes visas tādas ir. Tādā ziņā man Krievijā ir grūti, jo man ir vienalga, kas te notiek. Es netveru viņu problēmas.

Ja tev tagad ar tagadējo "krievu" pieredzi vajadzētu vēlreiz iestudēt Dostojevsky- trip (Vladimira Sorokina lugas iestudējums JRT 2003. gadā), vai kas būtu citādi?

Baigi gribētu to šeit iestudēt. To lugu vajag tagad iestudēt – pirms Soču olimpiādes. Es esmu par to teātros ierunājies, bet Maskavā Sorokinu nemīl. Neviens teātris to neiestudē. Tagad turklāt ir pieņemts likums, ka nedrīkst publiski lamāties... (Sorokina tekstos ir daudz visdažādāko krievu leksikas slāņu un tiek pārkāpti neiedomājamākie tematiskie tabu – H. V.)

Kad režisoram Konstantīnam Bogomolovam jautāju, vai viņam nebūs nepatikšanu par vienu vai otru iestudējumu vai izteikšanos intervijās, viņš atbildēja, ka visiem "augšā" ir vienalga, ko viņš iestudē, ko viņš runā.

Jā, tā ir. Varai ir pilnīgi vienalga, kas notiek mākslā, kultūrā. Visi šķietamie ierobežojumi turas uz pašcenzūru. Kāda tauta, tāda valsts – un attiecīgi tāds teātris. Dariet, ko jūs gribat. Nevajag jau iet bļaustīties un grūstīties uz kaut kāda šaura tiltiņa. Kaut kādi kautiņi un provokācijas jau ir daļa no politikas jebkurā valstī. Bet citādi: ejiet un dariet, ko jūs gribat. Nevienu tas neinteresē. Tik droši, kā jūtas Putins šajā valstī...

Tad kāpēc Pussy Riot meitenēm par viņu akciju tik neadekvāts sods?

Viņas apzināti izvēlējās sēdēt. Viņas gan negaidīja, ka iedos divus gadus, domāja – varbūt pusgadu. Viena ir Mordvijā, viena – pie Narvas. Tie bija viņu advokāti, kas visu noveda tik tālu, lai sods būtu tieši tik neadekvāts. Principā par tādu izlēcienu jebkurā valstī, arī Latvijā, var dabūt līdz pieciem gadiem. Cita lieta, vai tiešām iedotu.

Un ko tu domā par skatītāju? Vai vispār domā?

Par skatītāju domāju gan, tāpēc jau ir lugas kompozīcija, lai noturētu uzmanību un izstāstītu stāstu. Lai nav kā modernajā mākslā, kur tev par konkrēto darbu vēl papildus jāizstāsta. Citreiz tu nevari to izrādi izdomāt, bezmiega naktīs vārties pa gultu, ir kaut kāda nervu sakāpinātība. Taču, kad tu uzliec austiņas un esi fiziski nodarbināts, piemēram, pāris stundu taisi ēst, tu vienkārši brīnišķīgi vari izdomāt visu kaut ko.

Tu esi labs pavārs?

Man vienmēr ir paticis taisīt ēst. Es nesaprotu cilvēkus, kas to nemāk. Tu taisi ēst, galvā izej tai lugai cauri, un viss ir skaidrs.

Kā tu pats vērtē savas režijas prasmes?

Režijas prasmes? Vienīgā prasme, kas vajadzīga, – uzturi ļoti labas attiecības ar literārās daļas vadītāju. Literārās daļas vadītājas parasti ir inteliģentas sievietes, kas izlasa daudz lugu. Pārējais ir pieredze. Režisoram vajag psiholoģisku komfortu, un to jau viņš pats rada, izejot no tā, kāds viņš ir pēc dabas. Man kā režisoram ir vajadzīgs savstarpējs draudzīgs miers.

Kāpēc tad ir tas lielais sasprindzinājums krievu aktieriem, kāpēc viņiem pietrūkst smaida?

Tāpēc, ka viņi neaptver, ko dara. Viņi ir mācīti, ka nedrīkst lomā runāt par sevi – jārunā par kaut ko citu, varbūt cēlāku, kaut ko abstraktāku. Vēl viņus tomēr gremdē nebrīve, kas nāk no socreālisma laikiem. Teātra režisora diktatūra jau bija briesmīga. Ak, galvenais režisors šodien uz mani ne tā paskatījās! Tā stāvēšana "pie dēļa" lomas gaidās... Tas, ka uz vienu lomu ir vairāki aktieri, jau ir konflikta situācija kolektīvā.

To gan es varu saprast, jo, ja nav dublantu, gripas laikā atceļ vienu izrādi pēc otras!

Nu un tad? Padomā, kāda traģēdija! Godīgi pārceļ, un viss! Nāciet martā!   


Top komentāri

Paulas Jēger-Freiman spoks
P
Ēcis: "[Misijas] ziņā man Krievijā ir grūti, jo man ir vienalga, kas te notiek. Es netveru viņu problēmas." Ēcis: "Man patīk [Maskavā] dzīvot, bet man nepatīk šeit strādāt." - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Varbūt, ka te ir atbilde uz jautājumu, kāpēc Ēcim neizdevās sastrādāties ar Majakovska teātra leģendām? Leģendas sajuta, ka režisoram vienalga, kas te notiek? Ko? Tā nevarētu būt? Ēcis: "Nevaru ilgi Rīgā izturēt." - - - - - - - Vot ķebe zdrastvuj! - Ne Rīgā labi, ne Maskavā. Rīga par mazu; Maskava par lielu... Krievijā nav misijas apziņas, jo ir vienalga, kas tur notiek. Latvijā - misijas apziņa it kā būtu, bet skatītājiem vienalga...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja