Vācu klarnetista, komponista un diriģenta Jērga Vidmaņa viesošanās Rīgā ir iedvesmojošs notikums gan publikai, gan mūzikas profesionāļiem. Ietekmīgais vācu kultūrtelpas vēstnesis uzstāsies Rudens kamermūzikas festivāla koncertā piektdien, 9. oktobrī, Lielajā ģildē. Šajā koncertā viņš apvienos visas trīs savas muzikālās lomas, un šī būs Jērga Vidmaņa trešā sadarbības reize ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga: viesis atskaņos Ludviga van Bēthovena Septīto simfoniju, Karla Marijas fon Vēbera Pirmo klarnetes koncertu un paša komponēto koncertuvertīru Con brio, kas tapusi pēc diriģenta Marisa Jansona un Bavārijas Radio simfoniskā orķestra pasūtījuma.
"Jērga Vidmaņa kā komponista un koncertējoša mākslinieka suģestējošā pievilcība sakņojas milzīgajā prieka devā, ko viņš iegulda savā darbā, – aizrautīgas, dziļas muzikalitātes sniegta bauda, kas savij pagātnes artefaktus ar mūsdienu klasisko mūziku un iezīmē skaņu valodai nākotnes perspektīvu,» šādi mākslinieku raksturojis britu izdevums The Guardian. Jērgs Vidmanis (1973) ir viens no daudzpusīgākajiem un intriģējošākajiem mūsu laika māksliniekiem. Pēc Minhenes Mūzikas augstskolas absolvēšanas viņš slīpējis meistarību Džuljarda skolā Ņujorkā. Jērgs Vidmanis regulāri uzstājas ar ievērojamākiem orķestriem – Leipcigas Gewandhaus, Francijas Nacionālo orķestri, Cīrihes Tonhalle, Vašingtonas Nacionālo simfonisko orķestri, Monreālas simfonisko orķestri, Vīnes filharmonijas orķestri, Nīderlandes filharmonijas orķestri, Toronto simfonisko orķestri. Jērga Vidmaņa partitūras ir interpretējuši diriģenti Daniels Barenboims, Daniels Hārdings, Valerijs Gergijevs, Kents Nagano, Kristiāns Tīlemanis, Mariss Jansons, Andris Nelsons un Saimons Retls.
"Ļoti priecājos atkal būt Rīgā. Es mīlu jūsu zemi un orķestri Sinfonietta Rīga. Nevarēju vien sagaidīt, kad atkal ar to tikšos. Man ir jānodod Covid-19 tests gan pirms lidojuma, gan pēc tā, bet ceru, ka viss būs labi. Šķiet, ka koncertdarbības dēļ esmu viens no visbiežāk testētajiem cilvēkiem," sarunas sākumā saka Jērgs Vidmanis.
Ņemot vērā jūsu intensīvo un ģeogrāfiski vērienīgo koncertmūziķa pieredzi, kas jums ir iepaticies tieši Rīgā? Kur slēpjas pievilcība, kuru paši, iespējams, pat nenojaušam?
Tā drīzāk ir mana sajūta, nevis zināšanas. Ir dažas brīnišķīgas lietas, kas joprojām ir saglabājušās modernajā Eiropā. Viena no tām ir Rīgā sajūtamā mīlestība uz mākslu, mīlestība un cieņa pret klasisko mūziku. To, cik ļoti nozīmīga ir mūzika tautas dzīvē, apliecina latviešu koru muzicēšanas tradīcija. Tāpēc, šeit ierodoties, uzreiz jūtos nonācis mājās. Mūzika ir manas mājas, un es jūtos mājās tur, kur cilvēki mīl mūziku. Rīgā valda īpaša gaisotne. Tā ir redzama arhitektūrā un jūtama cieņā pret kultūru. Ierodoties šeit kā ciemiņš, es to uzreiz sajūtu. Tāpēc ar prieku atgriežos.
Rīgā diriģēsiet Bēthovena Septīto simfoniju. Ko jūs domājat par dažu publicistu un pat muzikologu skaļajiem uzbrukumiem Bēthovenam, vainojot Piektās simfonijas mūziku elitārismā, rasismā, bet Devīto simfoniju – patriarhālas dominances un pat seksuālas vardarbības slavināšanā?
