Sekundi sekundē norunātajā laikā Juris Dimiters ver galerijas Daugava durvis. Apsēdies pie galda, izvelk kaudzīti ar cītīgi sastrādātām A-4 lapām. Sniegt interviju mākslinieks kategoriski piekritis tikai rakstiski.
"Tikko pabeidzu rakstīt Mājas Viesim," saka mākslinieks, kurš necieš "domu skrandas". Šķiet, Juris Dimiters grib piešķirt perfekciju jebkam, kas nāk no viņa pasaules. Kādam plakātam fonu esot pārgleznojis 14 reizes, līdz atradis īsto toni. Tāpat Dimiters attiecas pret vārdu pasauli. Rakstīt vēlreiz Dienai… Juris Dimiters bez prieka tomēr piekrīt satikties. Pārāk darbietilpīga tā rakstīšana. Ierodas jau ar praktiski uzrakstītām atbildēm, kuras vairākas stundas vēl komentē un papildina.
Daudz ērtāk Juris Dimiters jūtas klubkrēslā ar reprodukciju albumu, vai pie datora, lieliskā HD uzņēmumā pētot, piemēram, Vermēra triepienu. Viņš labprāt būtu viduslaiku mākslinieks un "mierīgu peldētu savā domu pasaulē".
Turpat galerijā nopērkama arī Jura Dimitera un mākslas zinātnieka Jāņa Borga kopīgi veidotā grāmata [email protected]. Plakāti. "Apmēram 10 — 15 gadu laikā izveidojās tas, ko beigu beigās nodēvēja par Rīgas plakāta skolu. Un jau 70. gados tikai retais Latvijas plakāts līdzinājās vispārīgā vissavienības meinstrīma paraugiem," par ironijas lielmeistaru raksta Jānis Borgs. Pats mākslinieks gan savā sabiedrības piestiprinātajā plakātista identitātē saredz problēmu. "Visi mani uzskata par plakātistu, es gans pats sevi uzskatu par gleznotāju. Plakāts ir tikai mans hobijs. Būtībā plakātā esmu tikai veltīgi iztērējis laiku, lai gan šodienas PR izpratnē man tas ir atnesis lielākos laurus un lielāko slavu. Glezniecība man ir kaut kas tuvāks. Gleznas ir kaut kas intīmāks, dziļāks. Plakāts ir tuvs politikai, un viss, kas saistīts ar varas politiku, man izraisa garīgu alerģiju." Bet to, ka plakāts ir kaut kas sabiedriski nozīmīgs, to mākslinieks apzinas: "Es it kā mēģinu ar plakātiem kaut ko atsegt un mainīt."
Uz izdevuma [email protected]. Plakāti vāka likts laikam jau pats slavenākais Dimitera plakāts. Gulbja kakls jautājuma zīmes formā, kurš pārvēršas par nekurienē krītošām desas šķēlītēm. Doktora desas ar taukumiņiem. Kā zīmi arī pats mākslinieks šo plakātu uzskata par sava plakātista augstāko virsotni. "Toreiz tas gāja kā dabas aizsardzības plakāts. Vadoņi tajā sāka saredzēt desu problēmu — mums nav desas, vai tad sāksim gulbjus pārstrādāt desās?! Nolika kaut kādā arhīvā Pārdaugavā. Izstādīt gan varēja," Juris Dimiters atceras, ka "par blatu" pie Laimas meitenēm dabūjis konfektes un ar tām, savkārt, devies pie arhīva meitenēm, kuras Pārdaugavā sargājušas viņa gulbja plakātu. Visa tirāža bija izņemta no apgrozības. 1983. gadā Juris Dimiters nosūtīja uz ASV, Kolorado Fortkolinzas plakātu izstādi, kur saņēma zelta medaļu. "Šis plakāts tagad izsaka to, ko esam izdarījuši. Gulbi pārvērtuši desās. Skaistu ideju par Atmodu, ideālu dzīvi, esam pārvērtuši patēriņa priekšmetos un desās, kas mums ir pilni ledusskapji un veikalu plaukti," uzskata Juris Dimiters.
