Labklājības apātija. Intervija ar norvēģu rakstnieku Ērlennu Lū

Beidzot! Paldies jautājumam! Sajutu Arne Næss “garu” ienākam arī mūsu domapmaiņā.

Citāts no Jūsu komentāra: "nu kā gan varat miljonu vārdā teikt, ko mīl vairāk vai mazāk". Vai Jūs nebūtu tik laipna un nepievienotu citātu, kur esmu norādījusi uz miljoniem, kuri kaut ko mīl. Es redzu tikai "ir cilvēki" bez kādas norādes uz to, cik viņu ir - varbūt divi, varbūt trīs. Bet noteikti ne miljoni. Un vispār, kā jau Jūs norādījāt, šeit nav nekādu uzbrukumu nevienam. Nav jau nemaz tik daudz cilvēku Latvijā (pavisam noteikti - ne miljoni), kuri vispār sevi nodarbina ar mākslas problēmām, lai mēs tagad meklētu kaut kādas negācijas katrā komentārā, kuru tur varbūt pat nav. Es saprotu, ka pēdējā laikā visai neveselīgā gaisotne KD komentāros par un ap latviešu rakstniecību ir nedaudz kaut ko deformējusi, un mēs sākam saskatīt slēptus ienaidnieku aiz karta zāles stiebra, bet varbūt tomēr labāk meklējam konstruktīvo? Mākslas apspriešana nav nekāds karš un es Jūs pavisam noteikti nevēlējos nekādi ievainot, tikai norādīt uz iespējām citādi skatīties uz to pašu, ko pieminējāt savā komentārā. Man nebija ne mazāko nodomu iesaistīt kaut kādus anonīmus miljonu karapūļus, kuri man stāv aiz muguras, lai pamatotu savu viedokli. Tikai daži domubiedri, par kuriem es tiešām zinu pietiekami daudz, un es pati. Vienu vārdu sakot, man nebija nolūka nevienu "nolikt" vai aizskart. Esmu par konstruktīvām diskusijām, kuras abpusēji bagātina to dalībniekus.

O, lieliski! Un kas tieši no dizaina? Vai starpdisciplinārais - reflektējošais, nosauksim to tā - pielietojamais - inovatīvais vai dizains kā māksla. Jā, vai dizains ir māksla, kāds ir Jūsu viedoklis?

Paldies par ieteikumu, bet reiz jau Kaselē biju, uz turieni mani vairs kaut kā nevelk. Laikam neceru kaut ko būtiski jaunu tur ieraudzīt, šādu pasākumu mājas lapām jau sen neticu - tiek sasolīts nez kas, bet, aizbraucot un ieraugot solīto dabā, pārāk bieži esmu juties piemuļķots.Varbūt mana atmiņa ir par garu - par daudz atceros iepriekš redzēto, lai pieņemtu kā jaunumu sen zināmas lietas arvien paviršākā un lētākā izpildījumā. Dizaina izstādes tāpēc man šķiet daudz godīgākas.

nīgrais, domāju, nesaprotu, kā palīdzēt, bet es jau kādu laiku lasu documenta 13 mājaslapu, pamēģini, jo aizbraukt uz Kasseli bez iepriekšējas sagatavošanās nav īsti prātīgi.

nīgrais, tad jāgremdējas atmiņās. Gļebam Panteļejevam bija izcila izstāde reiz tālajā 2007. gadā Rīgas galerijā. saucās "Miglas zona"... manas atmiņas arī bija "Izdzisušas", bet, re, piesauci viņu, un es atcerējos. un ja reiz piesauci, tad droši vien arī uz to izstādi toreiz biji aizgājis un redzēji, vai ne?

