Jaunās režijas vilnis Latvijas teātros. Intervija ar Valteru Sīli

neesmu vēlējies Jūs aizvainot, drīzāk izaicināt uz īsu diskusiju. Ja mēs sāksim sadalīt, atvainojos, kā līķi izrādes veidotājus pa sastāvdaļām,mēs nekurp netiksim. Aktieris IR PAMATMATERIĀLS, lai notiktu jel kāda izrādīšanās. Ar to nevēlos teikt,ka jāvalda chaosam, kurā katrs pūš un sten kā vien ienāk prātā. Bet, ja Jums ir bijusi iespēja būt teātrī ne vien no skatītāju zāles puses, tad Jums ir arī priekšstats, KAS tur notiek vai ne-notiek. Man tomēr patīk tie Eduarda Smiļģa iedibinātie pamatprincipi un teātra izrādīšanas shēma, būve, karkass, vai vēl kā citādi to dēvēsim, kur vienā no pirmajām vietām ir ANZAMBLIS. Ansambli veido aktieri- mākslinieki,kuru varēšana izpaužas gan kā lieliska atmiņa, fiziskie dotumu, nervu sistēma, personība jeb dzīves pieredzes uzkrājumi,ko savkārt ietekmē daudzi citi apstākļi,kā, piemēram, teātra vadības attieksme, lomas dabūšana vai nedabūšana, ģimenes stāvoklis,iztikšana un katrā gadījumā arī mūsu sabiedriski-politiski-kulturālā iekārta... Šeit vairākkārt pieminēta leģendārā Māra Ķimele. Tikai neizmērojami lielmanīga režisore var atļauties vienlaikus iestudēt Čehova "Trīs māsas" JRT un "Jāzepu un viņa brāļus" Nacionālajā teātrī.Kādi panākumi? Pirmkārt, "izčakarēti"aktieri. Tos Brāļus redzēju un mans viedoklis ir īss: Ja ne vienam šajā brīdī šis konkrētais darbs nav pie sirds, nav nekas ar to pasakāms, tad nevajag ņemt repertuārā. Kas no tā cieta vissāpīgāk? Ķimele? Varbūt, ka arī, bet aktieriem bija jāapgūst ārkārtīgi grūtais, piesātinātais Raiņa teksts, jāiedzīvojas savos tēlos, jātop pēc tam kritizētiem,lai gan DIŽENIE viņus ir piesmējuši. Režisora darbs nav, piemēram, ieviest Blaumaņa darbā DIVAS Kristīnes- tā ir tikai forma un viens no klātpienākušajiem- jaunajiem štampiem, shēmām,kas nav ne ar ko labāks par vecajiem, iedibinātajiem, sapelējušajiem. Ja režisoram NETĪK autora darbs, nav pieņemama autora estētika, tad lai viņi rada savus jaundarbus un apliecina savu laikmetīgumu, neķērnājot citu paveikto, tai skaitā Dieva un aktieru radīto. Aktieri, saprotams,priecājas par katru svaigu kustību, gaisa plūsmu savā tuvumā, bet, piedodiet, viņiem bieži vien nav ne vismazākās nojausmas, KO ir iespējams panākt, ja režisora pirmais darbs nebūtu dekonstruēt pirmavotu. Pašlaik tā ir tāda kā ir. Uzbrukumu,kuru vajadzētu veltīt AKTIERIEM atsevišķi, es neatbalstu. Tad runāsim par teātra mākslas komponentiem un to savstarpējo mijiedarbību.

vai ir tik grūti vienam labu teikt, otru nenoliekot? Vai nekļūdījāties štampus skaitīdama? Pat kazlēns mācēja skaitīt līdz 10. Neviens režisors nav tas Kungs, ar aktieriem,kuri nespēj, tik pakaļu ( bikšu) var pārplēst.

Lai arī KD tīkami, pa spalvai glaudošie , komentāri, tomēr šeit pateikts daudz patiesības. Pret JRT attiekties pārāk uzspīlēti arī nav nekādas nepieciešamības, jo kas LABS, tas tāds ir arī bez glorificēšanas un glaimošanas.