Tas ir pilnīgs absurds, pie kura vainīgs ir zināšanu trūkums. Tieši pretēji – Devītās simfonijas vēstījums ir cilvēces brālības, brīvības, vienlīdzības ideja, kuras atslēga ir Frīdriha Šillera dzeja – Oda priekam. Es labi zinu šo tekstu, jo savā skaņdarbā Arche (oratorija solistiem, koriem, ērģelēm un orķestrim – I. L.), kuru uzrakstīju Elbas filharmonijas atklāšanas nedēļai, es – atšķirībā no Bēthovena – izmantoju Šillera odas pirmo pantu. Šillera teksta izpratnes un interpretācijas jautājumi ir kompleksi un plaši, bet to risināšanai ir nepieciešamas dziļas vēsturiskas zināšanas. Taču kāpēc jāuzbrūk Bēthovenam – klasiķim, kura mūzikai vairāk nekā jebkam citam piemīt humānistisks vēstījums? Bēthovena mūzikas humānistiskā ideja šodien ir nepieciešama vēl vairāk nekā jelkad agrāk. Klausoties Devīto simfoniju, cilvēki sajūtas vienoti, nevis izolēti un nošķirti. Toties mūsdienu pasaules politikā gan valda arvien lielāka savstarpējā nošķirtība.
Un, par spīti mākslinieciskajai vērtībai, atkal tiek grauti pieminekļi, kas savulaik uzcelti, cildinot sliktos varoņus.
Vai, iemetot pieminekļus jūrā, mēs tiksim vaļā no vēstures grēkiem? Tā ir vēstures daļa. Manuprāt, vislabāk to šā gada vasarā pateica Francijas prezidents Emanuels Makrons: "Francijas Republika neizdzēsīs nevienu notikumu un vārdu no savas vēstures. Tā neaizmirsīs nevienu savu mākslas darbu, neaizvāks statujas. (..) Mums vajadzētu kopīgi izvērtēt visu savu vēsturi, ieskaitot attiecības ar Āfriku, lai atrastu patiesību, nevis noliegtu, kas mēs esam." Vēsture nav jānoliedz. No tās ir jāmācās.
Mums ir vārda brīvība, un ikvienam ir tiesības paust pat visabsurdākās idejas. Taču būtu aplami uz to pamata vienkārši «izslēgt» Bēthovena mūziku vai citu mākslinieku darbus. Rejs Bredberijs savā zinātniskās fantastikas romānā 451 grāds pēc Fārenheita (1953) apraksta tehnokrātisku, bet primitīvu nākotni, kurā aizliegts glabāt un lasīt grāmatas: tās mērķtiecīgi dedzina, jo cilvēki sūdzas, ka lasot jutušies sāpināti. Par visu varam diskutēt, bet būtu absurdi vairs nelasīt Šekspīra traģēdijas tāpēc, ka kādu sāpinājis Otello attēlojums, vai Imanuela Kanta filosofiju, jo viņam, lūk, bijuši arī "nepareizi" uzskati. Arī Šopēnam un Šūmanim kā personībām piemita sliktais, bet tāpēc taču nav jāaizliedz spēlēt viņu brīnišķīgo mūziku.
Aizstāvot vārda brīvību, nevajadzētu aizmirst brīvību lasīt un nededzināt grāmatas, neaizliegt mūzikas darbu atskaņošanu un citus viedokļus. Bredberija grāmatu es redzu kā nopietnu brīdinājumu. Dzīvē nekas nav tikai balts un melns, tikai labs vai slikts. Netaisnība pastāv, bet nepareiza atbilde ir iznīcināt grāmatas vai aizliegt tautas pasakas, kuras to atspoguļo. Tā būtu jauna apspiešana.
Vai jums, sasniedzot Karla Marijas fon Vēbera Pirmā klarnetes koncerta virtuozitātes spožuma kalngalus, vēl atliek elpa un telpa brīvai muzicēšanai?
Esmu iemīlējies viņa mūzikā. Manuprāt, viņš ir nepelnīti novārtā atstāts komponists. Vēbera komponētā mūzika ir ne tikai virtuoza – tā, ieskaitot virtuozākās epizodes, vienmēr ir dvēseles piepildīta. Tā nekad nav virspusēja, un es cenšos to nespēlēt virspusēji. Viņš vēl revolucionārāk nekā Bēthovens ir mainījis orķestra skaņu. Operas Brīvais strēlnieks (Burvju strēlnieks) partitūrā viņš bijis īsts orķestrācijas revolucionārs. To apbrīnojis un aprakstījis gan Hektors Berliozs, gan Klods Debisī, gan Igors Stravinskis, par spīti tam, ka vācu mūzika viņam nepatika. Viņi atzina Vēbera novatorismu. Tā ir īsti teatrāla, fantāzijas bagāta mūzika. Viņš apbrīnojami prot uzburt tumšu, baisu noskaņu. Tikko klajā nācis albums, kurā es atskaņoju Karla Marijas fon Vēbera skaņdarbus, to vidū – operas Brīvais strēlnieks uvertīru.