Izstādē Dimitera kunga izstāde pārsvarā skatāmi Jura Dimitera paši jaunākie, 2015. gadā tapušie darbi — ar datorprogrammām veidotas kolāžas, kurās pārsvarā vecmeistara Kloda Lorēna izdomātajās ainavās reliģisko sižetu vietā viņš iezīmē sava dzīves teātra personāžus. "Esmu aizrāvies. Dators būtībā ir tā pati pindzele." Interneta pasaule Jurim Dimiteram ir jau sena kaislība, "man bija kāds 365. interneta pieslēguma numurs Latvijā," palepojas mākslinieks. Izstādē skatāmas arī Dimitera fotogrāfijas.
Kāda senākā intervijā (Augļi, sērkociņi un dzīve), kurā jūs intervējis Juris Laksovs, noslēdzat to ar vārdiem. "Es tiešām ienīstu ientervijas. Prozit!". Kāpēc īsti ienīstat?
Toreiz mani intervēja Laksovs, tiešām talantīgs cilvēks un tas "prozit!" bija reāls. Mēs vēl nebijām tik labi pazīstami, un, lai emocionāli atbrīvotos, paralēli intervijai kaut ko lietojām. Šajā intervijā vēl jūt padomju laika bezbēdību un humoru. To domāšanas brīvību, kas mūs vienoja, kad prātus vēl nebija pārņēmis partejiskais sektantisms, un tāda nozombētība un agresivitāte, kad viens otru ir gatavi nosist tikai uzskatu un domu dēļ. Demokrātijai, ko gan es saucu par pseidodemokrātiju, ģeniāli izdevās sasķelt sabiedrību. Varbūt trūka personības, kas pozitīvi vieno? Par baznīcu pat nerunāšu, tā, kā jau parasti, pēdējos 2000 gadus bija varu pārņēmušās elites pusē. Mans cirvja un gaiļa dialogs ir mūžīgs, pārlaicīgs*.
Intervijas man prasa daudz lielāku garīgo piepūli, nekā mana pamatnodarbošanās. Bez tam — ikdienā mana domāšana vairāk strādā ar abstraktiem simboliem un jēdzieniem. Es nemāku uzreiz formulēt. Izvilkt no apziņas haosa gatavu domu jau pareizā saliktā pakārtotā teikumā prot tikai nedaudzi, par ko vienmēr esmu viņus apskaudis. Bet vai šiem vārdiem ir kāda jēga, tas jau ir cits jautājums. Zīmējot, es daudz dzēšu un laboju, bet sarunājoties, neko nevaru dzēst. Tāpēc vienmēr nožēloju, kad esmu piekritis intervijai dzīvajā.
Izstādes nosaukums ir Dimitera kunga izstāde. Kādā virzienā lido pašironijas bultas?
Šis nav jautājums man — tas jājautā galeristei Andai Treijai. Tā nav pašironija, bet ironija par mani, kurš varbūt labāk gribētu būt biedrs Dimiters. Ja nu kas man nav tuvs, tad viss kas saistās ar jēdzienu buržuāzisks. T.s. morāle, dzīvesveids. Markss brīnišķīgi apraksta, ko buržuāzija sava uzvaras gājienā izdara ar patriarhālām un tradicionālām vērtībām, tai skaitā – arī ar mākslinieka statusu sabiedrībā. Pieņemu, ka arī Rainim, kas daudz smēlās no folkloras, varbūt bija problēmas ar vārdu "kungs". Man ir plakāts ar mūsu dzejnieku, kur viņš saka: "Mani uzmeta!". Bet tā kā mūsdienās daudz kas ir jāsaprot otrādi — piemēram, neatkarība ir atkarība, brīvība ir nebrīvība, karš ir miers, iespējama pat humanitāra bombardēšana utt., — tad var būt arī Dimitera kungs.
Vai izstāde jūsu dzīvē ir notikums vai vienkārši profesionālās dzīves rutīna?
