Baltvilka balvas iedibinātāji un uzturētāji – Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome vēlas "fokusēt sabiedrības uzmanību uz pozitīvu mērķi – uz bērnu, kas lasa interesantu un skaistu grāmatu latviešu valodā". Kā tu komentētu, skaidrotu šos trīs labumus – interesants, skaists, latviešu valodā?
Atceros, kā trīs reizes muku virtuvē, lai citi nedzird, un skaļā balsī raudāju par Kivirehka stāstiņa varoni – vaboli Pēteri, kas bija tik ilgi mācījies, lai iepriecinātu cilvēkus zoodārzā ar dzejoļiem, dziesmām un dejām, bet cilvēki viņam gāja garām kā tukšai vietai, sajūsmā skatīdamies uz blakusbūri, kur slinki gulēja liels lācis…
Darbs, laiks, profesionalitāte, iedziļināšanās, intelekts, zināšanas, detaļas un nianses – nu, skaidrs, tas ir mazais vabole Pēteris, nīgri dēvēts par elitāro kultūru, un blakus staipās lielais masu izklaides lācis. Vilšanās rūgtums jau nepamet arī tad, kad jau sen esi apzinājies sevi kā marginālu, un iemācījies tāds būt ar godu un bez kaunēšanās.
Bet Kivirehkam bēdīgā stāsta beigas bija ļoti labas! Vabole Pēteris atgriežas mājās, un mazo kukainīšu bari, viņa mazie brālīši un māsiņas, grib zināt: vai rīt tu atkal iesi tur projām, uz zoodārzu? Pēteris nopūšas – nē, neiešu… Viņi sauc: urā!!! Tad Pēteris visu savu meistarību rāda viņiem, kas vēl nav ar lāci sisti – un tas ir ļoti jauks vasaras vakars…
Es gribētu, lai bērniem, mazajiem jūtīgajiem kukainīšiem, grāmata būtu vabole Pēteris. Interesants man nozīmētu gudrs. Tas ietver sevī gan domu dziļumu, gan aizraujošu formu, gan jūtu noslēpumu. Skaists nozīmētu – īsts un daudzveidīgs. Kā daba. Un latviešu valodā – tas nozīmētu bagātā valodā, ļaujot arī bērnam tikt pie šīs bagātības.
Vai pastāv liela atšķirība starp grāmatu, ko bērnam būtu vērts lasīt, un grāmatu, ko bērns grib lasīt? Kāds brīnums ļauj abām šīm lietām sakrist?
Lielās bērnu literatūras virsotnes tieši tādas ir – viss sakrīt, nav taču bērni ar varu jāspiež lasīt Lindgrēni vai Milnu. Tas brīnums ir liels rakstnieka talants.
Bet ir daudz situāciju, kad grāmata pati par sevi nav tieši tas, ko bērns tajā saredz un sajūt, kad grāmata ir kā gliemežvākā iekritis smilšu grauds, bet pērli bērns uzaudzē pats.
Manā bērnības lasītāja pieredzē ir abas galējības, es tur atrodu gan pierādījumus tam, ka bērns spēj intuitīvi uztvert lielu literatūru un paņemt no tās sev tobrīd piemēroto slāni, atmiņā noguldot nojausmas par to, ko viņš sapratīs tikai vēlāk – varbūt kādreiz sapratīs un izvilks apziņas gaismā, – gan arī tam, ka pavisam banāla grāmata var izrādīties atslēga uz kaut ko, kas mīt tevī pašā. Un tu radi šo grāmatu pats, gandrīz no nekā – ja objektīvi novērtējam tās kvalitāti, – radi kā spēlējoties.
Tātad otrs brīnums ir cilvēks. Svarīgi ir cilvēkam ar grāmatu vispār satikties.
Rakstnieki allaž tiek turēti drošā attālumā no Baltvilka balvas žūrijas, tur lemj literatūras pētnieki, mākslas eksperti, bibliotekāri, sabiedrības cienīti vecāki. Savukārt Delfos par savu simpātiju balso lasītāji. Šoreiz mēs dodam tev iespēju izteikt savu atzinību kolēģiem – kas ir tavs personiskais šāgada laureāts bērnu literatūrā, grāmatu mākslā, tulkojumos?
Kā jau jau varēja nojaust no atsauces uz igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehku, man patiešām vistuvākā ir Kaka un pavasaris.
No latviešu kolēģiem šogad man pie sirds ir Zvirgzdiņš ar savu krāšņo muzejiskumu, kas nav palicis tikai vēstures atstāstu līmenī, bet uzplaucis raksturos un situācijās.
Un vēl tā sirds ir ielipusi plastilīnā. Kad biju maza, man ļoti patika divas grāmatiņas ar plastilīna ilustrācijām – viena no tām bija Laimoņa Kamaras dzejoļu krājums Gadam nosala degungals un otra – poļu rakstnieces Marijas Kovņackas grāmatiņa Plastiņa dienasgrāmata, par plastilīna vīriņu, kas dzīvoja mazas skolniecītes penālī. Abas tādā elegantā 60. gadu kolāžas stilā, zīmējums un krāsaini laukumi, kombinēti ar plastilīna figūru foto. Plastiņa ilustrācijas, kā tagad izpētīju, nebija vis pārņemtas no poļiem, tās bija veidojis latviešu tēlnieks Juris Mauriņš. Bet tik vien bija, plastilīns latviešu grāmatu mākslā pavīdēja un pazuda.
Un tikai tagad tas ir atgriezies ar Ilzes Abikas ilustrācijām lietuviešu rakstnieka Vītauta V. Landsberģa grāmatai. Plastilīns kā ideja, man šķiet, vispār labi atbilst Landsberģa juniora mazliet robustajam stilam un paskarbajai humora izjūtai, bet it īpaši Ābolu pasaku daudzajām pārvērtībām. Galvenie varoņi tur ir āboli Antans un Petrs, kas nemitīgi maina veidolu – viens sapūst, otru izspiež sulā, viņš sarūgst vīnā, tiek izdzerts un atkal zemē iztecināts, bet savu identitāti abi āboli nekad nezaudē, abi divi atkal satiekas, viss pārvēršas un sākas atkal no jauna, tajā pašā mūžīgajā plastilīnā…