Kā Covid-19 pandēmija ietekmē jūsu un kolēģu dzīvi?
Mūziķi šobrīd ir ļoti neaizsargāti. Daudzi palikuši bez iztikas līdzekļiem, viņu eksistence ir reāli apdraudēta. Austrijā slavenākais mūzikas ierakstu veikals Mayrische Musikalienhandlung, kas Zalcburgā strādā kopš 1592. gada, izziņojis, ka 30. novembrī beigs darbu. Vēsturiskā, slavenā tirgotava ir viens no daudziem Covid-19 pandēmijas ekonomiskās situācijas upuriem.
Kā spējāt laikā, kamēr daudzi iepauzē, septembrī vien sniegt teju desmit koncertu Berlīnē, Hamburgā, Potsdamā, Amsterdamā, Vīnē un Varšavā?
Es arī cietu, bet ne tik ļoti. Vienmēr esmu sapņojis, kaut man būtu divas vai trīs brīvas nedēļas, kurās varētu pilnībā nodoties komponēšanai. Covid-19 krīzes dēļ marta beigās un aprīlī man beidzot šāds laiks bija, taču es nespēju komponēt! Vēlāk visu atsāku. Tagad koncertēju Berlīnē un citur, taču koncertzālēs drīkst atrasties neliels klausītāju skaits un arī mūziķiem uz skatuves ir jāievēro distancēšanās prasības.
11. septembrī Berlīnes Valsts operā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja mana jaunā kompozīcija Zeitensprünge. 450 taktis orķestrim, kuru rakstīju Berlīnes Valsts kapelas 450 gadu jubilejai un diriģentam Danielam Barenboimam. Vai varat iedomāties – darba tapšanas procesā katru dienu tikos ar Barenboimu, un vienudien viņš saka: "Ziniet, sakarā ar Covid-19 ir ieviesti jauni standarti – obligāta divu metru distance starp mūziķiem. Vai, lūdzu, varat samazināt orķestra instrumentu sastāvu?" Man nācās izslēgt no partitūras piecus pūšaminstrumentus! Barenboims atvainojās, bet tāda ir jaunā realitāte. Viņš arī bija spiests jubilejas programmā atteikties no Riharda Štrausa krāšņās simfoniskās poēmas Tils Pūcesspieģelis un Pjera Bulēza cikla Notations I–IV atskaņojuma, jo orķestra sastāvs ir pārāk liels.
Tagad man vienmēr lūdz, lai koncertos piedāvāju pēc iespējas mazāka apjoma kompozīcijas kamersastāviem. Esmu īpaši sarūgtināts, ka vairs nav cerību atskaņot manu oratoriju, kurā ir iesaistīti trīssimt cilvēku – trīs kori, vēl arī bērnu koris un milzīgs orķestris. Bija paredzēts atskaņojums Tokijā, taču tas ir atcelts, un nav zināms, vai tuvākajos gados tas būs iespējams. Situācija ir bīstama, un mums ir jābūt piesardzīgiem. Kā jau teicu, man atkal un atkal, gandrīz ik nedēļu ir jātaisa Covid-19 tests.
Es cienu politiķus, kuri šajā sarežģītajā situācijā atrod iespēju ļaut koncertiem notikt, ļauj tos apmeklēt lielākam cilvēku skaitam. Savā pēdējā laika koncertu pieredzē esmu pārliecinājies, ka cilvēki ir izslāpuši pēc mūzikas. Viņi ļoti vēlas atkal būt kopā koncertzālēs un klātienē baudīt mūziku. Gan klausītājiem, gan izpildītājiem tā visa ļoti pietrūkst. Atliek cerēt, ka situācija uzlabosies.
Par ko ir jāraizējas plašākā kultūras kontekstā, ja Covid-19 pandēmija ieilgs?
Par to, lai neiestātos kultūras nāve. Jācenšas vismaz neiznīcināt pārāk daudz, jo ir ļoti grūti atjaunot, atdzīvināt to, kas ir aizgājis bojā. Daļa mūzikas ansambļu šajā situācijā vienkārši beigs savu darbību. Apzinos, ka vīruss apdraud ikvienu, taču neesmu panikā. Visvairāk mani satrauc šīs krīzes iespējamās sekas. Ja būs masveida bezdarbs un iznīks kultūras nozare, tā būs milzīga problēma.
