Kolonnas biržas lielajā zālē ir jānovāc! Šis Vijas Celmiņas izteiciens jau ir kļuvis par klasiku. Aprīlī Rīgā viņa pavadīja vairāk nekā divas nedēļas un visus savas personālizstādes Dubultā realitāte rīkošanā iesaistītos turēja tonusā – māksliniecei ir sarežģītas un ārkārtīgi prasīgas personības reputācija, viņai nekas nepatīkot. Gleznotāja pamazām atmaiga un bija aizkustināta par viņai veltīto uzmanību, interesi un sajūsmu, taču komunikācijā ar pielūdzējiem nezaudēja sev raksturīgo možumu un kategoriskumu.
"Vija, vai jūs gribētu apmeklēt Grafikas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā?" – "Nē!"
"Vija, mēs esam tikušies Ņujorkā pirms 20 gadiem. Vai jūs mani atceraties?" – "Nē!"
Par dokumentālās filmas Teritorija. Vija Celmiņš radošo grupu uzreiz pēc pirmizrādes mākslas klasiķe teica: "Cik daudz vīna viņi pie manis izdzēra, cik daudz es viņiem gatavoju – to gan viņi nerāda!"
Kopš 80. gadu vidus jūs laiku pa laikam braucat uz Latviju pie saviem radiem, taču jūsu personālizstāde šeit notiek pirmo reizi. Par ko jūs domājat tajā brīdī, kad lidmašīna nosēžas Rīgā?
Par to, ka visa mana ģimene ir no šejienes, es esmu no šejienes. Mēs aizbraucām 1944. gadā, kad man bija pieci gadi. Manas dzīves sākums, kas sakrita ar kara periodu, nebija labvēlīgs un laimīgs. Nāve, bailes, izmisums – tajā laikā to piedzīvoja visas ģimenes. No Latvijā pavadītās bērnības es neatceros daudz. Tikai to, kas ir saistīts ar vecākiem. Pavisam nedaudz atceros mūsu māju Brīvības gatvē un Latvijas laukus. Dažas rotaļlietas. Rīgu neatceros. Lielākā daļa atmiņu ir saistīta ar fotogrāfijām. Jau esot Amerikā, mēs tās bieži skatījāmies, un tieši caur fotogrāfijām es iepazinu ģimenes locekļus, kurš vēl ir dzīvs, kurš miris. Tas bija tik aizkustinoši atgriezties Rīgā 1986. gadā un satikt radiniekus, kuri pirms tam manā izpratnē eksistēja tikai divās dimensijās. Izrādījās, ka viņi ir īsti, ka viņi ir dzīvi. Kad pirmo reizi satikāmies, mēs tikai raudājām.
Jegora Jerohomoviča interviju ar mākslinieci Viju Celmiņu lasi 8.maija KDi!