Izstāde ir mana darba sastāvdaļa. Mākslā mani visvairak saista šis darba elements. Darba process — tā instrumenti, lai vienmēr būtu kārtībā otas, visa tā krāsu un laku smarža, dažādi profesionālie triki. Esmu mākslas strādnieks. Uzskatu, ka darba cilvēka heroizēšana ir vajadzīga un pamatā jebkurai morālei. Virzas Straumēni ir tieši tas pats, kas Kauliņa (Edgars — red.) Lāčplēsis, Beļavnieka (Jūlijs, sovhoza Madliena izveidotājs — red.) vai Kaula Ādaži (Alberts, atsaucas uz padomju laika paraugkolhoziem — red.). Ernsta Jungera Strādnieks ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Īsts Jungera varonis bija mans vecaistēvs Otto Skulme, tāpat es mammu (Džemmu Skulmi — red.) atceros vienmēr ar krāsu nosmērētām rokām. Viņa ir strādājusi tā kā fabrikas strādniece, un pelnījusi maizīti, lai arī es varētu tā bezbēdīgi dzīvot. Šodien modē ir muldēšana un rakstīšana par mākslu. Pieņemu, ka man tā nav sirdslieta, bet dienišķās maizes pelnīšana. Jums taču arī jālaiž pasaulē katru nedēļu vismaz 20 000 rakstu zīmes, lai izdzīvotu.
Vai skatītāju reakcija jums ir svarīga?
Jā, tas jau nu ir ļoti svarīgi. Kā sunim. Tevi paglauda, un tu uzreiz luncini asti. Tas jau viss ir ļoti cilvēcīgi. Jaunībā izstādes bija vienkārši rutīna. Gada sākumā jau bija zināms izstāžu saraksts. Tagad arī ir ļoti daudz izstādes, bet manā izpratnē tas notiek haotiski. Toreiz tas notika plānveidīgi. Zināju — aprīlī būs jauno mākslinieku izstāde, tad nāks Mākslas dienu izstāde, tad — Baltijas republikas triennāle plakātiem, tad uzreiz — Baltijas republikas trienneāle scenogrāfijai, tad — Vissavienības plakātu izstāde, tad ar plakātiem būs jābrauc uz Gruziju, u.tml. Viss kalendārs bija absolūti pilns. Tad vēl Dzintaru jaunrades namā tika organizētas plakātistu un scenogrāfu grupas. Tagad katrs pats meklē un cīnās, kur dabūt kādu projektu. Toreiz tu sēdēji darbnīcā un domāji, ko darīt vai nedarīt. 80. gados arvien vairāk māksliniekiem piešķīra darbnīcas, pie tam par brīvu. Tagad ir daži mecenāti, ir Kultūrkapitāla fonds, bet es vairs neeju un neko nelūdzos. Labāk, lai to grantu vai pabalstu dabū kāds jaunais. Māksla ir stihijas rokās. Tagad es uzskatu, ka Latvijas mākslai visvairāk palīdz Teterevu pāris un uzņēmējs un mecenāts Jānis Zuzāns. Priekš manis viņi ir tie kultūras ministri.
Ar ko jums pašam tieši šī izstāde ir īpaša?
Ar šo izstādi gribēju uzsvert, ka viss ko dara mākslinieks, ir māksla, otrkārt, ka māksla ir visur. Šī ir pirmā izstāde, kur nav plakāti, bet līdzās gleznām ir arī manas fotogrāfijas. Izstādes ir mākslinieka dzīves sastāvdaļa. Vari jau arī parādīt jaunus darbus ģimenei vai izkārt tos pie sētas, bet izstāde ir visoptimālākais tehniskais risinājums, lai tavu padarīto novērtētu lielāks skatātāju loks. Nu, tā kā mikrofons dziedātājam. Otrkārt, izstāde palīdz mobilizēties.
Vai atzīstat Renē Magrita sirreālima ietekmi jūsu rokrakstā?