Pāri paliks vien trula fiziskā eksistence un tikai tai būtiskās, eksistencei drošās profesijas?…
Kultūra ir cilvēces dvēsele. Vai mēs varam dzīvot bez kultūras? Nē! Un, starp citu, nebūt ne elitārās formās. Visu savu mūziķa mūžu esmu uzstājies veco ļaužu pansionātos, esmu spēlējis pat cietumā. Tā visa ir sabiedrības daļa. Arī koncertzāles cenšas atvērt durvis pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai. Ceru, ka pandēmijas attīstība atkal nenovedīs pie koncertzāļu slēgšanas.
Jūsu jaundarbam, kuru jūlijā pirmatskaņojāt Pjēra Bulēza koncertzālē Berlīnē tiešsaistes koncertā piecu mūziķu kameransamblī kopā ar Danielu Barenboimu pie klavierēm, ir zīmīgs nosaukums – Empty Space/Tukšā telpa.
Tas bija mans pirmais projekts pēc ilga pārtraukuma. Aprīļa sākumā pabeidzu Džuljarda stīgu kvartetam domāto Desmito stīgu kvartetu, bet pēc tam vienkārši nespēju rakstīt, nespēju strādāt. Tad man piezvanīja Barenboims un aicināja kopā veidot kamermūzikas projektu. Izdomāju, ka mūziķiem uz skatuves vajadzētu izvietoties vēl tālāk citam no cita, nekā prasa noteikumi, – tā, lai šādi vēl vairāk izjustu tukšo telpu, lai vēl saasinātāk izjustu savstarpējo uzmanību un enerģiju. Bez koronavīrusa ārkārtas situācijas šāda projekta nebūtu. Šis laiks rāda, ka var rasties interesantas īsās koncertprogrammas.
Viens no jūsu kvartetiem ir radīts speciāli kvartetam Artemis, kura pirmā vijole ir latviešu vijolniece Vineta Sareika.
…kura Berlīnē dzīvo man ļoti tuvu. Mēs kopā braucām uz mēģinājumiem un atpakaļ. Mani kvarteti tapuši divos ciklos. Pirmo, kurā bija mani pirmie pieci kvarteti, es pabeidzu 2005. gadā. Tikai pēc daudziem gadiem iesāku jaunu ciklu. Tajā atkal ir pieci kvarteti dažādiem izpildītājiem, un visi ir saistīti ar Bēthovenu. Sesto kvartetu šajās dienās atskaņo Anne Sofija Mutere kopā ar saviem jaunākajiem kolēģiem, Septīto sacerēju kvartetam Artemis. Devīto vēl tikai rakstu.
Jūs esat arī Daniela Barenboima dibinātās Saīda akadēmijas profesors. Ko nozīmē tajā strādāt?
Pēdējā semestrī man nācās pasniegt stundas Skype un Zoom. Ja students ir Barselonā, bet es – Minhenē, tas ir nesalīdzināmi grūtāk, nekā strādājot aci pret aci, kad varu uzreiz pievērsties kompozīcijas partitūras niansēm. Pašlaik laimīgā kārtā varam atkal tikties klātienē. Protams, maskās un ievērojot distanci. Šī ir ļoti interesanta augstskola. Tās ideja ir dot iespēju jaunajiem talantiem no Tuvajiem Austrumiem iegūt vislabāko izglītību, studējot Berlīnes centrā. Viņi mācās ne tikai mūziku, bet arī filosofiju, humānismu. Mums ir arī jauna, moderna, eksperimentāla Pjēra Bulēza koncertzāle. Es tur spēlēju koncertus, un tā ir nozīmīga mana līguma daļa. Šādi varu palīdzēt studentiem, piemēram, no Irānas, iepazīt laikmetīgo akadēmisko mūziku. Vairs negribu mācīt desmit studentus, esmu to darījis Freiburgā jau sešpadsmit gadu.
Zināms, ka nākamo simfonisko darbu no jums gaida latviešu diriģents Andris Nelsons ar abiem viņa vadītajiem orķestriem – Leipcigas Gewandhaus un Bostonas simfonisko orķestri.
Tas ir nākamais darbs, ko komponēšu. Aizņemtības dēļ vēl neesmu ķēries tam klāt, sākšu oktobra beigās. Tas būs trompetes koncerts Hokanam Hardenbergeram. Esmu jau ļoti daudz muzicējis kopā ar Andri un pat kļuvu par Leipcigas Gewandhaus orķestra pirmo rezidējošo komponistu.
