Literatūra kā iekšējs piedzīvojums. Intervija ar Jāni Vādonu

Ir vērts padomātpar vienu. Vādonim vienskrājums desmit gados. Apšukrūmai daudz vairāk. Tādēļ nav brīnums, ka vairāk izdots dzejnieks ir dažads izpausmēs, vārdu izvēlē, ritmā, .Es mazliet dulls uz humoru. Un Apšukrīmas ironiski sadzīviskie vērojumi ir pietiekoši trāpīgi un interesanti ,lai lasītu. Vādonim un līdzīgajiem jādomā par to, lai ar nākošo krājumu(kad tāds būs) , kļūtu interesantāki,dažādāki, saistošāki. Jo pieminot lielos pēdējo desmitgādu klasiķus Ziedoni,Vācieti der padomāt- cik daudzi vispār ielūkotos viņu pēdējo krājumju rindās,ja tie būtu pirmie. Cik daudziem būtu vajadzīgs Ziedonis, ja pirmais krājums būtu '"Epifānijas"? vai nav tā , ka tikai pieradinot lasītāju pie tradicionālāka veida ,vēlāk var "piejaucēt' lasītāju? Cik daudz mēs dzejā ,kurā nav ritma, atskaņu, dažreiz neveikli stilistiski līdzekļi, piedodam autora vārda dēļ.? Sak, ko gan viņš jaunu paveicis? Un tas pats mazāk zināma autora darbā vairs neškiet saistošs?

Man sāk apnikt, ka Berelis uzdod lielākoties vienus un tos pašus (tostarp neatbildamus) jautājumus gadu pēc gada un nemaz no tā nekautrējas, necenšas izvairīties.

Vai dzejotāji un pārējais rakstītāju pulks ir provējuši mācīties un strādāt? P.S. Vesela tā saukto "literātu" pleijāde visai attāli kaut ko nojauš par latviešu valodas pareizrakstību un gramatiku, toties skricelē makten nadzīgi - bez jebkādiem kompleksiem par šo "necilo" faktu (vismaz latviešu valodas pienācīgu prašanu).

jauns cilvēks

Interesanta saruna. Nepieminot dzejas kvaitātes, patīkami,ka intervētais nenoliedz -vēlas rakstīt daudziem nevis mazam pulciņam. Vai mūsdienu latviešu dzeja strādā gribētam lasītājam vai vienkārši tāpēc ka tāsanāk autoram? Ne konkrēti par šo autoru,bet- diezgan primitīvas, neinteresantas teksta konstrukcijas, salīdzinājumi,kas parasti nav tēlaini ,bet piezemējoši-jatādu dzeju vairumā tiražē šobrīd, tad nākas šās dzejas,ko es saucu par "saraustītās prozas" gabaliņiem(nav tur ritma,atskaņu-tā visa ,kas kādreiz noteica-tā ir dzeja)-savā saturā ,idejiskumā nespēj nekur pacelties,lai nestu tālāk ,prom no ikdienības,ierastā,apkārt redzamā savu lasītāju.. Tad savu vietu literatūrā ieņem ,un arvien lielāku Kornēlija Apšukrūma. Nenoliegsim-viņai ir gan ironiski, no dzīves tveretas rindas, gan augstā lirika par to "zilo putnu,ko visi dzejnieki it kā apdzied. Vai Desmit gadu laikā iznākot grāmatai ,cilvēks atstāj sevi latviešu literatūrā- -nneko daudz. Vai mūsdienu dzejai jāmaina izteiksmes līdzekļi,forma, lai kļūtu potenciāajam lasītājam interesantāka? LAikam gan... Pārāk bieži izsaīts un rezultāts ir konstatējums-jā tā ir? Agrākie dzejas līderi deva rindas, kuras izlasot neradās nostatējums,bet gan pārdzīvojums. Es ticu tikai tiem autoriem,kuri atklāti saka- mani interesē mani esošie un potenciālie lasītāji. par to Vādonim paldies! Šībrīža situācijā tas ir daudz.