Par to jau neviens kritiķis nerunā, tikai reiz TV Gļebs Panteļejevs teica, ka mākslinieki paši to necieņu pret sevi radījuši -ar šo nenopietno attieksmi pret savu darbu. Boiss ir sen pagātnē, jāatzīst, ka viņa un apkalpojošās kritikas nopelni ir pietiekami lieli, lai veicinātu ātru, vieglu un izmaksās lētu mākslas darbu producēšanu, kas diemžēl vai katrā skatītājā rada iespaidu, ka"es ar' tā varu". Neesmu tik demokrātisks, gribu apbrīnot to, ko pats nevaru radīt, un negribu lasīt bezgalīgus kuratoru un autoru paskaidrojumus pie darbiem, kā man tie pareizi jāsaprot.

jautājumam ai, paldies! jā, varbūt KD Jums atvēl kādu sleju. tiešām labprāt izlasītu arī garāku prātojumu par T.S. Eliotu un U.Bērziņu, paldies jau iepriekš! nīgrais, ne jau lētums vai dārgums(naudiskais) nosaka mākslu. raugi, Kabakovs saliec dažas stieplītes, uztaisa antenu. tu guli zem tās un lūkojies pār Minsteri slīdošajos mākoņos un lasi: ”My Dear One! When you are lying in the grass, with your head thrown back, there is no one around you, and only the sound of the wind can be heard and you look up into the open sky—there, up above, is the blue sky and the clouds floating by—perhaps this is the very best thing that you have ever done or seen in your life.” vai Joeseph Beuys, kurš uzkarina uz pakaramā vilnas frencīti un nepiešuj tam pat pogu. un kas no tā iznāk? S, K: Why doesn't the Felt Suit have buttons? B: Well, that was dictated by the character of felt. That occurred quite naturally. It was tailored after my own suit and I think the whole thing has to retain the character of felt, in the sense that felt doesn't strive to be smart, so to speak. One has to conserve the character, omit mere trifles, such as complicated buttons, button­holes and so on, and if somebody wants to wear the suit, he can fasten it with safety­pins. S, K: Does the association with convicts' uniforms on which the buttons and braces have been cut off as a sign of disgrace apply? B: Of course I thought of that, but there's no direct relation. It isn't meant to be a suit which people wear. The suit is meant to be an object which one is precisely not supposed to wear. One can wear it, but in a relatively short time it'll lose its shape because felt is not a material which holds a form. Felt isn't woven. It's pressed together usually from hare or rabbit hair. It's precisely that, and it isn't suited for button­holes and the like. S, K: How should one take care of the Felt Suit? B: I don't care. You can nail the suit to the wall. You can also hang it on a hanger, ad libitum! But can also wear it or throw it into a chest. S, K: Does the suit's felt material play the role of insulating the physical warmth of a person? B: The character of warming--yes, that's obvious. The felt suit is not just a gag. It's an extension of the felt sculptures I made during my performances. There, felt also appeared as an element of warmth or as an insulator. Felt was used in all the categories of warmth sculpture, usually in connection with fat: And it's a derivative of that. So it does have a bearing on the character of warmth. Ultimately the concept of warmth goes even further. No even physical warmth, I could just as well have used an infra­red light in my performances. Actually I mean a completely different kind of warmth, namely spiritual warmth or the beginning of an evolution.

bet ko darīt, ja intelekta piepūlēšanai neredzu jēgu, ja man par piepūles vērtu mākslu cenšas iebarot lētu (ari naudas izteiksmē) haltūru, - vecu ideju atgremojumus vairumtirdzniecības bāzē pirktu ķīniešu mākslīgo ziedu uzrakstu un krievu lubenēm nodīrātu vāciņu kolekcijas veidolā. Ja gandrīz viss izstādē redzamais ir darināts ar minimālu piepūli no iespējami lētākā un prastākā materiāla, kas pieejams,tad, gribot negribot, šķiet, ka mani uzskata par pilnīgu idiotu. Kaut gan jāatzīst, ka tas pilnīgi atbilst Dailes teātra pēdējā laika varoņveikumiem, kas nokauj vēlēšanos šajā mākslas templī vēl kādreiz iegriezties.