Kaut arī esmu ielikts sirreālistu plauktā, tomēr man tas reālisms šī termina otrā daļā ir tuvāks. Drīzāk sauktu sevi nevis par pār-reālistu, kāds ir tiešais tulkojums latviešu valodā, bet par fantastisko reālistu, jo nekādus sirreālistu manifestus neesmu parakstījis, un viņi man ir tuvi vairāk formāli. Līdzība varbūt vēl ir tajā, ka es tāpat kā vairums no viņiem kādu laiku biju kompartijas biedrs. Jāpiebilst, ka Magrita biogrāfijā ir minētas pat četras iestāšanās šajā partijā. Man tikai viena. Jā, ietekmes ir daudzas — Magrits galvenokārt plakātā. Viņš ar savu valodu kādu simbolu vai metaforu liek domāt un izsaka realitāti ar absolūti otrādu tēlu. Tas ir gandrīz kā angļi, kas iet vēl tālāk, sakot: "It’s raining cats and dogs" (Tiešā tulkojumā — līst kaķi un suņi. Idiomātisks izteiciens briesmīgu laika apstākļu apzīmēšanai — red.) Attīstot šādu domu gaitu, gleznotājs nonāk pie metaforām un dažādiem ļoti neparastiem simboliem.
Izstādē skatāms pilsētas fotogrāfijas. Kas jūs saista pilsētas vaibstos?
Viss vecais. Rīga pirms pirmā pasaules kara, jūgendstils, visi tie neostili - tad vēl Staļina ampīrs, ar to arī manā izpratnē lielie stili beidzās. Vēl var minēt padomju konstruktīvismu — Dailes teātris, mūsu Mežaparka māja, Mālpils kultūras nama komplekss, televīzijas ēka, Vanšu tilts. Tālāk mani maz kas interesē. Nožēloju, ka neesmu fotografējis vairāk Rīgu visā tās mainībā. Piemēram, esmu fotografējis kādas durvis 30 gadus, kamēr beigās māja tika pārdota un nojaukta.
Jums pieder rūgts aforisms, ka "pasaule ar patērēšanas kultu pati sevi apēdīs" (Neatkarīgā Rīta Avīze. 2015. 12. – 14. jūnijs). Kādā jūsu darbā — banāna un desiņas tango uz Venēcijas fona. Protams, stāsts nav par desiņu un banānu, bet…
Protams, tie nav tīri gastronomiski priekšmeti. Idejas aizmetnis par "banānu republikas" un bagātās, pārticīgo pasaules savienību man radās kaut kad Vācijā 90. gados. Rainis arī uzreiz neesot zinājis, ko viņš ir domājis ar Melno bruņinieku. Tā man vecaistēvs kādreiz stāstīja, kad strādāja pie Uguns un nakts (Otto Skulme bija scenogrāfs Jāņa Mediņa operai — red.). Kapitālisms balstās ekspansijā izdomāt un radīt arvien jaunas vajadzības. Galvenais šīs iekārtas virzītājspēks ir muļķi — patērētāji. Klasisks piemērs ir aptieka ar savu sortimentu. Tāpat arī veikalu plaukti lūzt, bet jādomā vēl ar ko pārsteigt. Varbūt pagrūžot citu, tu varēsi savu ražot. Nemitīga jaunu nišu izgudrošana ir neracionāla un bezjēdzīga resursu izmantošana. Planēta tiek pārmalta šajā milzu gaļasmašīnā.
Kāpēc vienīgo no saviem neskaitāmajiem plakātiem izstādē esat izvēlējies eksponēt tieši Mūsu darbs mieram (1969)?
Tāpēc, ka vispārējā kara histērijā man tas šķita aktuāli. Un galu galā, kam tad citam viss mans darbs ir veltīts? Esmu audzis tādā miera cīnītāju garā. Pārkalsim šķēpus lemešos ir bībeliska tēma. Viens no maniem pirmiem zīmējumiem sešu gadu vecumā, varētu pat teikt plakātiem, ir miera balodis. Droši vien, Pikaso ietekmē.