Atļaušos apstrīdēt. Nosauciet vismaz vēl vienu labu režisoru bez Alvja Hermaņa, kurš strādā JRT! Un ar to es nedomāju tās pāris jau pārbaudītās vērtības, kādas ir Māra Ķimele un Gatis Šmits, bet tieši jaunos. JRT lielos vilcienos ir un paliek Alvja Hermaņa autorteātris un man nešķiet, ka viņu kultūrpolitikā īpaši ietilptu plāns atrast kādu citu "smagsvaru", kurš tur tad strādās līdzās Hermanim. Ja runājam par jaunajiem, sevi vēl īsti nepierādījušajiem režisoriem, tad pirms gadiem JRT bija ļauts eksperimentēt tādiem arī toreiz par Latvijas teātri nākotni pasludinātiem "jaunajiem" kā Andrejs Jarovojs (LV), Elīna Cērpa (Maigums). Kur viņi ir tagad? Un bez viņiem vēl tur ļauts ekspirmentēt režiijas lauciņā pašiem JRT aktieriem, piemēram, Maijai Apinei, Lienei Šmukstei, Varim Piņķim. Tā vien šķiet, ka vienīgais nolūks, laižot pie darba JRT citus režisorus, ir aizpildīt repertuāru un nodarbināt trupu laikā, kas paliek brīvs no tiem pāris paša Alvja Hermaņa jauniestudējumiem gadā, kā arī no Alvaj Hermaņa agrākajos gados iestudēto izrāžu spēlēšanas. Lai nu kā - neizskatās, ka JRT īpaši interesētu jaunu režijas talantu meklēšana un attīstīšana. Ar visu šo es negribu ne apgalvot, ne apgāzt to, ka konkrētais Valters Sīlis vai arī Nastavševs (kurš JRT šogad vienu izrādi iestudē), ir labs vai slikts režisors, jo to rādīs laiks. Tikai norādīt uz to, ka likumsakarība - labs režisors ir tas, kurš iestudē izrādes JRT - tomēr nedarbojas. Turklāt, kur Jūs Valtera Sīļa teiktajā saskatījāt kaut kādu filozofiju? Man jau šķiet, ka tāda tarkšķēšana vien ir. Lai nu kuru, bet viņu par filozofu nesauktu.

Cienītā, esmu jau gana salasījies visdažādākā rakstura komentārus, arī pats esmu pāris reizes mūžā ne visai daiļi izrakstījies, jo taču aiz svētām dusmām tiku izvirdis. BET šoreiz Jums vienai te izteikties, pieliekot it kā punktu, par "Osedžas zemi" neļaušu. Esmu bijis liels teāteru staigātājs un arī kolekcionējis visu mūžu esmu nevis sevi,kā to parasti dara, bet citus. Pēdējos gadus apmeklēju izrādes ar lielu atlasi- pirmkārt nav lētstas prieks, otrkārt gandarījuma par maz, lai aiz laba prāta kulstītos no mājas laukā un aplūkotu, dažādu iemeslu dēļ sagurušus, māksliniekus. Pagājušajā sezonā esmu apmeklējis 4 izrādes: "Lūgšanu resnajai tantei" ( rež. P.Krilovs), "Raganu" ( rež. Džilindžers ), "Mirušās dvēseles"( rež K. Serebreņņikovs) un Treisija Letsa "Osedžas zemi", kuras režisors ir Valters Sīlis. Man ir vienalga, ko kāds spriedīs par kādu KD interviju, kuras,manprāt, kļuvušas, tik švakas,ka atrodas jau zem sanitārā līmeņa. Laikam slikti apmaksāts darbs. Toties par "OSEDŽAS ZEMI" Jums gānīties netaps tas gods. JO- tā ir viena no labķajaām izrādēm,ko pēdējos gados nācies redzēt. Esmu aprunājies arī ar līdzcilvēkiem, atsauksmes ir nedaudz atšķirīgas, tomēr neviens nav bijis sašutis vai juties kā naudu zemē nosviedis. Palasot recenzijas, saprotu, ka iesākumā izrāde nemaz tik izcila nav bijusi,lai gan,ja vienmēr vadītos pēc , piemēram, S. Radzobes rakstiem, kas var būt tapuši arī nelāga garastāvokļa iespaidā, tad paliktu daudz ko neredzējis. Nevajag aizvien trausties skatīties "pirmos krampjus". Izrāde attīstās un iespējami vairāki varianti: labākās izrādes ir vai nu pašā sākumā, vai tieši pretēji, kad ir "iespēlētas". Uzskatu, ka "Osedžas zeme" ir izcila ANSAMBĻA izrāde, kurā mirdz visi aktieri, daudzi no tiem redzami sen nerdzētā meistarības pakāpē. Režisors un aktieri, pielāgojot literāro materiālu, manprāt, traģikomēdijas žanram, ir sasnieguši lieliskus rezultātus. Tā kā dramaturģija ir pārsātināta, ja tā drīkst teikt, ar negatīvo informāciju- nedziedināmas slimības, nodevības, seksuālas dabas konflikti, neuzticēšanas sev un līdzcilvēkiem, nespēja atrast jelkādu mierinājumu šai bagātīgajā un, atļaušos teikt, izvirtušajā pasaulē utt. Tur ir mūsu, ne, kā gribētos domāt, amerikāņu DZĪVE.Visā tās daudzveidībā un krāšņumā. Tādas ovācijas, kas sekoja izrādei beidzoties, cik zinu, Latvijā vēl pagaidām nav pasūtāmas vai nopērkamas. Lai gan neviens, varbūt lai dažu labu nekaitinātu, kājās neslējās, tomēr skatītāji bija saviļņoti, veclaiku valodā runājot, aizgrābti. Šādu ainu latviešu teātrī tik bieži nemaz nevar dabūt redzēt. Ja šai saprašanā esmu bijis bez elementāras sajēgas, tad piedodiet, metiet man virsū visus akmeņus, cik vien to Jums ir. Jutīšos pagodināts.