Baidos, ka detalizēti apskatīt eliotiskos elementus U. Bērziņa dzejā tajā formātā, ko piedāvā interneta komentāri, laikam nebūs iespējams, jo tas prasa nopietnu darbu - viens ir saskatīt šīs līdzības / ietekmes, bet pavisam cits ir tās pamatot un pieklājīgā līmenī izklāstīt. Lai gan tēma nenoliedzami varētu būt pat ļoti interesanta, taču tā vairāk prasa atsevišķa raksta formātu un ar komentāru tai būs par maz. Bet ļoti skaisti ir tas, ko Jūs uzrakstījāt: "raugoties no Ibseniskā - ”vær deg selv” / "esi pats" - cilvēciskais un ”vær deg selv nok” / "esi pašpietiekams"! Es, protams, to pat nebiju domājusi, bet tā nu beigās sanāk kaut kas līdzīgs Nīčes mākslas koncepcijai, kuru viņš apraksta "Traģēdijas dzimšanā no mūzikas gara": māksla ir gan cilvēciska, gan trolliska jeb kā Nīčem - apolloniska (sakārtota, skaidra, saprāta likumiem pakļauta, harmoniska kā mūzika ar saskanīgiem akordiem Apollona kitāras stīgu skaņās, kuras ilgst vien tik ilgi kamēr stīga rezonē no rokas pieskāriena, bet ne brīdi ilgāk) un dionīsiska (reibinoša, uzbudinoša, traka, spējīga novest līdz iepriekš neparedzamiem stāvokļiem kā Dionīsa kultam par godu rīkotajās bakhanalijās izmantotās sīringas skaņa - stiepta, nepārtraukta, neaprēķināma, spējīga "izslēgt" cilvēka saprātu). Un, ja mēs pieņemam, ka cilvēks tieši ar to ir cilvēks, ka ir saprātīga būtne, un apolloniskā māksla ir racionāla, saprātā basltīta, kamēr dionīsiskā - neracionālā, neprāta māksla, tad sanāk Jūsu minētais "cilvēciskais" un "trolliskais". Turklāt Nīče vairāk nostājas dioniskās mākslas pusē, tā viņam ir senāka par apollonisko, radošāka, jo viņam šķiet, ka ar apolloniskā saprāta kā pamatprincipa ieviešanu grieķu kultūra, lai arī vienlaikus piedzīvoja savu augstāko uzplaukumu, spēra arī pirmo soli pretī iznīcībai. Saprātīgais mākslā vismaz Nīčem būs tāds, kam trūkst radošā. Gaisma un tumsa. Mākslā (vismaz pašpietiekamā, interpretējot tālāk) jābūt kaut kam tumšam, neaprēķināmam, trolliskam. Cilvēciskais vienmēr būs saprātā un intelektā balstīts. Protams, ka šie pretstati ir drīzāk teorētiski, lai vieglāk būtu parādīt šīs atšķirības. Visbiežāk vienā un tajā pašā mākslasdarbā, viena un tā paša mākslinieka veikumā ir gan cilvēciskais, gan trolliskais elements. Robeža, kura mums ļauj tos klasificēt saprātīgajos (cilvēciskajos) un neprātīgajos (trolliskajos), nav meklējama ārpus mākslasdarbiem, bet gan tā ir pašos mākslasdarbos - it kā nemanāma iet pa vidu. Un tas jau arī ir mākslas skaistums, ka mums tā vienlaikus ir gan saprātīga, gan arī mulsina ar to, kas tajā saprātam nepakļaujas. Māksla mūs mulsina ar savu pašpietiekamību.

jautājums jautājumam jā, piekrītu. bet ļoti vēlētos dzirdēt Jūsu domas par T.S.Eliota un U.Bērziņa dzeju lūkojot caur Jūsu postulēto skata prizmu: ” , bet gan vērtēt tiešām ar prātu, cik daudz tajā ir oriģināla svaiguma un cik daudz radoša paguruma spēlīšu ar jau agrāk rakstīto un lasīto. Tātad ne jau "nespēja uztver un sekot līdzi modernitātei", bet gan tieši spēja to darīt reizēm kavē baudīt "modernitāti" šajā kontekstā. ”.. kultūrslāņu "nolobīšana" ir profesionāla deformācija (neesmu arheoloģe, tomēr vienmēr mana acs mūsdienu mākslā vispirms uztver to, par ko es ļoti labi zinu, kur un kad agrāk tas jau ir bijis, redzēts). ” jā, un vēl, ko un kā Jūs domājat ar šo – ”.. māksla ir pašpietiekama tikai tik ilgi, kamēr to nesāk apspriest.” raugoties no Ibseniskā - ”vær deg selv” / "esi pats" - cilvēciskais un ”vær deg selv nok” / "esi pašpietiekams" – trolliskais