Kāpēc tieši pusdegušais sērkociņu pārītis kā metafora cilvēkiem — vīrietim un sievietei? Pirmoreiz tie parādījās plakātā Romeo un Džuljeta 1979. gadā, un redzami arī pašos jaunākajos darbos. Vienkārši vizuāli līdzīgākais siluets vai dziļāka jēga?
Tā ir mana metafora, ar kuru izsaku cilvēku savstarpējās attiecības. Dziļāko jēgu lai rod katrs pēc savas, ka agrāk teica, — samaitātības pakāpes, vai arī otrādi.
"Māksliniekam vienmēr ir vajadzīgs mūris, pret ko sisties," esat teicis intervijā žurnālam Liesma 1993. gadā. Jūsu radoši spožākais laiks iekrita laikā, kad māksla runāja t.s. Ēzopa valodā, spilgtos zemtekstos un alegorijās. Vai piedzīvojāt radošo krīzi brīdī, kad pazuda mūris, pret ko sisties? Vai ir izdevies atrast jauno balsi? Kas šodien ir tā atspere, kas jūs "uzvelk" kā opozicionāru?
Amerikāņi teiktu, ka skaidrā valoda runā tikai kolts ("Kolta revolveris" — viens no pazīstamākajiem ieročiem pasaulē. Patentu savam izgudrojumam Semjuels Kolts saņēma 1836. gada 25. februārī — red.). Pārejais ir māksla un teātris. Ēzopa valoda jau ir tikai termins, Jau no pirmssākumiem daudzu mākslu pamatā ir metafora un simbols. Labs plakāts uzrunā tikai šai Ēzopa valodā. Latvju dainas arī.
Tikai pornogrāfija nav Ēzopa valodā un varbūt slikta propoganda. Īstais mūris ir tikai tagad, toreiz tas bija primitīvs — vienkāršs, šķirbains un caurumains. Tagad — nemanāms un netverams. Šodienas pasaulē man liekas daudz tuvāka Orvela un Kafkas pasaulei, kaut liktos otrādi. Bet tikai salīdzinot, tu spēj saprast.
Ko mūsdienās, kad nepastāv tabu tēmas, vispār nozīmē provocējoša māksla?
Vai tad nav pietiekoši daudz tabu tēmas? Ko nozīmē politkorektums, ir labi zināms. Būsim objektīvi, jebkura tēma, kura nesaskan ar valdošās koalīcijas viedokli, ir tabu tēma, bet ar demokratijai raksturīgu specifiku. Tu vari runāt, ko gribi, rakstīt ko gribi, bet nekad tev netiks piesķirts tāds godīgi vienlīdzīgs statuss ar oficiālo viedokli. Pie tam demokrātijas specifika ir dažādo viedokļu vājā rezonanse sabiedrībā, jo dominē vidējais tautas viedoklis, ko it ka tautas vārdā pauž valdošā elite. Visparastāk tādu citādu uzskatu paudēju tā saucamā tauta 25 gadus valdošās ideoloģijas audzināta demokrātijas vārdā vienkārši nomētā ar akmeņiem. Cilvēku tautas vārdā demokrātiski izstumj no sabiedrības. Pasaules līmeņa rezonansi sasniedza Pussy Riot uztaisot žilbinosu karjeru, no trūcīgam studentītēm kļūstot par rietumu politisko salonu un žurnālu vāku pirmajām dāmām. Provokācija kā pašmērķis noved pie tā, ka artefakti tiek apspriestas pat tādas akcijas, kā Dvīņu torņu sagraušana vai Islama valsts Youtubē izliktie rullīši ar augstā mākslinieciskā līmenī režisētām nošaušanām, vai galvu ciršanām. Tāds ir mūsu progress. Tādu cenu mēs par to maksājam.
*Atsaucas uz 1985. gadā radīto sociālo plakātu, kurā cieši viens otram sejā "skatās" cirvis un gailis.
Dimitera kunga izstāde
Galerija Daugava, Alksnāja ielā 10/12, Rīgā, līdz 25. jūlijam.
Dadzis
Skaisle