Savukārt ar Marisu Jansonu ir saistīts mans skaņdarbs Con brio, kuru atskaņosim Rīgā. Es to rakstīju Marisam Jansonam. Viņš man piezvanīja 2007. gadā un piedāvāja uzrakstīt uvertīru Bēthovena cikla programmai, kurā viņš 2008. gadā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri Minhenē atskaņoja Bēthovena Septīto un Astoto simfoniju. Viņš šo uvertīru nodiriģēja daudzas reizes, līdz šim dažādu orķestru un diriģentu sniegumā tā ir atskaņota jau vairāk nekā 200 reižu. Mariss Jansons diriģēja arī manu klavierkoncertu. Ikviens mūziķis, ar kuru viņš sadarbojās, bija privileģēts. Mariss Jansons bija nozīmīgs visai mūzikas pasaulei, un visi viņu mīlēja.
Daudzkārt dzirdēts apgalvojums, ka pārāk daudzi izpildītājmūziķi pasākuši diriģēt: labāk būtu palikuši savā vietā!
Tas ir ļoti individuāli. Ir labi un slikti paraugi. Ja mūsu saruna risinātos XVIII gadsimtā vai XIX gadsimta sākumā, mēs to pat nepieminētu, jo tā bija ierasta, dabiska tradīcija. Diriģenta loma tika īpaši izcelta, tikai sākot ar XIX gadsimta vidu. Pēkšņi radās diriģenta maestro tips un solista virtuoza tips – piemēram, Paganīni, kurš bija arī lielisks komponists. Tomēr muzicēšana kā vienota parādība manā skatījumā nekad nav beigusies. Man patīk brīvība. Kā klarnetists varu spēlēt visdažādāko repertuāru, bet kā diriģents tuvojos skaņdarbiem, par kuriem esmu domājis gadiem, un tad daži no tiem pie manis atnāk. To vidū arī Bēthovena Septītā simfonija, kuru atskaņosim Rīgā.
Kas jums dod pašpārliecību pie diriģenta pults?
Pat vislabākās idejas bez komunikācijas ir lemtas neveiksmei. Diriģenta rīcībā darbā ar orķestri ir tūkstošiem komunikācijas veidu. Manā solista pieredzē ir bijusi sadarbība ar visdažādākajiem diriģentiem, taču, atklāti sakot, man ir pilnīgi vienalga, kā diriģents sasniedz rezultātu – ar rokām, acīm, kājām vai dēmonisku, hipnotizējošu spēku. Galvenais ir tas, ko diriģents ir panācis. Vispirms ir jāiemācās, kā likt kopā un iesākt skaņdarbu, taču no leģendārā Vilhelma Furtvenglera žestiem Berlīnes filharmoniķi pat nesaprata, kad sākt. Par to ir daudz anekdošu, bet noteicošā ir unikālā enerģijas apmaiņa. Mana līdzšinējā pieredze ar orķestriem ir bijusi brīnišķīga.
Vai šajā kultūrai draudīgajā laikā nākotnē raugāties optimistiski?
Optimismam šodien nav pamata būt lielākam par 51 procentu. Jūtot, ka politiķi mūsu situāciju padara tikai smagāku, es jūtos frustrēts kā visi, tomēr kopumā virsroku ņem mana optimista daba. Augustā biju Zalcburgas festivālā. To apmeklēja 76 500 cilvēku, un neviens nesaslima. Nebija neviena inficēšanās gadījuma! Vīnes filharmoniķus testēja katru dienu, un orķestra mūziķi drīkstēja sēdēt cieši blakus cits citam Riharda Štrausa operas Elektra izpildījumā. Tā bija tik pozitīva, iedrošinoša pieredze! Šis piemērs deva pārliecību, ka ir iespējams, ja vien ļoti vēlas. Jā, ir jābūt piesardzīgiem, taču, ja visu laiku tikai baidīsimies, viss apstāsies.
Mana personiskā optimisma pamatā ir fakts, ka tas entuziasms, kāds valda, kad mākslinieki sapulcējas muzicēt un publika – klausīties, rada tādu enerģijas apmaiņu, kas dara cilvēkus laimīgus un smaidīgus. Ir jūtams, ka cilvēki patiešām ir izslāpuši pēc mūzikas un nevēlas bez tās dzīvot.
Koncerts
Diriģents un solists Jērgs Vidmanis un orķestris Sinfonietta Rīga
Lielajā ģildē 9.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–25