Man nešķiet, ka es būtu kaut kur teikusi, ka laikmetīgās mākslas izpratnei vajadzīga mazāka intelektuāla piepūle. Visa šī diskusija izcēlās no tā, ka nevarēju piekrist pretējam - tam, ka "ai" daži cilvēki paliek vienīgi vispārzināmo ģēniju un "ainavu" līmenī un tā arī neiedarbina savu intelektu, lai nonāktu līdz tam, kas ir īstais izaicinājums cilvēka intelektam. Tieši vēlējos norādīt uz to, ka piepūle ir abos gadījumos, bet bez pirmajiem pie otrajiem varam arī nenonākt. Par senāk radušos tekstu adaptāciju mūsdienu valodā man vispār nekad nav bijis nekādu šaubu, jo tas pats, kas par Ibsenu un Hamsunu, sakāms par Nībelungu dziesmu, Šekspīru, Leibnicu, Kantu, Dekartu, Monteņu utt. Arī tur ir veikts šis pielāgošanas ceļš no oriģinālā teksta pie mūsdienu lasītāja. Un, tā kā dažu minēto autoru tekstus arī man zinātniskā darba nolūkos ir nācies pētīt oriģinālvalodā, domāju, ka visai labi saprotu, par ko Jūs runājat. Un tāpēc ļoti labi varu arī aptvert, cik daudz teksts tomēr zaudē tulkošanas procesā pat tajos gadījumos, kad tulkojums ir visaugstākā labuma. Un atkal... es ar to negribu noniecināt tulku darbu, jo visas valodas mēs nekad nezināsim un tāpēc vienmēr būs ļoti daudz tādu tekstu, kuriem varēsim piekļūt tikai ar tulku starpniecību. Lai nu kā, iespējams, ka manā gadījumā kultūrslāņu "nolobīšana" ir profesionāla deformācija (neesmu arheoloģe, tomēr vienmēr mana acs mūsdienu mākslā vispirms uztver to, par ko es ļoti labi zinu, kur un kad agrāk tas jau ir bijis, redzēts). Varbūt arī tāpēc Elizabetes K. komentārs radīja tik daudz pārdomu.

Tieši to es gribēju teikt. Vienkārši nespēju piekrist tam, ka "modernitātes" uztveršana it kā prasot vairāk intelekta. Bet tā, protams - kāda tur sacensība. Vienalga pat visģeniālākā māksla nekad nepatiks visiem. Turklāt cilvēks var būt stāvā sajūsmā no viena Pikaso mākslas posma, bet cits var pavisam neiet pie sirds. Viss normāli. Tāda ir dzīve, kamēr māksla ir pašpietiekama tikai tik ilgi, kamēr to nesāk apspriest.

atbilde jautājumam māksla NAV SACENSĪBA

Pieņemsim, ka Jūs Elizabetes komentāru interpretējāt citādāk, kā es. Modernitāte man ir vairāk kā vien laikemtīgums vai kāds no "ismiem", jo tā tos iekļauj, bet vienlaikus ir arī vairāk par tiem. Bet, ja Jūs zināt labāk par mani, ko Elizabete domāja, tad: Skaidrs ir viens: piekrītu Elizabetei, ka laikmetīgā māksla ir izaicinājums intelektam. Tikai nedaudz citādāk, kā viņa to domāja. Man tas ir nevis kaut kas, kas neskaitāmas reizes pārspēj agrāk radīto, līdz šim atzītas autoritātes, bet gan uzdevums prātam nolobīt nost to, ko mūslaiku mākslinieks tiešām ir radījis, no tā, kas zināms no agrāko laiku mākslas. Tātad, atgriežoties, pie diskusijas izejas punkta - nevis pierādīt sev, citiem un visai pasaulei, ka mūsdienu norvēģu literatūra mūžīgā un nemainīgā progresa taisnē ir pārspējusi norvēģu literatūras klasiķus, bet gan vērtēt tiešām ar prātu, cik daudz tajā ir oriģināla svaiguma un cik daudz radoša paguruma spēlīšu ar jau agrāk rakstīto un lasīto. Tātad ne jau "nespēja uztver un sekot līdzi modernitātei", bet gan tieši spēja to darīt reizēm kavē baudīt "modernitāti" šajā kontekstā.

atbilde jautājumam protams, bet cien. Elizabete K. savā tekstā ”modernitāte” šoreiz lieto kā sinonīmu jēdzienu laikmetīgajam, vismaz es to tā izlasu un interpretēju, jo tas, ko Jūs sakāt, šai reizē laikam būtu kāds no –ismiem, t.i., modernisms, postmodernisms, postpostmodernisms… bet es nelasu, ka tur būtu runa par kādu konkrētu novirzienu…

"Contemporary" latviski tulko kā laikmetīgs, bet modernitāte un laikmetīgums nu gan nav viens un tas pats. It īpaši, ja mēs runājam par mākslu.

atbilde jautājumam 2007. gadā Berlīnē Altes Museum fasāde kalpoja kā zīmīgs līdzelements Maurizio Nannucci neona gaismu instalācijai, kas veidoja uzrakstu – "ALL ART HAS BEEN CONTEMPORARY"

Redziet, ir cilvēki, kuri no sirds interesējas par norisēm mākslā, skatās gleznas izstādēs un ļoti labi saprot, piemēram, kubismu un abstrakcionismu, bet neko viņiem nepadarīsi - vienalga mīl, piemēram, viduslaikus vairāk. Un ne jau tāpēc, ka, dumji būdami, nesaprot, abstrakcionismu vai kubismu, bet tāpēc, ka, labi un dziļi pazīdami viduslaikus, saprot, ka daudzie modernistiskie (tā dēvētie "nereālistiskie") virzieni, jau sākot ar romantismu, vēlāk simbolismu, kubismu utt. principā sakņojas viduslaiku mākslā - perspekīvas noliegums, realitātes analītiskums - ja galdu glezno ar visām četrām kājām, deformējot proporcijas, tad ne jau tāpēc, ka neprot uzzīmēt perspektīvu, bet tāpēc, ka analizē realitāti tādu, kāda tā ir (ko parasti piedēvē kubismam), proti, galdam ir četras kājas arī tad, ja no kaut kāda rakursa redzamas vien divas. Redziet, bieži vien cilvēki apstājas savos mākslas baudījumos pie tā, ko Jūs dēvējat par "modernitāti" sliekšņa tieši tāpēc, ka redz, ka "modernitāte" lielos virzienos parazitē uz agrāko mākslas sasniegumu rēķina, vien viegli kaut ko pieliekot klāt, bet lielos vilcienos neko īsti jaunu neradot. Tāpēc ir grūti pārmest cilvēkam iesīkstējušu turēšanos pie "ģēnijiem", ja viņš turpina uzskatīt par augstāko virsotni latviesu dzejā, piemēram, Aleksandru Čaku, kopš kura nekas labāks latviešu dzejā tā arī nav radīts. Un ne jau aiz nezināšanas, bet, gluži otrādi, aiz ļoti labām zināšanām. Tāpat nav īsti skaidrs, ko Jūs saprotat ar "modernitāti". Strīdīgs jēdziens, tāpēc labāk to nedaudz paskaidrot, lai Jūs nepārprastu.

T.s. rīvēšanās starp zviedriem, norvēģiem un dāņiem ir gluži tāda pati kā starp visiem citiem kaimiņiem, piemēram - latviešiem, igauņiem un leišiem. Tieši tā - zobgalīga. Kas attiecas uz norvēģu naudīgumu - kamēr viņiem būs nafta, tikmēr viņiem būs nauda. It kā jau tās naftas nemaz nepietikšot vairs tik ilgam laikam. Tad arī tiks vaļā no savas lablājības apātijas :-)

Nu, ja! Tā es arī aptuveni domāju, ka skriešana un velobraukšana ir viss, kas mūsdienās ir palicis pāri no agrāko laiku skarbajiem skandināvu vīriešiem. Un arī par mūsdienu norvēģu literatūru arī Jums piekrītu - man ir līdzīgi (lai gan, iespējams, es to pārāk maz esmu lasījusi, visu savu pieredzi balstot tieši klasiskajos norvēģu autoros līdz Jūsu pieminētajiem Unsetei un Hamsunam). Varbūt tomēr ir pie vainas intervijā plaši izrunātās reiz tik nepieradinātās un sūrās Norvēģijas dzīves evolūcija pretī visbagātakajai, visnodrošinātākajai, visdrošākajai utt. Eiropā?

Šodien tas ir neiedomājami. Nesen New York Times lasīju par tādu jaunu modi, ko sauc par mancave jeb vīriešu alu, respektīvi, pārdodot mājas vai dzīvokļus, tiek piedāvāta arī vīriešu ala - telpa, piemēram, pagrabā, kur sievietei nav pieejas, un vīrietis tur var darīt, ko vēlas: skatīties televizoru, ierīkot bāru, nodarboties ar vaļaspriekiem utt. (C) Nodarboties ar pedofīliju, piemēram....

Es domāju komunikāciju starp pašiem norvēģiem. Piemēram, šefs paludz ārstējošajam ārstam piezvanīt kolēģim , kas iepriekš šo pacientu ārstēja un precizēt dažas detaļas . Bet tas norvēģu ārsts - viņš nevar piezvanīt. Viņam tas škiet nenormāli - tā uzbāzties otram. Vai - galvenais ārsts katru dienu pavada vismaz stundu - divas diskusijās ar sanitāru par pacientiem, kuram vispār nav ne izglītība, ne atbildība, bet ir viedoklis. Jo tāda ir demokrātija viņiem - nesakārtota. Jā , nezinu otru nāciju Eiropā , kas ir tik nacionālistiski noskaņoti kā norvēģi. Tas nenoliedz visu labo, kas arī viņiem ir, bet ... man lūk tāds viedoklis ir.

Norvēģijas fjordos raudāju - skaistuma dēļ. Un nospriedu, ka pēc nāves būšu pār kalniem un lejām peldošs mākonītis . Bet par cilvēkiem. No lidostas draugs mani veda uz savu īpašumu , apmēram 80 km uz rietumiem no Oslo. Viņš saka - tagad esam manā dzimtajā ciemā. Lūk, tajā mājā kaimiņs nesen pakārās. Lūk, tur vīrs nošāva sievu un tad pats nošāvās. Te dzīvoja narkomāni, izārstējās paši un tagad iekārtoja tādu kā rehabilitācijas centru sev līdzīgiem. Bet šitai mājā visi aktīvi lietotāji - bīstami cilvēki. Es jautāju - vai kāda normāla māja te arī ir. Uz turieni viņš mani vedot , un viņš pasmaidīja. Viņš pats mednieks, pie sienas viņa kabinetā šautenes kaut kādas, futlāri uz grīdas vēl kādas. Tad es spriedu - te nu būs izvēle - vai nu šautenes vai es. Tā sanāca , ka tur palika šautenes. Jā un gan jau, ka daudziem radi un draugi tagad strādā Norvēģijā.Man tuvs cilvēks ir galvenais ārsts vienā no slimnīcām. Un viņs stāsta, kādas viņiem ir nenormālas komunikācijas problēmas. Un ja salīdzina mūsu rīvēšanos ar krieviem, tad mēs nobālam salīdzinājumā ar viņu "kasīšanās" ar zviedriem. Un tā varu turpināt. Mani satrieca , līdz sirds dziļumiem, kā par savu dēlu izteicās maniakālā slepkavas Breivīka māte un tēvs. Es tiešām domāju, ka tāda vecāku attieksme pret bērnu var to padarīt garīgi slimu.

''Viņiem'' - Norvēģijā nav tāds budžeta deficīts kās ASV (>15 TRILJONI doļāru) - viņiem daudz kas atrisināts pēdējo 50 gadu laikā, pateicoties sociāli orientētās valsts ideoloģijai. Kolektīvisms - tev palīdzes, ja pakritīsi un/vai kļūdīsies, tev sniegs palīdzību.

Es arī esmu pastudējis Norvēģijā kādu laiku. Kopumā man palika visai siltas atmiņas, g.k. par cilvēkiem. Ko tieši domājāt teikdama, ka viņiem ir smagas problēmas? Kādā ziņā?